Gaujas Bāziens 2008.
[man nt aizrāda, ka ilgi jāgaida… nu tad labi, gribēju ar vairākām bildēm, bet nu tad, lai iet kā ir]
Sen nekas traks nav pastrādāts. Un tā, šoreiz par Gaujas Bāzienu 2008, šoreiz pa Aivieksti. Kārtējo reizi pie vainas riexc ar agatelo. Un šoreiz mani nemaz nevajadzēja pierunāt, pagājušajā gadā redzētais pietiekami saintriģēja, lai nešauboties piekristu piedalīties.
Pasākums notiek septembra pēdējā sestdienā. Klāt ir piektdienas vakars, soma sakravāta, sirdī sajūsma. Atbrauc riexc ar agatelo, dodamies uz Līčiem pārtikas krājumus papildināt. Sacepam siermaizītes līdzņemšanai un dodamies uz Ogrsgalu pie Egīla. Tur mūs sagaida divi zandarti: viens cepts, otrs mazsālīts. Kārtīgi iestiprināmies, lai rīt būtu spēks ko airēt. Joki nav mazi – 100km un šoreiz bez buras, jo sola pretvēju. Ap pulkstens 10 vakarā ejam gulēt, jo jāceļas pusē trijos.
Pamostos no šausmīgas trobeles. Ārā tumsa, bet kaut kur blakus aiz sienas kaut kas nenosakāms rada briesmīgu troksni un vibrācijas. Kā jau tikko izlēkušam no miega, tumsā liekas, ka māja brūk… Nē, izrādās Egīlam ir vareni labs miegs un tamdēļ vēl varenāks modinātājs. Pēc kādas minūtes modinātājs tiek apklusināts. No miega ne miņas. Iedzeram rīta kafiju, sasēžamies divās mašīnās un dodamies uz finiša vietu, kas atrodas blakus Āronas ietekai. Braucot, var redzēt, ka debesis vēl ir skaidras un zvaigžņu pilnas, pa dienu sola apmākušos. Esam finišā, te atstājam vienu mašīnu un kopā ar Egīlu un Koļu dodamies uz startu. Starts Lubānas ezerā.
Ap pulkstens sešiem esam klāt. Tumšs. Neko lāga nevar redzēt. Blakus šalc ezers, tumsā var nodomāt, ka tā ir jūra. Debesis sāk apmākties, bet īsu brīdi pie apvāršņa var pamanīt tievu-tievu Mēness sirpu. Sākam vazāties starp sabraukušajām mašīnām. Izskatās, ka dalībnieku šoreiz būs diži daudz. Starp mašīnām arodam fūri, kuras piekabē ir divi Voyadger’i. Viens ir mūsējais. Ap pusē septiņiem ir mazliet gaišāks un apkārt notiek milzīga rosība. Cilvēki skraida kā skudras turpu šurpu, staipa laivas, inventāru, reģistrējas, pārģērbjas. Savācās mūsu komanda. 10 puiši un 3 meitenes. Izvelkam savu Voyadger’i no smagā piekabes un sākam viņu labiekārtot. Uz beņķiem liek polsterus, uz airiem līmē komandas nosaukumu „STRESA NAV”, uz bortiem un visur, kur ienāk un neienāk prātā pielīmē sniķerus, šokolādes batoniņus, banānus. Neiztrūkst arī bez mūsdienu tehnoloģijām. Mums ir GPS iekārta, kas uzrāda arī ūdens temperatūru. Labāko vietu sadali nokavēju un man atliek sēdēt vienam pašā priekšā. Pārējie sasēžas pa pāriem.
Īsi pirms septiņiem nostiepjam savu vikingu kuģi no kraujas līdz ūdenim. Apkārt laivotāju drūzma. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234446 Nu jau ir gaišs un visus var apskatīt. Izrādās klāt ir pat igauņi un dāņi. Tiek doti starti. Aiziet kajaki, kanoe. Vieninieki, divnieki. http://www.flickr.com/photos/82964538@N00/2894998113/in/set-72157607558009245/ Virs ezera vējš pamatīgi ieskrienas, saceļ palielus viļņus, kas ar lielu prieku sagaida laivotājus. Tuvojas mūsu kārta. Te man pielec, ka dari kā gribi, bet nāksies brist pa ūdeni. Kādus metrus 15, tā lai dziļums ir līdz celim. Velku apavus nost. Kas par dzestrumu! Ārā ir ap 8 grādu „silts”. http://www.flickr.com/photos/82964538@N00/2894970899/sizes/l/in/set-72157607558009245/ Stāvu smiltīs un ar skaudību noskatos tajos, kas nav paskopojušies un ir ekipējušies ar neoprēna zābaciņiem vai zeķēm. Viss, no sporta lietām tas būs nākamais pirkums!
