Varbūt varat padalīties ar savām traumām ko esat ieguvuši braucot ar velo. Kā sadzīvot ar to ka velo braukšanai ir jāliek punkt?
trauma maciņam skaitās? :D
Ko nozīmē velobraukšana? Grūti iedomāties traumu, kura pilnībā izslēdz velosipēda izmantošanu.
Izlaižot sadaļu par ratiņkrēsliem utt., ļoti ceru, ka trauma nav tik nopietna!
Ja visa sāpe ir tā, ka dakters neiesaka piedalīties sacensībās mežā vai agresīvā šosejas uzsēde ir slikta, bez velo sacensībām arī var baudīt velo prieku.
Un tādu baudītāju paliek ar vien vairāk.
Japiņa vai citu rīkotāju sacensības nav veloprieka virsotne. Ar to nekas nebeidzas.
Atrodi piemērotu velo un veidu kā to baudīt un neķer kreņķi! :)
Man bija morālā trauma :D Elsdams, pūsdams un perzdams minos cik spēka, bet 2 meitenes aizbrauc garām kā stāvošam :D
Ja kas nopietns, tiešām jūtu līdzi. Es pāris gadus nevarēju nolēkt pat no 30 cm, jutu ļoti sāpīgu atsitienu ceļos. Bet pamazām ķepurojos uz augšu un varu jau piedalīties triatlonā veterānu grupā.
Liekas, ka ir ļoti vajadzīgi cilvēki, kas ar entuziasmu un izpratni palīdzētu organizēt mazās sacensības. Paskatieties, kas notiek ar Baložu velokrosu. Jau 2020.g. viņi nogulēja, kad varēja organizēt mazos mačus, un šoruden atkārtojās tas pats. Lapā pie jaunumiem visu šo gadu neviena ieraksta no organizatoriem, tikai diskusijās 4. okt. parādījās viens pats ieraksts, ka Meļehs iebraukšot jaunu apli. Tajā datumā ārsti jau cēla trauksmi, ka būs vajadzīga mājsēde, viss septembris bija nogulēts, un likumsakarīgi, ka atkal nekas nenotika.
Braukt jau varu bet ne tā kā agrāk. Vienkārši vizināties nav tas.
Tad atliek tikai sievietes :D
Tad vairāk izklausās, ka tev patīk sacensties vai azarts, ne velobruakšana.
Ja patīk pats velomīšanas process, tad var atrast prieku tajā arī bez sacensībām.
Savukārt sacensību garšu var arī izjust spēlējot pokeri vai zolīti, tam ar velo nekāda sakara :D
Tagad moderns ir e-sports, tur galvenais lai veikli īķški :D
velobraukšanai jāmet miers kad vairs nav ne roku ne kāju. viss cits ir gribasspēka un motivācijas jautājums
Šo situāciju var risināt labs rehabilitologs, traumatalogs/ortopēds vai pat fizioterapeits, kas izpētīs iepriekšējo dokumentāciju par traumu, vajadzības gadījumā norīkos uz vēl kādu izmeklējumu, tad arī pateiks vai iepriekšējie parametri ir atjaunojami vai nav, un ja būs atjaunojami, tad kādā veidā. Rekomendēt nevienu negribu, lai nebūtu interešu konflikta, bet tā tas ir.
Varbūt elektro velo ir risinājums?
Un uz ruļļa virtuāli arī nedrīkst?
Patīk tieši MTB? Varbūt var pievērsties laivu sportam, aizmirsu kā sauc, ir taču mums Valmierā laikam, kur trenēties…
Ja man būtu tāda trauma, ka principā nedrīkst sēdēt uz velo, tad meklētu citu sporta veidu, kas prasa kardio un/vai muskuļu slodzi. Savulaik atmetu skriešanu ceļgalu problēmu dēļ un uzsāku daudz braukt ar velo.
“Mācīt” cilvēku kā baudīt velobraukšanu ir diezgan muļķīgi…
Jāsāk jau ar to, ka cilvēks, varētu norādīt, kādas tieši, veselības problēms liedz, nopietni, nodarboties ar riteņbraukšanu.
Nu diezin vai šeit tādas lietas būtu jāatklāj sīkumos, jo te ātri var uzrasties dažādi pseido rehabilitilogi un traumatalogi, kas neredzot dokumentus, neko, uzreiz visu zinās un dos “vērtīgus” padomus.
Labāk iesakiet cilvēkam kādu labu īsto speciālistu, kas viņam pateiks kas ir kas.
Nu diezin vai šeit tādas lietas būtu jāatklāj sīkumos, jo te ātri var uzrasties dažādi pseido rehabilitilogi un traumatalogi, kas neredzot dokumentus, neko, uzreiz visu zinās un dos “vērtīgus” padomus.
