Nelīdzenās vietās lieku smagāku pārnesumu - stabilāka mīšanās, kājās stāvot ar mazāku kadenci. Ilgi tā nobraukt nevar, bet bedrainākos posmus var pārdzīvot.
Nu un, protams, ar kājām un rokām jāamortizē, cik var, atslogojot beņķi.
Nelīdzenās vietās lieku smagāku pārnesumu - stabilāka mīšanās, kājās stāvot ar mazāku kadenci. Ilgi tā nobraukt nevar, bet bedrainākos posmus var pārdzīvot.
Nu un, protams, ar kājām un rokām jāamortizē, cik var, atslogojot beņķi.[/quote]
Man arī sajūta, ka ar zemāku kadenci pa saknēm/trepi līdzenāk iet. Tinot jūk nost ritms.
Man liekas, ka autoram runa bija par ļoti ātru nogurumu, nevis par “normālu” nogurumu.[/quote]
Varu aprakstīt precīzāk. Ap 40 km bija paliela dubļu pļacka un blakus lielas saknes. Tik tad kad, no saknēm mani iemeta tajos dubļos es samanīju ka to vietu varēja smuki apbraukt caur mežiņu. Kā nu bija kā nē, pēc tam kad izlīdu no tiem dubļiem mans spars bija krietni mazinājies, tik aptuveni uz 50 km cik necik atdzīvojos, bet pa to laiku es biju bezcerīgi atpalicis. Man liekas tieši šajos 10 km dominēja saknes. Tādēļ ar aizdomājos par treniņu intensīvuma palielināšanu pa saknēm.
Ja nevar nobraukt 40km, par kādu vēl sagatavotību(izturību) var runāt… jābrauc ziemā vismaz 1k km, nevis cilāt hanteles un kačāt presi, audzējot nevajadzīgus musīšus
Man arī uz tām saknēm iestājās riktīgs besis. Tur, kur pa kreiso pusi bija jāapbrauc ķieģeļu kaudze, bija vienas no trakākajām saknēm. Tās šturmēju ar vienu roku, jo otrā bija pudele. Tad vēl vēlāk atskrūvējās priekšējais rats, jo šitādu kratīšanu ekscentrs nebija gaidījis. Ratu steigā ieliku šķībi un tālāk braucu ar pusnobloķētu. Otrivs, protams, drūmā pa***ļā. Japiņam jau pasūdzējos, lai liek tikai granti un pļavas; nav, ko tautu šitā mocīt!
cenubit gan jau domā šo vietu īsi pirms meža beigām, sanāk ~31. tautas kilometrs —
Tajā pagriezienā it kā varētu palīdzēt iepazīšanās brauciens, bet es, teiksim, gan iepazīstoties, gan gonkā izbraucu pa neoptimālo dubli, nevis pa apkārtceļu :D
Bet pēc iepazīšanās brauciena vismaz ir zināms, ka tas sakņu posms līdz pļaviņai ir īss–vienkārši jāiztur.
Par kadenci, ej nu sazin, pašam jāizmēģina dažādi varianti. Ar augstāku kadenci var labāk paātrināties, kad gadās brīvāks pleķītis un iespēja uzmīt…
Līdzsvars + mentāli jāiztēlojas, ka ritenis ir pie Tevis, nevis pie zemes. Respektīvi, Tu izvadi riteni, nevis kraties līdzi saknēm. Saķere nekad nav 100%, pat uz asfalta - vienmēr ritenis mazliet slīd. Rallijs, piemēram, ir stāsts par masas vadīšanu, kontrolējot inerci ar riteņu spēku. “Atlīmējies no zemes”, kaut kā tā. Turi degunu un augumu sagriez tajā virzienā, kurā vēlies braukt.
Pa smiltīm, krateklīgām vietām vari izbraukt? Saslīdēt un savākties sanāk?
Jebkurā ārzemju mtb forumā uzdodot šādu jautājumu autoram vispirms pajautātu kāpēc viņš mēģina braukt mtb ar cieto dakšu. Amortizētās dakšas un FS tāpēc arī ir izdomāti lai samazinātu slodzi un nogurumu :)
PS es esmu par zemāku kadenci pārvarot nelīdzenumus, jo pie katra miniena tu iesvārsti visu velo un sevi kustībai uz leju un atsities pret šķērsli ar lielāku spēku. Ja precīzi ciparos, tad imho tā ir kadence ap 60
“labāk” ir domāts “straujāk”. Teiksim, tikko ir bijis īpaši krateklīgs posms, kurā pakāsti 10kmh no ātruma. Priekšā ir 3m placītis, kurā varētu paātrināties un noīsināt atstarpi, kas sāk rasties līdz priekšā braucošajam. Līdzīgi, kā pie krustojuma lielā robā, ar zemu kadenci grūtāk paātrināties, jo milzīgu griezes momentu vajag.