Es kad pats tikko sāku slēpot slidsolī pašmācības ceļā, pa plakni gāja OK, tik cik līdzsvaru bija grūti noturēt, bet kalnos augšā vispār netiku - pat lēzens, 15m garš kāpums, kura dēļ šobrīd pat nemainītu slēpošanas soli, sagādāja lielas problēmas, bet garākos, stāvākos vispār nesapratu, kā var tikt augšā. Turpināju būt āzis un pēc kaut kāda mēneša jau sanāca un tad jau vairs nesapratu, kāpēc vēl nesen nevarēju uzslēpot augšā. Bet noteikti tas nebija fiziskais toreiz, jo tas tik ātri nemainās. Vēl atceros, ka kaut kad vēlāk pamēģināju slēpot augšā tā kā soļojot - atsperoties ar pārmaiņus vienu nūju, nevis uzreiz abām - un tā bija krietni vieglāk tikt augšā. Bet tas ir tikai mans pieredzes stāsts. Protams, fiziskajam arī ir liela nozīme, lai gan tieši man asimetriskā slēpošana kalnā ārkārtīgi atvieglo uzslēpošanu, tāpēc domāju, ka varbūt labs pamācības video varētu palīdzēt.

Man tieši tāds pat stāsts - kas iesāku, tad Biķerniekos apli īsti nevarēju apbraukt, lai nebūtu jāapstājas. Un ar fizisko viss bija labi, tā nemācēšana kopā ar pārcenšanos bija tik traka, ka pat labs fiziskais netika līdzi. Un pret kalnu vispār bezcerīgi, parastā izpausme tāda, ka kājas paliek aizvien platāk un solis aizvien īsāks. Man palīdzēja, ka vēroju, kā mācētāji brauc, arī nepārcenšanās palīdz. Tagad ir tā, ka Priekuļos kalnos tieku bez pārmērīgas piepūles, bet prasmes šķiet nepietiekamas, jo vienalga piekūstu vairāk, nekā vajadzētu. Jo sevišķi, kur ir mazliet stāvāks vai neslīd tik labi. Video īsti vairs nepalīdz, laikam vajag, lai no malas kāds pasaka, ko īsti nepareizi daru. Piemēra pēc - šeit minētajos video kā viena no kļūdām ir kājas X, tb, celis stipri uz iekšu. Reizēm tā notiek, bet pats nesaprotu, kāpēc un kā no tā izvairīties.