Parasti jau par šo tēmu tā īpaši neviens nerunā, resp. nerisina diskusijas veidā, bet pārdomā vienatnē. Forumā ir viegli uzrakstīt vismaz savas emocijas, un tas savukārt rosina padomāt kā tad īsti tas ir katram no mums. Pirmsstarta drudzis ir visiem (neatkarīgi no braucēja līmeņa), tikai izpausmes tam ir dziļi individuālas. Cits skrien uz krūmiem pa 10 reizēm, cits dreb kā apses lapa (kaut arī laiks karsts), cits nesakarīgi rosās ap braucamo utt. Pieredzējis braucējs parasti diezgan meistarīgi var noslēpt šīs drudža izpausmes un ārēji izlikties mierīgs. To var panākt domās pārceļoties nedaudz uz priekšu, respektīvi braucienā (ir protams arī citas shēmas). Pirms starta lietderīgi ir nospraust mērķi (atbilstoši savām spējām), tas var brauciena laikā dot papildus stimulu un tādejādi no organisma saņemt “neaizskaramo rezervi” enerģijas veidā. Vienmēr ļoti grūti ir braukt vienatnē, cīnoties tikai ar sevi. Un ļoti patīkami ir ieraudzīt kādu braucēju priekšā kuram tu tuvojies, organisms pilnīgi pamožas. Galu galā neba tās grūtības ir tas dēļ kā mēs braucam, mēs braucam dēļ tā fīlinga un emocijām kuras ikdienā nesaņemam citur. Savukārt grūtības jau ir blakusprodukts, un tas kurš tam netiek pāri, vērmanītī spēlē šahu.
Paldies par skaidrību tiem, kuri atbildeja uz manu jautājumu. Tos visus ieteikumus obligāti ņemšu vērā.
Tagad aina palika daudz skaidrāk:)
A man bieži pirms startiem nāk žāvas. Reāli stāvu un žāvājos :D
Man liekas ka vasarā garie trenniņi beidzas kā suga, vainu gonkas vai tūristu izbraucieni, kas ir gari, palēnu pulsu, a vismaz kautko redzi :]
[quote=KKTK]A man bieži pirms startiem nāk žāvas. Reāli stāvu un žāvājos :D
Man liekas ka vasarā garie trenniņi beidzas kā suga, vainu gonkas vai tūristu izbraucieni, kas ir gari, palēnu pulsu, a vismaz kautko redzi :][/quote]
man arī ir tāpat - pirms jebkādām sacensībām :D tas no uztraukuma - ļoti uztraucoties, varot pat aizmigt…