[quote=Imants2]
Ja Tu domā to kalnu, kas ir no torņa uz pilsētas pusi, tad jaunības trakumā ar distancenēm tur ir braukts lejā. Tagad, kad ir 40+ vecums, vairs tur nebrauktu:) Ja domā tos, kas uz purva pusi, tad tur gan, ja vien ar ragavām nav sačakarēts, var diezgan mierīgi nobraukt. Ja būtu kvalitatīvi sagatavota trase, varētu mēģināt arī uzslēpot bez soļošanas. Pirmajam kāpumam no purva puses uz torni pirms dažiem gadiem vēl gatavoja trasi, tur varēja uzslēpot, otrajam kāpumam varētu būt jau grūtāk.[/quote]
Jā, laikam jau ka sanāk uz pilsētas pusi. Viena stiga ir no karjera, uz otras ir kāpnes, tad ir Kamielītis (beidzas starta laukuma stūrī), un vēl viena ar stāvumu.
Kamielīti lejā braucot, uz trases ir jānoliek kāds regulētājs, citādi var sanāk nelabi. Gan Kamielītis, gan stāvums pēdējos laikos ir izbraukāti ar ragavām.
Pa lielām šaibām - nekādas atlaides. Jo mēs paliekam vecāki - bet ne gudrāki! Vismaz attiecībā uz mani tā ir :D
:) Slīdvirsma ir nojāta pa gadiem, parasti Vanagkalna trases dod savu lielo artavu, bet ar tādām ziemām, kādas mums ir, lielākajā daļā trašu var atrast, kur pabojāt. Madonā visas trases 23.01. bija teju izcilā stāvoklī - labāk nekā jebkad šosezon.
Es kad pats tikko sāku slēpot slidsolī pašmācības ceļā, pa plakni gāja OK, tik cik līdzsvaru bija grūti noturēt, bet kalnos augšā vispār netiku - pat lēzens, 15m garš kāpums, kura dēļ šobrīd pat nemainītu slēpošanas soli, sagādāja lielas problēmas, bet garākos, stāvākos vispār nesapratu, kā var tikt augšā. Turpināju būt āzis un pēc kaut kāda mēneša jau sanāca un tad jau vairs nesapratu, kāpēc vēl nesen nevarēju uzslēpot augšā. Bet noteikti tas nebija fiziskais toreiz, jo tas tik ātri nemainās. Vēl atceros, ka kaut kad vēlāk pamēģināju slēpot augšā tā kā soļojot - atsperoties ar pārmaiņus vienu nūju, nevis uzreiz abām - un tā bija krietni vieglāk tikt augšā. Bet tas ir tikai mans pieredzes stāsts. Protams, fiziskajam arī ir liela nozīme, lai gan tieši man asimetriskā slēpošana kalnā ārkārtīgi atvieglo uzslēpošanu, tāpēc domāju, ka varbūt labs pamācības video varētu palīdzēt.
Kad pieaugušos māca triatlonam peldēt sporta kraulā, pieredzējuši treneri iesaka secīgi apzināt trīs problēmas:
Nav izpratne par pareizo ķermeņa stāvokli un kustību;
Kad “1” ir uzķerts, to paīstam neizdodas izpildīt, jo nepietiekama līdzsvara sajūta un/vai locītavas tā brīvi nelocās (neiestieptas cīpslas);
Kad ar “2” ir panākts progress, vēl joprojām ātri iestājas nogurums, jo attiecīgās muskuļu grupas nav trenētas.
Ar slidsoļa slēpošanas smalkumiem principā varētu būt tas pats.
[quote=JanisRo][quote=artis-l]
Tad mums vajadzētu saprast par cik stāvu kāpumu mēs runājam. Piemēram vai Ogrē ir kāds kāpums, kurā ir jāsoļo?[/quote]
Viens no kāpumiem uz torni. Oficiālā trase gan tur neiet. Kāds Rastorgujevs moš i uzslēpotu. Arī nobraukt ar distancenēm tur ir diezgan izaicinošs pasākums.
Otrs kāpums (Kamielītis) varētu būt uzslēpojams, ja labi saņemās.[/quote]
Abi ir uzslēpojami, bet vai to vajag ikdienā - domāju ka nē. Nu vismaz pats jau gadi 5 to nedaru.
Atbildot tēmas autoram, tad jāpiekrīt JanisRo komentāram, ka tomēr pie vainas fiziskais vai arī nogurums, tomēr tas jau ir atpakaļceļā no Ikšķiles. Tomēr tur pa ceļam ir pāris pauguri, kas noteikti ir pakausējuši tavu līdzbraucēju. Pieminētais pauguriņš ir ar savu odziņu, no sākuma nedaudz pakausē pa lēzeno daļu un beigās še tev kaut kas stāvāks.
Jaunībā aizbraucu veloceļojumā uz 3 nedēļām - lēciens fiziskajā bija pipec. Plus varbūt tiešām daži specifiski muskuļi, ko parasti nelieto - cirkšņos kājas iekšpusē. Un kamēr nav stabilitātes, daudz enerģijas patērē līdzsvara saglabāšanai, īsi soļi utt
Man tieši tāds pat stāsts - kas iesāku, tad Biķerniekos apli īsti nevarēju apbraukt, lai nebūtu jāapstājas. Un ar fizisko viss bija labi, tā nemācēšana kopā ar pārcenšanos bija tik traka, ka pat labs fiziskais netika līdzi. Un pret kalnu vispār bezcerīgi, parastā izpausme tāda, ka kājas paliek aizvien platāk un solis aizvien īsāks. Man palīdzēja, ka vēroju, kā mācētāji brauc, arī nepārcenšanās palīdz. Tagad ir tā, ka Priekuļos kalnos tieku bez pārmērīgas piepūles, bet prasmes šķiet nepietiekamas, jo vienalga piekūstu vairāk, nekā vajadzētu. Jo sevišķi, kur ir mazliet stāvāks vai neslīd tik labi. Video īsti vairs nepalīdz, laikam vajag, lai no malas kāds pasaka, ko īsti nepareizi daru. Piemēra pēc - šeit minētajos video kā viena no kļūdām ir kājas X, tb, celis stipri uz iekšu. Reizēm tā notiek, bet pats nesaprotu, kāpēc un kā no tā izvairīties.
Nu jā, teiksim, tajos krievu čalīša video viņš stāsta, ka vajag pārnest smaguma centru, bet, piemēram, ja trase ir ļoti, ļoti nelīdzena - nu figu tu viņu pārnesīsi, pēc 10 sekundēm būsi gar zemi. Tā nostāšanās uz pirkstgaliem, svara pārnese uz priekšu (gāšanās ar ķermeni virsū nūjām) arī, manuprāt, ir iespējama tikai pa ļoti līdzenu trasi, vismaz kamēr mācies.
Nu tāda ir tā slēpošana, ko tur padarīsi. Atliek tikai tehniku kompensēt ar fizisko.
Justyna Kowalczyk savos ziedu laikos nebija skaistas slēpošanas tehnikas ikona, bet uz pjedestāla stāvēja. :)