Labāk iesakiet cilvēkam kādu labu īsto speciālistu, kas viņam pateiks kas ir kas.[/quote]
Piemēram ja cilvēkam ir sirds problēmas diezin vai viņam traumatalogs/fizioterapeits palīdzēs.
Šobrīd šis izskatās pēc “Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”
Te jau tika doti gudri padomi, neko nezinot.
Autoram varu teikt vien to, ka tāpat kā ir ārsti, kuri ir pret vakcinēšanos, tāpat ir ārsti, kuri sniedz neadekvātus padomus attiecībā uz sportošanu/nesportošanu. Ja Tev viens ārsts ir teicis, ka ričuku vari pārdot, tas nenozīmē to, ka nākamie 10 ārsti teiktu to pašu. Tā kā tēma ir “Trauma”, minu, ka ieteikums pārdot ričuku nāk no traumatologa vai fizioterapeita. Ja speciālists, no kura nācis ieteikums, nav cieši saistīts ar sportu un īstiem sportistiem, iesaku pakonsultēties tomēr ar traumatologu, kurš ikdienā risina sportistu problēmas. Ja ieteikums nāk tieši no fizioterapeita, nevis ārsta, tad bez domāšanas jāiet pie ārsta. Pirms/pēc īsta traumatologa apciemošanas var aprunāties arī ar sporta ārstu.
P.S. Ja tas viss ir darīts un tiešām gala slēdziens ir tāds, ka sacensties nedrīksti, bet mierīga braukāšana nepatīk, tad, diemžēl, nav citu variantu - jāmeklē citu veidu, kā sevi realizēt un gūt prieku.
Nu diezin vai šeit tādas lietas būtu jāatklāj sīkumos, jo te ātri var uzrasties dažādi pseido rehabilitilogi un traumatalogi, kas neredzot dokumentus, neko, uzreiz visu zinās un dos “vērtīgus” padomus.
Labāk iesakiet cilvēkam kādu labu īsto speciālistu, kas viņam pateiks kas ir kas.[/quote]
Piemēram ja cilvēkam ir sirds problēmas diezin vai viņam traumatalogs/fizioterapeits palīdzēs.
Šobrīd šis izskatās pēc “Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”[/quote]
Pirmkārt, runa te iet par traumām, ja kas, un traumas tiek gūtas kritienu, u.c. negadījumu rezultātā, kāds te sakars ar sirds problēmām???
Otrkārt, ieteikums bija griezties pie laba rehabilitiloga vai traumataloga, nevis kaut kur nezin kur.
Situācijas var būt dažādas. Arī man nācās uzklausīt fizioterapeita slēdzienu, ka manas plecu problēmas nav savienojamas ar MTB zemo stūri, tāpēc jāpāriet uz pilsētnieku ar augsto stūri, un mans Pelēcītis jālaiž pensijā. Redzot manas patiesās bēdas par šādu iespēju, spriedums tika pārskatīts, un tagad apspriežam Pelēcīša apgreidus un pirms/pēc braukšanas pildāmos vingrojumus (regulārā fizioterapeita kontrolē, protams). Jā, un braucieniem “pēc piena” izmantoju arī pieminēto pilsētnieku.
Ir piedzīvots periods, ka 9 mēneši uz kruķiem, pēc tam vēl kāds pusgads, kamēr varēju paskriet dažus metrus. Nu un līdz sportošanai kopā kādi 2 gadi, un tad vēl daži gadi, kamēr atgriežas iepriekšējās sajūtas.
Pazīstu visu to emociju spektru. Manā gadījumā lamatas izrādījās tieši tas pats sākuma brīdis, kad ir gūta trauma un nav morāla atbalsta (pareizāk sakot, tas ir, bet netiek uztverts). Manā gadījumā, no šodienas skatu punkta raugoties, nebija tik traki, bet toreiz likās, ka viss, vairs neko, utt. Īsi sakot, tāda bezcerība noveda to sākotnējo traumu vēl sliktākā stāvoklī un tas, kas varēja būt un parasti cilvēkiem ir vienkāršs, bet ilgs atlabšanas periods, izvērtās vairākās operācijās un, likumsakarīgi, tas viss ietekmē arī pārējo dzīvi, ne tikai sportu. Ar to gribu teikt, ka tās melnās sajūtas, kad liekas, ka viss ir ļoti slikti, ir mānīgas. Var būt vēl sliktāk un pat daudz sliktāk, un tā situācija, kurā esi tu, var izrādīties laba.
