kas tas par “lamuvārdu”? vai domāji augstu skābumu (angl. acid=skābe) dēļ pienskābes līmeņa asinīs?[/quote]
JA! :)
Pienskābe kā viela asinīs būtībā nepastāv, bet gan laktāta jons un H+ jons, pie visa vainīgs ir H+, kurš pazemina pH, t.i. padara asinis skābākas, bet savukārt laktāta jons organismā ir pat ļoti noderīga lieta - sirdij tā pat ir kā degviela - enerģijas avots
Pamatojoties uz to ASV (galvenokārt) sporta dzērienos tiek iekļauti polilaktāti un sārmi (visbiežāk - dzeramā soda), lai treniņu-sacensību laikā paaugstinātu pH (samazinātu asins skābumu), vienlaicīgi nodrošinot augstu laktāta koncentrāciju asinīs
… bet ja jau tas laktāts ir pat lietderīgs, tad dzeram tik sodu un priecājamies ka viņs tur cirkulē ;)
lasot šo diskusiju man beidzot tapa skaidrs kāpēc treniņos vērojot pulsu, ar katru mēnesi braucieni paliek arvien grūtāki - acīmredzot sirds ir uztrenējusies , bet kājas netiek līdzi :(
[quote=onkulis]… bet ja jau tas laktāts ir pat lietderīgs, tad dzeram tik sodu un priecājamies ka viņs tur cirkulē ;)
TO JAU ARĪ DARA, TIKAI JĀUZMANĀS, VAR ARĪ APVEMTIES ;)
"Currently, taking sodium bicarbonate (considered a food not a drug) is not banned by any sporting governing bodies. A typical dose, 1 to 2 hours prior to exercise is 300 mg per kg of bodyweight. There are some reported side effects, which include stomach cramps, nausea and diarrhoea. These negative effects would minimize and positive benefits gained from taking sodium bicarbonate so it’s important athletes do not try the supplement for the first time on the day of an important competitive event. "
lasot šo diskusiju man beidzot tapa skaidrs kāpēc treniņos vērojot pulsu, ar katru mēnesi braucieni paliek arvien grūtāki - acīmredzot sirds ir uztrenējusies , bet kājas netiek līdzi :([/quote]
Protams, ne vienu lietu nevar trenēt izolēti - ar spēcīgu sirdi, bet sliktu mikrocirkulāciju kājiņās un zemu toleranci pret augstu asins pH, vai varbūt, ar nepareizu braukšanas tehniku tālu netiksi
Piedošanu, es pats izdzēsu. Pārdomāju un nolēmu nediskutēt… tāpēc, ka es lieku uzsvaru uz kaut ko citu, nevis uz šīs diskusijas tēmu (pulsi).
Es rakstīju, ka garo distanču triatlonisti pilda LSD (long slow distance) treniņus arī sacensību sezonā, taču viņi tos neasociē ar sirds trenēšanu, bet kustības aparāta trenēšanu. Šajos treniņos par pulsu ir jāzin tikai tik daudz, ka tāds režīms nenodara pāri organismam. Citiem vārdiem tā pati doma: ja es LSD skriešanas treniņā pēc 20. km nevaru noturēt soļa garumu - es ticu, ka ar pietiekami sarežģītu fizioloģisku procesu ķēdīti tas atsaucas uz pulsu, bet nav pareizais piegājiens reģistrēt šo kustības nepilnību ar pulsu, izskaidrot ar pulsu un uzlabot ar pulsu.
Piedošanu, es pats izdzēsu. Pārdomāju un nolēmu nediskutēt… tāpēc, ka es lieku uzsvaru uz kaut ko citu, nevis uz šīs diskusijas tēmu (pulsi).
Es rakstīju, ka garo distanču triatlonisti pilda LSD (long slow distance) treniņus arī sacensību sezonā, taču viņi tos neasociē ar sirds trenēšanu, bet kustības aparāta trenēšanu. Šajos treniņos par pulsu ir jāzin tikai tik daudz, ka tāds režīms nenodara pāri organismam. Citiem vārdiem tā pati doma: ja es LSD skriešanas treniņā pēc 20. km nevaru noturēt soļa garumu, tad nav pareizi reģistrēt šo kustības nepilnību ar pulsu, izskaidrot ar pulsu un uzlabot ar pulsu.[/quote]
Interesanti, kāds iemesls ir par pamatu tam, ja sportists nespēj noturēt soļa garumu - gadījumā ne laktāts (asins skābums)?
Kustības nepilnība tā būtu konstantā gadījumā, nevis tad, ja iestājas pēc 20km.
Varbūt dehidratācija? Mazāka iespēja - minerālu disbalanss.
Piedošanu, es pats izdzēsu. Pārdomāju un nolēmu nediskutēt… tāpēc, ka es lieku uzsvaru uz kaut ko citu, nevis uz šīs diskusijas tēmu (pulsi).
