īsumā varu uzrakstīt tikai to, ka šīs bija ļoti, ļoti grūtas sacensības. Teorētiski trase nebija grūta - nekādu pārcilvēcīgu kāpumu vai nobraucienu, bet tieši ar "mazajiem" kāpumiem, karstumu un kilometrāžu tā, savā ziņā bija nogalinoša. Lai pienācīgā līmenī izturētu šādu slodzi, jāgatavojas ir daudz un ilgi.
Man pirmie 40km pagāja svilpojot, braucu kā laimīgā 13., pēc tam mani panāca Ivanda un mums izveidojās 4 meiteņu paciņa, kurā visčaklāk, ātrāk un vairāk arī Ivanda dabūja strādāt. Ap 60km piedzīvoju pirmo kritienu, nepamanot priekšā zemē iebetonētus stabiņus, rezultātā ar galvu pret zemi, dažas švīkas uz sejas un no trieciena nolidojušu polar jostas sensoru  (vismaz mierīgāka braukšana, kad neredz pulsu). Nācās baigi spiest, lai sadzītu meitenes. Sadzenu. Tad trešais barošanas punkts, nākas apstāties, lai uzpildītos, atkal jāiedzen, neizdodas. Panāku meitenes vienā kalnā- katrā kāpumā šķiet, ka vairs nevaru un tūliņ ģībšu. Pāc tam seko nobrauciens, aiz kura ir ass līkums un jāsaslēdzas, lai tiktu kalnā augšā. Man nomet ķēdi un pat nepaspēju izklipsēties, kad esmu gar zemi. Kamēr tieku atpakaļ, meitenes ir prom, turpinu ceļu viena. Ap kādu 77 km vienā parastā nobraucienā trāpu risē un atkal kāpju pāri stūrei. Auč, tas bija sāpīgi - jūtu, ka esmu dabūjusi pa kājām un elkoņiem, arī ričukā zāle ieķērusies, fļagas pa gaisu. Pirms atsāku braukt, pamanu, ka esmu dabūjusi šķību stūri un man nobraucienā ir bijusi cietā dakša.. Turpinu braukt ar visu šķībo stūri, nedaudz jau sākas bezspēks, koncentrēšanās problēmas un aizvien uzstājīgāk dzirdu no mazā velniņa, ka jāstājas ārā, jo jūtu, ka ātrums ir nenormāli nokrities, sāp visi gali un tūliņ mani panāks pārējās 20+ meitenes. Kilometri vācas nežēlīgi lēni, braucu un lamājos uz itāļiem par tiem extra 15 km. Mani apdzen vēl 2 meitenes, taču es "savācu" vienu meiteni no mūsu pirmās paciņas. Pēdējo kalniņu eju kājām - krampji un kosmoss tāds, ka nevaru stūri noturēt, arī pēdējā akmeņainajā nobraucienā baigi sit pa rokām.
Laimīgi finišēju, kad notiek apbalvošana un pirmie vārdi ir " nevienam neko tādu nenovēlu". Joprojām viss sāp, muguru atliekt nevar, bet skatos, ka ne es vienīgā stīvule tāda. Aizvedu Dzalbam riteni, šis man prasa, ko es viņam esmu izdarījusi? Es saku, ka neko, tikai flora un fauna ieķērusies. Pēc tam skatāmies tuvāk un redzam "asiņojošu un skrambainu karbonu"; rāmis laikam ir beidzies. Esmu šokā - kur, kādā veidā?
Pēc gonkas izskatos un jūtos tā, ka kāds mani būti sistemātiski un ilgstoši fiziski ietekmējis.
Nobeiguma akordu izspēlēja mana roka, kurai izrādās ir salauzts viens kauls.

p.s. sargiet sevi un savus tuviniekus. uz redzēšanos! )

Par gribasspēka trūkumu nevar sūdzēties! Pievienojos Andai ar vēlējumiem.

Sise, ļoti žēl Tevis!
Veiksmīgu Tev atveseļošanos un, lai nezūd veloprieks!

Sise, Tu esi viens traks meitēns!!!

Šajā sporta veidā, laikam savādākas meitenes nebrauc. Respect.

tā ir īstā attieksme - ja brauc, tad vismaz par 110%