jā garas diskusijas te izversušās…Ar pulsometru mēs nosakām tikai mūsu funkcionālo stāvokli(kā organisma reaģē uz slodzi),bet mēs nevaram redzēt ar kādu jaudu(spēku)pieliekot mēs to sasniedzam,es domāju pulsometrs ar powermeter šo attiecību noteiks visprecīzāk.Jo kā tad mēs satrenēsim spēku ja nedarbosimies anaerobajā zonā??aerobajā zonā mēs tikai stiepjam sirdi,bet pārējais paliek novārtā.Un vēl viena lieta ja mēs braucam tikai šajā 120SF zonā,tad ja kādreiz vajag pabraukt ātrāk tad mēs to nespējam tas būs līdzīgi kā ierobežotājs auto kas neļauj braukt ātrāk.
reāli dzīvē ir tādi daži eksemplāri Latvijā kuri 40km/h var braukt 24h no vietas,bet līdzko viņam jābrauc 45km/h tā pasākums ir beidzies…
Līdzīga situācija ir ar pedalāžas biežumu,tāpēc MTB ir pateicīgs veids kur šīs lietas tik labi neredz un nejūt kā šosejas sacensībās/treniņos.
Varu pateikt tikai vienu lietu kas tiešām ir jāievēro pēc kārtīgas slodzes - pareiza atpūta ,tad nav problēmu vālēt jebkādā zonā,bet ja tikai dragā un nav atpūtas tad ir vakars vai otrādi tikai atpūšas un tad 1dienu mauc ar asins garšu mutē.Tūristiem/svētdienas braucējiem pietiek arī ar braukšanu ne augstāk par 120SF nu pret kalnu gan tas prakstiski nav iespējams,labi ka LV nav kalnu…ir tikai pauguri.
šis Anša citāts man patik:
Bet problēmas saistās ar šo datu analīzi. Tam ir nepieciešams speciālists, un noslogot kvalificētus kardiologus ar zemākā līmeņa sportotāju datiem ir viņu profesionalitātes izniekošana.
Starp citu vienā no PK posmiem mtb Manitou mehāniķis "ļoti glaimojoši"izteicās par vācu tūristiem(kuri bija atgājuši gabaliņu nost) kuriem bija jautājumi par dakšām,bet tajā pašā laikā meham bija jātiek galā ar sportistu dakšām…
Ar vai bez pulsometra, bet cello laikam no mums par treniņiem zin visvairāk. Bet tas, ka pulsometrs nebūtu draugs mūsu ikdienas treniņos pat viņš nenoliedz.
Pēc kārtīga darba, kārtīga atpūta - Grey jau minēja, ka šinī situācijā pulsometrs atjaunošanās treniņos labi piebremzē, kad gribas uzskriet ātrāk.
Darbs uz aerobā sliekšņa stiepj ne tikai sirdi, bet savairo un attīsta mitohondrijus. Pie kam aerobie slieksņi reti kuram LV minējam ir pie 120SF. 120 tiešām sanāk atjaunošanās režīms un sirds pastiepšana, bet 130-140 jau mitohondriju attīstīšana (protams cipari katram individuāli).
Es pat tik smalki par to pulsu analīzi nebiju aizdomājies, par ko runā foruma dalībnieki. Katram kāds patiesības grauds, citam pat ļoti daudzi. Man analīze aprobežojas ar to, ka skatos pulsu dotajā brīdī. Piem, o man šodien braucot uz sliekšņa ir 162 vai 170 sitieni, kas mainās dienu no dienas. Vai sacensību pirmajā pusē pie 175 sāku izmisīgi meklēt veidu, kā samazināt savus pūliņus, lai tik ilgi nedzīvotos pa anaerobo zonu.
Tas, ka jāattīsta mīšanās tehnika un spēks - par to nav šaubu un es ceru, ka visi par to ir informēti. Pie kam, vairums noteikti zin, ka šo īpašību attīstīšanas treniņos pulsam nav īpašas nozīmes. Kāds viņš ir, tāds ir, galvenais, ka darbiņš kvalitatīvi padarīts.
No visa rakstītā gribas izlobīt dziļo domu: “Pulsometrs mums treniņos ir kā palīgs, nevis treneris.”
Neviens nenoliedz ka pulsometrs ir palīgs treniņos. Bet tēma tika atvērta, lai noskaidrotu vai no ierakstītajām pulsometru līknēm var izlobīt k-kādu noderīgu informāciju par sportista stāvokli, fizisko kondīciju utt. attiecībā pret k-ko. Citiem vārdiem sakot vai šīm līknēm ir kāds noderīgs pielietojums.
ir
Pulsa liknes var tikt analizetas, ja trenina apstākli ir vienmer veinadi. Tie varetu notikt piemeram telpas uz rulla sedot un ir vel citi pribambasi, kas tev palidz. Piemeram kandenca meritajs, atruma meritajs, tiek kontrolets spiediens riepas utt. Lidz ar to pec kada laika var skt skatities vai pie noteiktas slodzes pulss kritas vai ne. Un lidz ar to nemaz nevajag tik dargu ficu ka powermeter. Vienigais minus jatrenejas telpas, un veikt 90+ minusu treninu medz but loti garlaicigi un dazreiz psihologiski gruti.
un tomēr - treniņa apstākļūs var regulēt, bet vienmer paliek sportista ‘cilvēciskā’ kļūda, t.i. kas konkrētajā, iepriekšēja dienā darīts, kas ēsts, cik gulēts, kāds nogurums, kāds entuziasms braukt utt.
Laikam mana doma ir tāda, ka ‘vienmēr vienādi’ treniņa apstakļī nav iespejami, tāpēc jāapsver, cik svarīgi ir zaudēt prieku mīties ārā. Delfins rakstija, ka esot vairāki maršruti, ka ir ko salīdzināt. Liekas diezgan optimāls variants.