Es rakstīju, ka garo distanču triatlonisti pilda LSD (long slow distance) treniņus arī sacensību sezonā, taču viņi tos neasociē ar sirds trenēšanu, bet kustības aparāta trenēšanu. Šajos treniņos par pulsu ir jāzin tikai tik daudz, ka tāds režīms nenodara pāri organismam. Citiem vārdiem tā pati doma: ja es LSD skriešanas treniņā pēc 20. km nevaru noturēt soļa garumu, tad nav pareizi reģistrēt šo kustības nepilnību ar pulsu, izskaidrot ar pulsu un uzlabot ar pulsu.[/quote]
Interesanti, kāds iemesls ir par pamatu tam, ja sportists nespēj noturēt soļa garumu - gadījumā ne laktāts (asins skābums)?
Kustības nepilnība tā būtu konstantā gadījumā, nevis tad, ja iestājas pēc 20km.
Varbūt dehidratācija? Mazāka iespēja - minerālu disbalanss.[/quote]
Solja garuma izmainjas iemesls ir muskulju nogurums. nogurums nav asins skaabums.
Piedošanu, es pats izdzēsu. Pārdomāju un nolēmu nediskutēt… tāpēc, ka es lieku uzsvaru uz kaut ko citu, nevis uz šīs diskusijas tēmu (pulsi).
Es rakstīju, ka garo distanču triatlonisti pilda LSD (long slow distance) treniņus arī sacensību sezonā, taču viņi tos neasociē ar sirds trenēšanu, bet kustības aparāta trenēšanu. Šajos treniņos par pulsu ir jāzin tikai tik daudz, ka tāds režīms nenodara pāri organismam. Citiem vārdiem tā pati doma: ja es LSD skriešanas treniņā pēc 20. km nevaru noturēt soļa garumu, tad nav pareizi reģistrēt šo kustības nepilnību ar pulsu, izskaidrot ar pulsu un uzlabot ar pulsu.[/quote]
Interesanti, kāds iemesls ir par pamatu tam, ja sportists nespēj noturēt soļa garumu - gadījumā ne laktāts (asins skābums)?
Kustības nepilnība tā būtu konstantā gadījumā, nevis tad, ja iestājas pēc 20km.
Varbūt dehidratācija? Mazāka iespēja - minerālu disbalanss.[/quote]
Solja garuma izmainjas iemesls ir muskulju nogurums. nogurums nav asins skaabums.[/quote]
Nogurums ir subjektīvs jēdziens, tā pamatā ir fizioloģiski bioķimiskas izmaiņas. Piemēram: riteņbraucējiem - piedzītas kājas nozīmē augstu laktātu vai mikrocirkulācijas traucējumus, krampjiem iemesls savukārt būs minerālvielu disbalanss + cirkulācijas traucējumi + (iespējams laktāts, utt…) Nogurums var iestāties arī dehidratācijas vai glikogēna rezervju izsīkšanas gadījumā, var būt arī atsevišķu muskuļu vai muskuļu grupu nepietiekama trenētība, bet vienalga, pamatā būs bioķīmija!
Iesācēja vai maztrenēta sportista gadījumā ar šādiem jautājumiem nebūtu vērts noņemties, bet, domāju, Anša gadījums ir no cita līmeņa.
Interesanti, kāds iemesls ir par pamatu tam, ja sportists nespēj noturēt soļa garumu - gadījumā ne laktāts (asins skābums)?
Kustības nepilnība tā būtu konstantā gadījumā, nevis tad, ja iestājas pēc 20km.
Varbūt dehidratācija? Mazāka iespēja - minerālu disbalanss.[/quote]
Solja garuma izmainjas iemesls ir muskulju nogurums. nogurums nav asins skaabums.[/quote]
Nogurums ir subjektīvs jēdziens, tā pamatā ir fizioloģiski bioķimiskas izmaiņas. Piemēram: riteņbraucējiem - piedzītas kājas nozīmē augstu laktātu vai mikrocirkulācijas traucējumus, krampjiem iemesls savukārt būs minerālvielu disbalanss + cirkulācijas traucējumi + (iespējams laktāts, utt…) Nogurums var iestāties arī dehidratācijas vai glikogēna rezervju izsīkšanas gadījumā, var būt arī atsevišķu muskuļu vai muskuļu grupu nepietiekama trenētība, bet vienalga, pamatā būs bioķīmija!
Iesācēja vai maztrenēta sportista gadījumā ar šādiem jautājumiem nebūtu vērts noņemties, bet, domāju, Anša gadījums ir no cita līmeņa.[/quote]
es nezinu - neesmu speciaalists.
glikogena un uudens rezerves ir iespeejams atjaunot, laktaata uzkraashanos iespeejams limiteet (slodze aerobajaa rezhiimaa) bet kustiibu nav iespeejams turpinaat bezgaliigi. kas liek tev apstaaties? manupraat nogurums.
Paul, es pilnīgi piekrītu visām Tavām atbildem, bet cenšos pateikt kaut ko citu.