Starts! Vai Dieniņās, cik tas ūdens ir auksts… Pilnīgi liekas, ka kaulus lauž! Esam laivā, airējam. Viļņi ar lielu prieku bada mūsu vikingu kuģi, cilā augšā un lejā, grib apgāzt. Nekā! Mēs turamies pretī, airējam un airējam. Kājas ir apžuvušas un sāk salt, taču tūlīt-tūlīt būšot slūžu apnesiens. Palieku basām kājām. Ceļu šķērso niedru siena. Priekšā ejošais kanoe četrinieks laužas cauri niedrēm pa taisno. Mēs sekojam. Gandrīz uzsēžamies, bet palielinos airēšanas piepūli tiekam cauri tādā kā kanāla ar niedru malām. http://www.flickr.com/photos/82964538@N00/2895030829/sizes/l/in/set-72157607558009245/ Tālu krastā var redzēt cilvēkus. Airējam. Ir īstā vieta, slūžas. Tūlīt būs apnesiens. Lecu ūdenī. Šeit gan nav smiltis, bet milzīgas šķembas. Ūdens mežonīgi auksts, šķembas lielas un asas. Uzstiepjam kuģi uz uzbēruma un nesam. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234486 Nesam kādus 150 metrus. Tagad jānolaiž kuģis ūdenī. Šeit arī ir tās lielās asās šķembas. Kājas sāp. Bet nu visi esam laivā un dodamies tālāk. Upe aiz slūžām ir tik taisna, ka tas liek padomāt par šā posma mākslīgo dabu.
Kā tur bija Emīla Nedarbos? Galvenais, lai kājas ir siltumā! Uzvelku zeķes, vēl vienas zeķes, tad apavus. Vai ku’ labi! Airējam. Temps ļoti ātrs. Piedāvāju mazliet samazināt, jo nav jēgas sākumā izlikties un pēc tam tos atlikušos kilometrus mocīties. Manai iniciatīvai nav atbalsta. Manam tempam pārējie nepakļaujas. Lai nesistos ar airiem, pēc laiciņa sāku airēt vienā ritmā ar pārējiem. Diezgan ātri saprotu, ka velkot Voyadger’i, sastiepu kreisās rokas elkoņa saites. Pēc laika tas pārtaps par lielu neērtību, bet līdz dienas beigām būs lielākā un dominējošākā sāpe. Airējam. Apdzenam divnieku kanoe, četrinieku kanoe, laikam arī kādu smaili un kajaku. Debesis virs mums skaidrojas, bet tālumā pie apvāršņa redzami tumši-tumši mākoņi. Ka tik nesāk līt…
Pasākuma devīze „Īstā dzīve sākas pēc 60 (kilometriem)!” Sākam apspriest, nu kas tad tas varētu būt? Kāda tad tā dzīve ir pēc tiem 60 kilometriem? Tā nu pļāpājam un airējam. Airējam un pļāpājam. Debesis ir noskaidrojušas, sāk sildīt saulīte, tas pamatīgi uzlabo omu. Bet nu roka sāk sāpēt ne pa jokam. Airēt pa labo bortu vispār nespēju. Labi, ka sēžu priekšā viens un varu izvēlēties, pa kuru pusi airēt. Upe ir ļoti mierīga, nekādas straumes pazīmes. Ik pa brītiņu uzpūš pretvējš. Nekādas sačkošanas – jāairē. Un mēs airējam. Un airējam. Un airējam. Un joprojām airējam. Garām lēni un nesteidzoties slīd Aiviekstes krasti. Kad aiz līkuma parādās cita laiva, tad nemanāmi pieaug mūsu temps. Visiem parādās azarts uz apdzīšanu. Man tiek dots svarīgs uzdevums. Pietuvojoties apdzenamajai laivai, jāpadod brīdinošs skaņas signāls. To es varu! Visi uzreiz mūk malā. Airējam. Un vēl airējam. Un atkal airējam. Joprojām airējam.
Nemanāmi, klusiņām un nenovēršami pielavās besis. Sākas īstās domas. Nu kāpēc es piekritu? Nu ko es te daru? Kāpēc man tādas mocības? Viss, vairs nekad! Bet jāairē vien ir. Klāt Lubāna, kontrolpunkts. Katram dalībniekam jāpiestāj un jāatrāda obligātais inventārs: sakaru līdzeklis, sauso drēbju komplekts un sūklis. Vikingu kuģim lielā privilēģija – mēs varam turpināt ceļu, mums nav jāstājas. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234533 Bet nu ir veikta aptuveni viena trešdaļa no ceļa. Šī ziņa nāk kā zibens no skaidrām debesīm, jo visiem jau ir pienācis lielais un patiesais apnīkums uz airēšanu. Priekšā vēl kādi 66-67km. Tas ir besis. Ko lai dara? Mēs airējam. Un airējam. Joprojām airējam. Visu laiku airējam. Lai aizdzītu prom šausmīgās domas par to, cik daudz vēl jāairē, mēģinu izbaudīt dabu.
