Psiholoģiskais

Brauktprieks Trenēšanās, braukšanas tehnika
1

Gribas iegūt plāšāku viedokli par šādu “tēmu” un vai Jums arī tā ir.

Piedaloties tieši MTB sacensībās - un īpaši pašā sākumā, kad tiek kurināts temps un veidojas braucēju grupinjas pēc fiziskām iespējām (1 aplis, pirmie 5-10km) ir tāda sajūta, ka:

“NAFIK TU ESI atstrādājis treninjus zaalee, uz velotrenažiera un brīvā dabā, ieguldiijis zināmas naudinjas velosipeedaa, no kautkā attecies UN TAGAD TĀ IR JĀMOCĀS. Pie vienas vietas taa gonkaa, jakaap nost uz jastumj velosipēds atpakalj uz masiinu… u.t.t.”"

Jā, OK, kad finišē un iečeko rezultātus un bildes:), un vispār tas fakts, ka esi nobraucis gonku un finišējis, paanalizējis ar čomiem interesentākos momentus - IR BAIGAIS GANDARĪJUMS, bet tik un tā iepriekšminētās sajūtas gonku sākumā besī.

2

“… bāc! varēju tak gulēt un neko nedarīt, kas trenca celties agri svētdienas rītā?!”
tā sajūta parādās pirmajā trases trešdaļā un drīz pazūd :) bet nu patiesībā jau nav tik traki. braucu seba tautā un priecājos par svaigo lauku gaisu :)

3

Jā, nu kas mani te trieca. Es tak jau pagājšo reizi nozvērējos, ka vairs nekad un nemūžam!
Manu svētdienas braucēja psihi visvairāk nomāc tieši bailes pirms starta. Tā trīšanās un dīdīšanās, gaidot startu, un vēl tā mūzika, kas sirdi rauj laukā… Tagad atkal - kad iedomājos to granteni pie Cēsīm, kur pērn visi brāzās vienā barā, tā paliek mīkstas kājas. Pēc tam, kad pārdzīvots starts, var sākt baudīt braucienu.

4

H…mm izrādās ne man vienam tāda “kaite”. Lai arī sev nozvērējos, ka nav taču vērts tā trūkties un “uzdzīt” asinis, bet vienalga - agri vai vēlu pirms starta sākas atkal tas pats. Protams, pāriet, kā raksta Irēna, pēc puses vai trešdaļas distances/apļa. Bet nu, kamēr tā starta un pēcstarta kārtošanās un pirmie km - liekas , nu ko es te meklēju, jāiet pensijā un jādzer zāļu tēja pie TV :)
Interesanti, kādas sajūtas ir Elitei vai galvgala minējiem ?

5

tieši šo iemeslu dēļ (starts) pagājušā gada pēdējās divās gonkās sebā braucu garo gabalu. bet nu vieglāk nepalika. ja agrāk domāju:“kā tik kāds neieskrien sānos, kā tik nesaķerties startā ar kādu, nafig vispār es te?”, tad pirms garā gabala jau cita rakstura domas (bet tēma viena “nafig…”):“johaidī, un tagad tādu gabalu braukt, un tie visi kā plēsīs un palikšu kaut kur grantenes vidū pret vēju viens pats kā lūzeris”. un kad tiek dots starts un visi sāk spiest >50 kmh, tad sāc domāt “tu taču esi debīls, ka uz to paraksties”. bet pēc 5-7 km tomēr viss nostājas savās vietās, ieķeries kādam/ai astē (ui, garajos gabalos meitenes riktīgi BRAUC :) ), izveidojas kāda 3-4 cilvēku grupa un tad jau var mierīgi žūžināt un baudīt braukšanu, jo no burzmas ne miņas :)

P.S.: neesmu nekāds Elites vai priekšgala minējs - pagājušgad tautas klases kopvērtējumā pēc 4 posmiem biju otrajā simtā, gada kopvērtējumā noslīdēju pat uz trešo simtu :) bet garajā gabalā pēdējais ne reizi nepaliku :)