Kā sapratu, viedoklis, ja sirds ir stiprāka par muskulatūru, tad treniņos vajag likt akcentu uz muskulatūras trenēšanu, nevis sirds, izpelnījās Tavu principiālu piekrišanu. Tālāk, es piekrītu, ja man skrienot pēc 20. km saīsinās solis, tur vainīga ir fizioloģiska reakcija (asins skābuma paaugstināšanās). Saprotu, tas atsauksies uz pulsu (ja es, pārvarot grūtības un sāpes, turēšu iepriekšējo soļa garumu un skriešanas ātrumu), vai arī es varu turēt pulsu iepriekšējo, samazinot soļa garumu (skriešanas ātrumu). Vai arī abiem pa vidu. Jautājums - kāpēc šādu treniņu pierakstu veikt ar pulsiem, ja muskuļu nogurumu ar pulsu saista augstāk aprakstītā ķēdīte, kas zaudē eksaktumu, it sevišķi, ja es izvēlos skriešanas režīmu “abiem pa vidu”? Šis pats jautājums no otras puses: vai daudz tiešāk un vienkāršāk, nodarbojoties ar muskulatūras trenēšanu, nav skaitīt reizes un piegājienus vingrinājumiem? (Vilkšanās pie stieņa, uzlēkšana pa pakāpieniem…).
Pamatskolas vecuma bērniem tiek uzskatīts, ka sirdis ir veselas (vismaz Padomju laikos uzskatīja), tāpēc fizkultūras nodarbībās akcents tika likts uz muskulīšu attīstīšanu. Protams, toreiz mērīt pulsu bez pulsometra bija sarežģītāk, bet principā to izdarīja - lika noskriet 400 m, un tad bija jāskaita savs pulss 10 sek un 1 min laikā. To uzņēma tikai kontrolei, vai kādam šie rādītāji nav ārpus normām. Ja nebija ārpus, tad sākās treniņu darbs visa mācību gada garumā, kurā skurpulozi skaitīja vingrinājumu smagumu, izpildes reizes, un izaugsmi rēķināja pēc tā (protams, skriešanā pēc laika, mešanā pēc aizmestajiem metriem…). Bet nekādā gadījumā ne pēc tā, ka māc.g. beigās, noskrienot tos 400 m, pulsi būtu mazliet zemāki. Šo praksi piekopa ne tikai parastās skolās fizkultūrā, bet arī skolēnu sporta sekcijās.
Rezumējot, mana stāsta doma ir - ja trenē muskuļus, tad ar pulsa mērījumiem nav vērts ņemties (papildus info tas būtu, bet neviens to neapstrādās).
Neuzmanīgiem lasītājiem atgādinu - šis ir stāsts par gadījumu, ja muskuļi ir vājāki par sirdi!
es saprotu,ka ne katrs braucejsir gatavs ziedot vismaz 1000 eiro powermeter iegadei,bet ja regulari tiek veikts treninu proces un ir merkis progreset,tad tads pirkums viennozimigi atmaksajas.
trenejoties pec Watiem daudz precizak var kontrolet slodzi treninos,jo pulsu tomer ietekme daudz blakusfaktori-nogurums, “svaigums”,uztraukums u.t.t.
un ari veicot dazadus kapinajumus(intervalus) pulss uz slodzi reage lenak neka jauda,tapec lai noturetu vajadzigo pulsu vingrinajuma atrums sanak loti sarustis un ir grutak panakt vajadzigo efektu.
nevelti lielaka dala profu musdienas trenejas tikai pec jaudas datiem.
sis gan laikam vairak varetu intereset tos,kam ritenbrauksana ir kas vairak neka tikai svetdienas izprieca.
lai labi ripo!
[quote=update]Neuzmanīgiem lasītājiem atgādinu - šis ir stāsts par gadījumu, ja muskuļi ir vājāki par sirdi!
vai tad ari ir savadak?[/quote]
Noteikti ir. Vienkārši ņemot, tie ir visi tie sportisti, kuri lielas slodzes epizodēs dabū pulsu virs MSR. Nezinu kā riteņbraukšanā, bet garajos apvidus skrējienos (VX maratons, Nike ACG maratons) daži censoņi kāpumos dabūja līdz pat 192, kas ir krietni virs vecuma pieļaujamā (tie nebija jaunieši). Viņi pārpūlē savas relatīvi vājās sirdis, kas nespēj nobarot varenās miesas, kad tās attīsta vairāk kā 1 ZS jaudu. Tas draud ar kaut kāda veida infarktu - bet par to lai raksta kāds ar ārsta izglītību.
Mēram ar mikrometru, atzīmējam ar krītu, cērtam ar cirvi. Pērkam povermetrus, trenējamies kā sanāk, ja nesanāk, nākamreiz dubultā, un par atpūtu nepiedomājam. 90% foruma lasītāju dzīvē parasti rīkojas amatieriski, lai gan treniņos mēra slodzes kā profesionāli sportisti.
Ta vienalga tie procenti un jaudas. Runa ir par to, ka rezultātu uzlabošana nebeidzas ar treniņiem vien. Pareiza ēšana un atpūta iespējams ir vēl svarīgāka.
LSD - long slow distance. Tas ir forši. Bet būtībā jau riteņbraucēji no narkomāniem daudz neatšķiras - reti ir mājās un vienmēr bez naudas, jo jāpērk visādi verķi.