Ilgi nevaru saprast vienu, kas ir tik neparasti? Pēc kāda laiciņa man pielec. Nedzird putnus. Vispār. Vai visi jau ir aizlidojuši? Vai rudens jau pa īstam ir klāt? Saulīte cepina ne pa jokam un liekas, ka vēl taču ir vasara! Bet nekā. Daudzi koki jau ir iedzelteni, daži iesarkani. Upē diezgan daudz nobirušu lapu. Vēl pēc kāda laiciņa pamanu interesantu lietu. Tad gar vienu, tad gar otru krastu redzami palieli akmeņi. Melni, lieli viņi guļ līdz pusei ūdenī. Tad pa vienam, citreiz divi, ļoti reti viņi ir trīs kopā. Sākumā nesaprotu, kas īsti viņos ir dīvains. Pavērojot ilgāk, rodas iespaids, ka starp viņiem ir daudzmaz vienāds attālums. Kādi 80-90 metri varbūt. Ahā! Varbūt tā ir sen aizmirsto senču sen aizmirstā attālumu mērīšanas sistēma? Ko nozīmē to akmeņu skaits? Kādi īsti ir tie attālumi? Labi, ka ir tādas domas, jo tas novērš no sāpēm rokā un no domām par airēšanu. Jo mēs airējam. Visu laiku airējam. Joprojām airējam. Ļoti reti uzorganizējas kāda zaļā pietura, bet atpūsties pa tām 2-3 minūtēm nevar paspēt.
Tā, tagad sāk sāpēt arī labā roka! Mēģinu airēt pa labo bortu – elkonis sāp mežonīgi. Mēģinu atpakaļ pa kreiso – labā roka pārāk nomocīta un atsakās sadarboties. Nekas cits neatliek, airēju tad uz vienu pusi, tad uz otru. Tikai mainu puses biežāk, nekā to var atļauties pārējie. No entuziasma sen ne miņas. Temps ir pamatīgi nokrities. Dzirdu, ka arī citiem ir kāda roka, kas mežonīgi sāp. Ir arī tādi, ka elkoņa locītava atteikusi. Bet mēs airējam. Joprojām airējam. Visu laiku airējam. Esot aptuveni puse… Ārprāts, tikai puse?! Vēl tik pat daudz moku?! Vēl 50 kilometri?! Viss, vairāk negribas neko! Bet mēs airējam…
Saulīte cepina tā, ka prieks! Upe sāk mest vairākus lokus. Labajā krastā parādās interesanti koki. Pilnīgi zaļš, blakus pilnīgi dzeltens, tad pilnīgi sarkans. Citreiz tās krāsas vairākas reizes atkārtojas, bet vienmēr iet pamīšus. Ļoti skaisti. Tā kā drīz būs 60km, tad atgriežamies pie tēmas, kas tad tā būs par dzīvi? Kas tur ir aiz tiem 60? Un mēs airējam. Iestājas transs. Domas pamazām kaut kur pazūd, paliek tikai sāpes rokās un airis. Un mēs airējam. Es skatos ūdenī. Skatos lapās, kas peld pa upes virsmu. Skatos uz lapām, kas grimst. Dažas ir nedaudz nogrimušas un tā arī palikušas. Dažas griežas nonākušas nelielos ūdens virpuļos. Bet mēs airējam. Visu laiku airējam…
Esot 60km… Bet mēs airējam. Visi klusē. Šķiet, ka speķi ir izbeigušies. Rokas sāp visu laiku. Sāp arī mugura un dibens. Galva ir tukša no domām. Pēkšņi kaut kas izmainās. Tā vien liekas, ka upe ir kā dzīva būtne. Savādākā veidā kā mēs - cilvēki. Bet viņai ir savas „domas”, savi „darbi” un savi „prieki”. Es redzu, ka tās lapas, kas sabirušas upē nav nekāda sagadīšanās. Upe ar viņām „spēlējas”. Viņa tās nes, saķer ar virpuļiem un velk dziļumā. Tā ir sava veida „spēle” un tajā pašā laikā kaut kas ļoti nopietns. Kaut kas ļoti svarīgs. Bet es nespēju saprast kas tieši, man pietrūkst saprašanas par dabu. Es paceļu galvu un saprotu, ka katrs koks ir dzīvs. Viņi visi dusmīgi noskatās uz mums. Viņi nespēj runāt kā mēs to darām, bet viņi izpauž savas emocijas. Un tagad koki ir dusmīgi. Jo mēs traucējam upei „spēlē” ar sabirušajām lapām. Un atkal es saprotu, ka tā nav tikai „spēle, bet kaut kas daudz vairāk. Kaut kas ļoti nopietns. Tā tas bija vienmēr. Ilgi pirms mēs vēl