6

tas ka krosos un MTB sačos sākumā tiek kurināts nenormāls temps, liecina tikai par neprofesionālu pieeju. it sevišķi jāuzmanās, ja nav paspēts kārtīgi iesildīties.
es sākumā parasti cenšos “atslēgties” un parasti pirmo apli tā arī nobraucu lēnāk, kā citi “skrējēji”, taču pēc tam ir baigais gandarījums “iet garām” tiem karstgalvjiem ;)
izņēmums ir “grants šosejas” gonka SEBs :)) tur vajag pacensties braukt “labā” grupā, vai vismaz - “gruppeto”… ;)
a bet psiholoģiskais - jāuztrenē sevi ATSLĒGTIES PSIHOLOĢISKI sākumā, nedomāt CIK GRŪTI , koncentrēties uz braukšanas tehniku, kadence utt.
nu tās manas domas…

ps. ja runājam par seb`u - es arī pagājušogad pārgāju uz sporta klasi, un to nenožēloju. grūtāk ir tieši beigu daļā, jāatceras ka jāēd OBLIGĀTI (kaut arī negribas) citādi var līdz galam vienk. netikt :)) jā, piekrītu, sportā ir baigais temps sākumā, bet priekš tam jau mēs trenējamies, nevis sēžam mājās pie TV :D

7

Laikam es atskiros :D

Gonkaa domaaju, nu tagad paraadi, kaa esi treneejies, izbaudi beidzot to darbu, juuti kaa muskulji straadaa, ne taa, kaa tas tev bija janvaari, kad saaki gatavoties!

8

“… ar katru minūti aug nemiers un Tava sirds sit arvien straujāk, līdz gandrīz pamirst, atskanot starta signālam, lai tūdaļ atkal sāktu sisties ar dubultu spēku. Visapkārt velokurpju ieklipsēšanās šauteņu aizslēgam līdzīgās skaņas, ko drīz nomaina arvien augoša zumēšana, ko rada tūkstoši spieķu, vienlaicīgi šķeļot gaisu, un kas Tev izklausās daiļāk par katedrāles ērģeļu skaņām. Acis saspringri vēro priekšā braucošos, un ausis aizdomīgi filtrē katru neparastu troksni, vai pēkšņi priekšā neparādīsies nodevīgs caurums joņojošā metāla masā, un neatskanēs nelaimes vēstnesis - trauksmes pilnais sauciens “Zavals!”…” ;)

Mandomāt, ka piem. seb tautu daudzi - apzināti vai ne - brauc tieši, lai izbaudītu šo nenormālo adrenalīnu pirmajos km ;)

9

nu nezinu… es katru reizi biju laimīgs, kad tā lielā masa bija izstiepusies un bija veiksmīgi izdevies tikt garām “zavaliem” un neapskādēties. bet tik un tā - pēc zavalu izbraukšanas vēl kādu laiku acu priekšā stāvēja lidojošie cilvēki un arvien atgriezās bļāvieni un spiedzieni no malās goļušiem asiņainiem bērniem. nē, paldies, tādu adrenalīnu es negribu! es saprotu, ka tas ir sports, bet tomēr - sebos nav tāds līmenis, lai varētu mierīgi pieņemt šos skatus.

10

iespējams, ka drusku ne pa tēmu, bet tomēr…
PARIS- ROUBAIX 2007
pēc finiša O’Grady sniedzot interviju, teica:“… man vajadzēja uzvarēt, vai nomirt, mēģinot uzvarēt.”
manā skatījumā tas parāda viņa pieeju pie darba, no viņa var mācīties.

11

jaa, motivacija ir svariiga:)))

12

Man gan ir gluži otrādi. Sevis žēlošanas vēlmes uznāk nevis startā, bet tad kad visi apdzenamie ir apdzīti, un priekšā braucoši kādu brīdi neredzās. Parasti tas ir ap 3/4 no trases. Tad uznāk vēlme ar “gudru ziņu” bik samazināt tempu, lai “itkā” finišā parādītu kur vēži ziemo :) Bet es cīnos ar to domu - jāmin tak visu laiku ir!!!
A tas un viss parastais psiholoģiskais parasti ir labojams ar to ka es IZBAUDU jebkuru braucienu ar velo. Liekas garās piedzīvojumu sacensības ir man iemācījušas, pat pie liela noguruma un uzmācīga miega, BAUDĪT braukšanu ar velo. Just kā kājas dzen to uz priekšu, apbraukt bedrīti, līkumā “iegulties” protektorā, just ka ir saķere, paskatīties kā apkārt izskatās, uzbraukt čiekuram, vienmēr meklēt cietāko/gludāko vietu uz ceļa, izšūpoties līdzi lielām bedrēm, palidot pāri mazām, pārlēkt spunguli utt.
Apļu gonkās tam visam nāk klāt tas ka ar katru apli tu apmācies - apgūsti ideālo/ātrāko trajektoriju! Un brauc arvien ātrāk, lai arī spēki krītas - tipiskais piemērs bija Minnās.
A tad kad ir bari, tad tādām niansēm nav laika, tad skaties ka kāds neienesas sānos vai pac neizlec priekšā kādam. Tad rūpējos tikai par normālu elpošanu un uz izjūtām ciešamu pulsu. Nu ok vēl par labu aizvēju :P