Par sadzīvošanu. Tas viss arī sazemē, māca pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, māca pamanīt, ka visi kaut kādā veidā traumējas. Tolaik spilgts kontrasts bija, ka pēkšņi pamanīju to, ko agrāk nebiju pamanījis - daudzi garāmgājēji pieklibo, daudziem redzams, ka gūža, celis vai potīte nestrādā. Pēkšņi kļuva redzams, ka daudziem sportistiem karjeras beigās ir nopietnas locītavu problēmas. Vai pat tik vienkārši, ka daudzi pamet sport, kļūst resni un dzer alu. Daļa cilvēku kļūst par bomžiem, jo paslīd uz ielas, salauž kāju, iestājas darbnespēja, iekrājumu nav, tiek zaudēta dzīvesvieta un nav, kas pasniedz roku un palīdz piecelties. Ai, nu te daudz var rakstīt. Pats galvenais ir saprast, ka traumas sportā IR NORMA, ka tas nav pasaules gals un ka laiks dziedē, pat ja tie ir gadi. Un ka nevar ilgstoši dzīvot, dzenoties pēc rezultātiem. Reizēm traumas ir vienkārši likumsakarīga, nevis nejauša atbilde uz dzīvi trauksmē.
Ja liekas, ka gadījums ir bezcerīgs, iesaku dažus piemērus:
[list=]
[]Chriss Froome, šķiet, nav jāstāsta. Viņam ārsti deva nulle iespēju atgriezties profesionālajā sportā.[/]
[]Santi Cazorla. Šobrīd spēlē pro komandā, Ahileja cīpslas vietā audi no augštilba, ārsti deva prognozes, ka labākajā gadījumā varēs paklibot pa mauriņu. https://www.theguardian.com/football/2018/sep/07/santi-cazorla-villarreal-injury-arsenal-interview-sid-lowe[/]
[]Mūsu pašu Laura Ikauniece neatlaidīgi cīnās, lai atgrieztos virsotnē.[/]
[]Tikai salīdzinoši nesen uzzināju, ka Oskaram ir nopietni traumēta kāja. Kad vēl biju vispār bez traumām, viņa līmenis likās nesasniedzams. Un arī joprojām tā liekas. https://www.diena.lv/raksts/sporta-avize/portrets/vienas-sacensibas-ar-dzanardi.-saruna-ar-paraolimpisko-ritenbrauceju-oskaru-gailisu-14232830[/]
[]Koen de Kort - te tas vairāk par to, ka traumas nenāk ar iepriekšēju paziņojumu un gadās ikvienam[/*]
[/list]
Nu ir simtiem piemēru manīts, kur traumas notiek, bet neko, cilvēki turpina dzīvot. Kurš ar titāna stieni kaula vietā, kurš ar operētām locītavām, kurš 3 gadus vingro lai atgrieztu muguru. Tas varbūt šķiet muļķīgi, ka citu nelaimes tiek izmantotas, taču tas ir atbalsta grupas princips.
Kopumā, piebalsoju @anthropophagus. Ir ārsti, kuri neapzinās, ka viņu tiešums ir gan cinisks, gan reizēm arī neprofesionālisms. Ir līdzcilvēki, kuri novēršas un ir vienaldzīgi, redzot, ka tev ir trauma. Vai arī, nav vienaldzīgi, bet tev jau tas neko daudz nedod, jo kā jau sportistam, vajag risinājumu. Mana pieredze bija, ka bija mediķi un fizioterapeiti, kuri blisināja acis, kad jautāju, vai varēšu skriet. Savukārt, kad jau biju daudz maz atjēdzies, sapratu, ka jāmaina vide un veiksmīgas, nejaušas satikšanās rezultātā sakontaktējos ar fizioterapeitu, kurš uzveda atpakaļ uz ceļa un NE REIZI nešaubījās, ka sportošana ir iespējama. (Sporta veikalā satiku senu riteņbraukšanas paziņu, kurš tobrīd gāja pie fizioterapeita un ieteica viņu. Es nezinu, kas būtu, ja nebūtu bijis šīs nejaušās sarunas.) Ir ārsti, kas strādā tieši ar sportistiem, un ir ārsti, kas strādā ar attieksmi, ka tik cilvēks nenomirst. Vide nosaka visu, maini vidi, atrodi tādus cilvēkus, kas parādīs iespējas! Piemēram, orientēšanās mačos redzu seniorus, kas vispār lēnām klibo, un acīmredzams, ka “tas vairs nav tas”, bet viņi piedalās tajās sacensībās!!!
Kaut kā tā, sanāca ne visai sakarīgi, bet - jā, tas ir grūti, nākas pieņemt daudzas nepatīkamas lietas, bet nekas neapstājas.
garās penteres kopsavilkums. visas mūsu problēmas rodas mūsu galvās…)