kalnu Rīgas apkārtnē nav, bet smiltis gan.
nez, enerģiska mīšanās caur smiltīm nevar apmēram aizstāt enerģisku mīšanos kalnā? leņķis gan nav vienāds, bet spēka patēriņš gan varētu būt.
izbraucu vienu varen labu maršrutu. smiltis bija tiešām daudz, bet lielākoties tīri labi braucamas. pāris vietas gan bija izmisumā dzenošas.
te var paskatīt šo maršrutu, kā arī ielādēt gpx, ja kādu interesē.
Ar dažiem zinātniskiem nosacījumiem var aizstāt!
Bet kāpēc nevar vienkārši atrast kādu pauguru vai nogāzi mežā/pļavā/uz kādas takas un kapāt kāpumus līdz nelabumam (kas vēlāk tomēr izrādīsies liels ieguvums) ;-)
taapeec, ka tas tomeer nebuus nemitiigs kaapums, bet ar intervaaliem, veel pie tam, iisiem intervaaliem.
Jā, tā ir atšķirība. Skrējēji gargabalnieki trenējās skriet vairākus km ar kaut kādu bremzējošu slodzi. Vienkāršākais ir vidusjostā vilkt aiz sevis auto riepu. Elegantāk ir skriet ar speciālu bremzējošo izpletnīti. Jāsaka, ka šādus skrējēju vingrinājumus dabā redz reti, jo uz tādu skatu neadekvāti reaģē gan suņi, gan (daži) cilvēki. Taču augstas klases skrējēji nostāk no nevēlamām acīm to tomēr dara.
Ilgu laiku tika atzīta metode skriet ar smagumiem pie kājām, bet tagad tai ir aizvien vairāk pretinieku, jo tā iestrādā soli ar zemāku lidojuma fāzi u.c. kropļo pareizi kāju darbību tehniku.
nu re - tad jau nonākam pie slēdziena, ka smiltis nav kalns un kalns nav smiltis, intervāli nav kāpumi un kāpumi nav intervāli. katrs atšķiras ar savu treniņu specifiku
taapeec, ka tas tomeer nebuus nemitiigs kaapums, bet ar intervaaliem, veel pie tam, iisiem intervaaliem.[/quote]
Īsiem intervāliem- tur jau tas labums, ja zin ko dara!