Pirms sačiem NEKAD neesmu nožēlojis ka te esmu atbraucis.

13

Lai gan man šī būs jau 6. sezona, masu startus joprojām izjūtu tā kā to apraksta bobcom, tikai nekādas patīkamās emocijas man tas neraisa, un tieši šo izjūtu dēļ vienmēr grūti sevi piespiest pieteikties sacensībām. Tautas klases otrā puse šajā ziņā ir visbīstamākā, galvenokārt tāpēc, ka beigās ir gan nepieredzējušie, gan spēcīgie braucēji, kas kādu posmu izlaiduši. Startā aiz piesardzības parasti diezgan daudz zaudēju, lai pēc tam, kad tauta drusku paretojusies, varētu ar papildus piepūli sākt iedzīt. Ja garā distance priekš manis nesanāktu brauciens vienatnē bez sacensības elementiem, tad labāk cīnītos ilgāk ar sevi, lai varētu izvairīties no stresa un masu kritieniem starta burzmā. Igaunijā braucu garās distances un tur man nekad šo nepatīkamo sajūtu startā nav, distances otrajā pusē gan reizēm mēdz uzmākties jautājums- priekš kam man to vispār vajag.

14

Topiks ir labs, bet katrs jau noskaņojas savādāk. Varu uzrakstīt šo to no savas puses.

Lielā mērā esmu noskaņojuma cilvēks. Atkarībā no noskaņojuma, pirms katra starta es uzstādu sev konkrētu mērķi, ko gribu (un varu) šodien realizēt. Atkarībā no mērķa tiek izstrādāta stratēģija un pie tās arī cenšos pieturēties. Tā kā nebraucu pirmo sezonu, problēmu sabalansēt spēkus pa visu distanci man nav.

Es domāju, ka topika autoram kā reiz trūkst skaidri definētu mērķu.

Man šķiet pilnīgi nepareizi, ka par tādām lietām tiek domāts trasē - tas ir jādefinē ārpus tās. Līdzīgi kā KKTK es gonkas laikā domāju tikai par gonku. Jebkuras blakusdomas tiek izslēgtas. Ja tādas tomēr parādās, zinu, ka kaut kas ļoti nav kārtībā. Prāts visu laiku seko līdzi visai informācijai: trases segumam, ātrumam, sirds ritmam, trajektorijai, konkurentiem, utt - cenšoties uzturēt maksimālu tempu ar optimālu enerģijas patēriņu un sasniegt tos mērķus, kas nosprausti.

Kā jau noslēgtam cilvēkam, man ir problēma - es neprotu normāli atpūsties izklaidējoties. Sacensības kā reiz ir tā vieta, kur es varu atslēgties no visa. Izlādēt visas uzkrājušās emocijas, sāpes un skumjas, transformējot tās enerģijā un novadot to uz pedāļiem.

Arī Eduardu, šķiet, saprotu. Droši vien pirms starta viņš arī sajūt nelielu stresiņu, bet jau pirmajos metros viss ir aiz muguras. Tas ir tas, kam esi mērķtiecīgi gatavojies un vari sevi apliecināt. Sajust to, kā ķermenis Tev klausa un vari kontrolēt visu: sirds ritmu, elpošanu, kadenci, ātrumu, utt. Faktiski, justies dzīvs.

