Pirms 1. SEB posma biju šogad nobraucis labi ja 60km (nevis vienā piegājienā, bet 4-5 dienas uz darbu braukājot), turklāt pārsvarā diezgan lēnā garā - treniņš, tātad, pilnībā nekāds. Pirms 2. SEB posma situācija līdzīga.
Protams, braucu tautas klasē, turklāt rezultāti diezgan čābīgi (ap 2h 40min katrs posms), bet nu slodze priekš manis bija neierasti liela, jo īpaši kājām. Biju gatavojies, ka 3 dienas nevarēšu normāli pastaigāt kā tas ir parasti pēc lielas slodzes kājām, bet tā vietā kājās ne pēc pirmā posma, ne pēc otrā vispār nav jūtamas nekādas sāpes. Kāpēc tā?
P.S. Citi noslogotie muskuļi drusku sāp, ar tiem viss kārtībā :D “Problēmas” sagādā tikai kāju nesāpēšana.
Iespējamais iemesls, kas pašam nāk prātā - visam organismam bija pietiekami liela slodze, lai no muskuļiem pietiekami ātri izvadītu pienskābi, tāpēc kājās viņa īpaši neuzkrājās. Tā varētu būt?
Kājas nesāp staigājot vai braucot ar velo? Jo tur tiek nodarbināti dažādi muskuļi. Pašam ir bijusi pieredze, kad pēc [skriešanas] maratona nākamajā dienā ļoti jūt, ka ir skriets normāls gabals, bet ar velo var braukt bez jebkādām problēmām.
Nu ar velo braukt šodien nemēģināju, bet parasti ja kājas sāp pēc slodzes, tad to var just gan staigājot, gan ceļoties/sēžoties, gan vienkārši sasprindzinot vai masējot muskuļus.
Pēc pirmā posma gan braucu ar velo - arī tad kājas nesāpēja.
ieri, tas, ko es lasīju, nekādā veidā neiet kopā ar 2. postā rakstīto. Un tas, ko esmu lasījis, arī nekādā veidā neiet kopā ar to, ko novēroju - normāli būtu, ja sāpes būtu, bet sāpju NAV. Jautājums ir, kas par iemeslu var būt tam, ka pēc tādas slodzes netrenētam cilvēkam kājas NEsāp. Turklāt citreiz pēc daudz mazākām slodzēm kājas tomēr sāp.
Ieris pareizi saka: braucot ar velo noslogo kardio sistēmu (sirds, plaušas, asinsrite) un kājas. Ja kardio sistēma ir švaka, tad tā pirmā padodās un kājām slodze nekāda nesanāk!
Tāpēc arī nesāp kājas!
Nedaudz patrenējoties sistemātiski - sāks sāpēt arī kājas :)
Man ar kājas pēc velo nekad nesāp (arī pēc distancenēm nē). Piekrītu par kardio sistēmas vājumu. Gonkās man vidējais pulss ap 170-180, max 194 ir bijis, 130 jau startā neko nedarot (tik uztraucoties : ) ) bet, kā elpa atgriežas - varu braukt atkal = sirds piekūst ātrāk, kā muskuļi. Pareizi?
MKetners, ja tas jautājums bija man, tad nē, nelietoju.
Nezinu, kas man ar pulsu darās. Bija doma tuvākajā laikā nopirkt pulsometru, bet finanses sagrozījās un nākas to domu atlikt uz vēlāku laiku. Tīri pēc izjūtām ar sirdi it kā viss OK - pa kaklu ārā nekāpj.
Elpas arī pietiek. Bija trasē brīži, kad no elpošanas sāka sāpēt muguras vidusdaļa, bet nu tas jau vairāk attiecas uz muskuļiem, nevis plaušām.
Braukšanu vairāk traucē sagurušas kājas, kalnos braukšanu parasti pavada kāju muskuļu sāpes. Kā no meža ārā un sākas grantene, tā gan pietiek spēka uzmīt līdz saviem 35km/h, ja vien nav pretvējš, pārāk izteikta “redele” (vai kā nu velosipēdisti to sauc) vai braukšana kalnā.
Zinu, ka varu savas kājas nodzīt līdz sāpēm nākamajā/aiznākamajā dienā… Vēl pirms kādas nedēļas pēc darba pabraukājos ~400m pa piemājas pļavu (vienkārši slapja zāle, nevis mašīnas iebrauktas sliedes kā SEB Smiltenes posmā), pēc tam pa granteni, tad pa mežu, kopā kādi 12km pusstundā. Ar to pietika, lai kājas pēc tam sāpētu. Bet nu slodze kājām toreiz bija daudz mazāka nekā SEBā.
Nu ja tas palīdz, sākumā arī brīnījos par to, jo bija atmiņā pēkšņās basketbola sesijas, pēc kurām nedēļu staigāju nepieklājīgi kustinot kājas.
Tas normāli, ka pēc labas atpūtas pirmā diena ir izklaide, otrā diena jau atgādina par to, kur ir debesis, kur zeme, trešā diena pēc kārtas skatu uz dzīvi padara jau pavisam piezemētu.