ar to lūzumu/plīsumu man ir pieredze no bērnības - 2x… Bērniem gan dzīst labāk. Pirmajā reizē 6gados tikai plīsums kreisajia rokai, nedēļu nostaigāju tāpat, vēl kustinot speciāli to roku, jo šķita, ka vnnk kkas ne tā - ielocīsies, kamēr mani mamma bezmaz ar varu pie ārsta aizstiepa, otru reizi 12 gados - labā roka, praktiski tā pati vieta, viens kauls pušu, otrs ieplīsis. 4 ne’dēlas ar ģipsi, bet skola, kontroldarba, ar kreiso neparakstīsi, rakstīju ar labo, kustināju, sekas jūtu vēl tagad - ja atliecu vairāk plaukstu - sāp. Tas es domāju vairs nemainīsies nekad.
Tad vēl pieaugušā vecumā biju salauzusi pašai labajai plaukstai divus kaulus, pēc 5ned ar ģipsi/langeti, sēdos uz velo un braucu. Sākumā sāpēja drusku braucot (Jūrmalas veloceliņš - užas, užas), bet tad arvien mazāk - nu nebraucu baigi daudz - 50-100km1-2/x nedēļā, bet centos pa tādu vairāk gludu, max kāda grantene, nevis tur mtb un saknes, ikdienā braucu uz darbu, atpakaļ, kkādi padsmit km tikai…
Bet es nezinu, kā citiem - es baigi jūtu atšķirību sāpēs, vai ir tikai sastiepts, sasists vai arī plīsis/lauzts kauls. tur ir tik specifiski atšķirīgas sāpes plīsušiem kauliem, ka sajaukt vnk nevaru. Attiecīgi tā kā tādu sāpju vairs braucot nebija, tad tikai turpināju braukt. Niknākus segumus gan sāku izvēlēties tikai kad tiešām vairs nesāpēja necik.
Ar tirpšanu gan jāuzmanās - kā jau rakstīts izrakstā. sākumā var tirpt, kamēr sāk dzīt un pampums noiet, jo īpaši, ja iespiesta ģipsī, bet, ja vēlāk arī turpina tirpt, tad jāskatās, jo var būt kkur saspiesti nervi un tad gan neko nedarot ātri var sanākt šaizīgi (un diezgan nelabojami)…
upd. smieklīgākais tajā visā bija, ka braukt jau mok pat varētu, bet bremzi ar labo roku nevarēju nospiest. Attiecīgi baidījos, ka notizlošos, nožaušos un salauzīšu vēl kaut ko… Atceros pat, ka tā gribēju braukt, ka sapņoju, ka braucu ar velo, un tad jābremzē tai sapnī bija, un kā es “nospiedu” to bremzi pa miegam, tā biju sēdus gultā augšā no sāpēm (jo laikam jau sažmiedzu to plaukstu pa īstam ar visu langeti :D).