Visiem tiem, kuriem trases beigās kļūst grūti, gribu atgādināt, ka lielu lomu šeit spēlē ne tikai psiholoģija, bet tīri praktiska gatavošanās gonkai. Vismaz nedēļa pirms gonkas ir jāplāno pakārtoti tai, lai pirms tās esi pilnīgi atpūties un pilns ar enerģiju. Pavisam īsi runājot, dienu vai divas pirms gonkas nebraukt smagus un nogurdinošus treniņus. Braukt vajag, bet tā, lai tērējas tikai muskuļos uzkrātā enerģija/skābeklis, nevis organisma rezerves. Bez tam vismaz dienu pirms gonkas ir jāpievērš uzmanība uzturam - ir kārtīgi jāēd un daudz JĀDZER. Tas, ko tu ēd sacensību dienā vairs nav tik svarīgi. Pirms starta ēst nevajag - tas dos pretēju efektu. No rīta var apēst kādu putru, makaronus vai citu ogļhidrātiem bagātu produktu. Jādara viss, lai uz starta nostātos enerģijas pilns.

Un pavisam iesācējiem, kas lasa šo topiku. Nekādus enerģijas dzērienus! Riekstukalnā biju liecinieks, ka viens džeks stundu pirms starta iztukšoja Red Bull. Un pirms paša starta vēl pa virsu uzdzēra Battery. Interesanti, kā viņam pēc tam gāja…

15

Gribētos uzdot jautājumu. Martā sakrāju nedaudz apjomu uz šosejas (ziemā bija slēpes un skriešana). Bed tagad sākās sacensību periods, un katru nedēļu jābraus. Tomēr gribās saglabāt garus treniņus. Kur tad viņus tagad iebāzt, ja darba dienās saņāk tikai apmērām 1,5stundas? Vai vairāk piemest uzmanību intensivitātei?

16

Mani parasti startā izbrīna tas, cik tomēr ir spēcīgs tas pūļa sindroms!
Pirms starta tu labi iesildies.
Iestājies koridorā.
Paiet laiks.
Pamazām sāc atdzist. Taču sirds sāk dauzīties baigi spēcīgi, tā īpaši stipri.
Tad parauj nost lentas starp koridoriem, visi sāk burzmēties vienā lielā masā. Te nu paverās slūžas un misters Adrenalīns sāk pārņemt varu pār asinīm. Viss ķermenis uzvilkts kā loka stīga pirms šāviena.
Starts!
Visi kā neprātīgi sāk močīt no nulles līdz spēju robežām. Un tu nabags tiec rauts līdzi gan fiziski, gan emocionāli.
Šausmīgi grūti turēties pretīm un nobraukt tos dažus pirmos kilometrus uzmanīgi un prātīgi.
Mans mērķis pirms sacensībām vienmēr ir “dzīvam” tikt līdz finišam. Tāpēc es pielieku milzīgas pūles, lai neizliktos pirmajos kilomentros un izvairīties no “zavaliem”.
Un pēc tam jau sāku apdzīt tos skrējējus.

17

Moniq - labs jautājums, domāju tas ir aktuāls daudziem no mums, strādājošajiem ģimenes cilvēkiem… labi, ja gonka iekrīt 6dienā, nevis 7dienā, tad vismaz garo braucienu var saplānot. Ja nesanāk, tad nekas cits neatliek, kā plānot 2-3 vidēji garos, tas ir 2-3 h braucienus darbdienu vakaros…
ps. manuprāt labs garais brauciens ir 4 un vairāk stundas, lēnā tempā pulss 120-130

18

Domaju prieks tautas klases garie gabali pavasari nav lietderigi, labak uzbraukt kadu 1,5 stundu drusku intensivaku treninu un lieta darita. Parsvara braucu lidz 1,5 stundam un pilnigi pietiek, lai varetu konkuret ar tautas klases brauceju Top.10.

19

Ja vienā brīvdienā gonka, tad garais otrā nekādi nesanāk- pirms nedrīkst, lai neizliktos, pēc nedrīkst- lai atjaunotos. Garos liekam pirms sezonas, sezonā vairāk intensīvos. Un vispār, ja katru nedēļu gonka, baterijas agri vai vēlu tomēr nosēdīsies. Visur piedalīties NEVAR paspēt.

20

Viena no gudrākām, vērtīgākām, sirsnīgākām sadaļām, kādas esmu lasījis.
Paldies visiem.