Apsveicam, apsveicam mūsu dāmas ar top10 finišiem.
Šogad braucu pirmo reizi un biju cerējis tikt mazliet augstāk, bet, lai gan, startējot no pašām beigām un neizmantojot “koridorā uz priekšu līšanas stratēģiju”, faktiski sanāca visu laiku piedalīties vilcienā, kurš gāja līdz pašam galam, beigu beigās strādātāji visā 137km distancē faktiski bija knapi uz abu roku pirkstiem skaitāmi, pat mazāk - visi, kas savācās jau pirmajos 5 kilometros. Turklāt daži no tiem tāpat uzvedās visai jocīgi - pabrauc grupas priekšā 3km, tad atplīst uz pakaļgalu un priekšā uzrodas tikai pēc kādām padsmit minūtēm.
Lai nu kā, saķērām kādas 6 grupas un jau atpakaļceļā no Otepes bijām izveidojuši gandrīz 200 cilvēku peletonu, bet vienalga organizēties kopīgi aizbraukt projām bija faktiski neiespējami - tā vien šķiet, ka, sākot no piektā simta, nevienam igaunim sacensību gars vairs nav ne prātā un vienīgais, kas viņus interesē, ir noripināt līdz galam ar tiem 35km/h, un nepacietīgus ārvalstu tipiņus, kas vēlas uzkurināt tempu, viņi uzskata par izlēcējiem un dīvaiņiem (un tā tiešām varētu būt, jo Latvijā 130+km distanci brauktu varbūt 200 gribētāji, varbūt mazāk; ja būtu vairāk, iespējams, līdzīga situācija tiktu novērota).
Katrā gadījumā pasākums patika - ar visu ņemšanos, grupu saplūšanu un visu pārējo manīju tikai vienu maziņu kritienu, braucēji īpaši nelēkāja, arī agresīvus MTB pa vidu līdējus nemanīja, izņemot dažus pēdējos 5 kilometros, barošanas punktu daudzums pārsteidza un laiks arī bija labu labais - nākošgad garantēti jāpiedalās atkal.
Bet mēslo igauņi gan tāpat kā mēs - tukši želeju iepakojumi un barošanas punktos paņemtās pudeles sāniski lidoja krūmos diezgan nepārtrauktā straumē :)