parādījāmies, koki sniedza upei lapas. Un upe ar lapām „spēlējās”. Un tas ir patiesi svarīgi. Viss, tas, kas manā ikdienā man šķiet svarīgs, svarīgs nemaz nav. Svarīgais notiek šeit. Un drīz tas notiks vēl vairāk, drīz koki atdos upei visas savas lapas. Bet mēs te airējam un jaucam upei ūdeni, taisām burbuļus un vazājam lapas pa ūdens virsmu. Es airēju un skatos uz draiskojošo upi. Uz dusmīgajiem kokiem. Vai šī ir tā īstā dzīve pēc 60? Dzīve, kad bezspēks, izmisums un sāpes atslēdz tevī civilizēto cilvēku un paliek tikai kaut kas no pamatu pamatiem, kas ļauj saprast dabu? Saprast un sadzirdēt, bet ne izprast. Jo tas ir pārāk aizmirsts. Tāpat kā skudrai nevar paskaidrot kvantu fizikas pamatus, jo viņa nav tik tālu aizgājusi domāšanā no pamatu dabas. Tāpat es nespēju izprast, ko man saka daba, jo esmu pārāk tālu aizgājis no viņas. Esmu aizmirsis. Bet neskatoties uz to, ka mēs nespējam viens otru izprast, es izbaudu šo „komunikāciju” ar dabu. Vēl nekad neesmu bijis ar viņu tik tuvu.
Te man uzprasa „Nu kā tad ir tā dzīve pēc 60?„ Es atbildu, ka savādāk jau ir, tikai jāspēj piemeklēt vārdi. Es atkal apskatos upē un kokos. Viss pa vecam, upe un koki. Kur palika „dzīvās” būtnes? Atkal tikai parasta upe. Parasti koki. Dzīve pēc 60 ir beigusies. Žēl. Cik gara viņa bija? Nezinu. Ierastajā laikā, iespējams, diezgan īsa. Bet mūsu „komunikācija” ar dabu patiesībā bija ilga. Un to nevar izmērīt ar ierasto pulksteni. Tas bija ilgi un tajā pašā laikā nē. Turpinu airēt un mēģinu apjēgt, kas tas bija?
Bet mēs airējam. Joprojām airējam. Esot atlikusi nieka trešdaļa, kādi 33km… Sāpes rokās ir nepanesamas. Nosēdēt lāga nevar. Sāp mugura, sāp skausts. Šķiet, ka kopējais temps ir vēl nokrities. Visi ir saguruši, visi nomocījušies un izbesījušies. Bet citas izejas nav – jāturpina airēt. Un mēs airējam. Un airējam. Joprojām airējam. Te atskan iepriecinoša vēsts, ka priekšā būšot pontonu tilts, kas sola neko citu kā apnesienu. Nu ko, ar „nepacietību” gaidām uz šo laimi. Jā, redz kur viņš ir. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234549 Varētu būt, ka cēlusi vēl Sarkanā Armija. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234552 Vieglie brauc droši pāri. Bet mums vēl jāizvelk savs garais vikingu kuģis, jāpārstiepj tas pāri un jānolaiž ūdenī. Ku’ viņš ir smags! Nolemjam laist ūdenī vietā, kur gar krastu daudz salūzušu zaru. Tā ir vienīgā vieta, kur tik garu laivu var daudzmaz sakarīgi izmanevrēt. Lēkājam pa tiem zariem kā pērtiķi. Viens zars ar skaļu sajūsmas krakšķi pārlūzt un es ar labo kāju iegrimstu dūņās līdz apakšstilba vidum. Prieks, kur tu rodies! Visi sasēžamies laivā un turpinām. Es žāvēju labo kāju. Turpinu tā, ka kreisā kāja bez zeķēm krosenē, labā ar trim zeķēm, bet bez krosenes. Labā kāja salst. Tā kā nedaudz mitrums laivā ir ticis, tad neapauto kāju turu uzliktu uz apautās. Pie visām līdzšinējām sāpēm un likstām tas piedod vēl savu papildus „prieciņu”.
Klāt ir kārtējais tilts. Taisām pēdējo zaļo pieturu. Es palieku laivā, jo uz vienas kājas lēkāt negribu. Ir septiņi vakarā. Atlikusi aptuveni 12 kilometri. Saulīte vēl ir virs kokiem, bet taisās pamukt aiz mākoņiem un tur jau arī aiz apvāršņa. Bet pagaidām zelta debesis augšā un zeltīta upe priekšā. Tur zelta tālē ir mūsu mērķis. Mēs turpinām. Mēs airējam. Krēslo. Paliek vēsāks. Sāpes paliek arvien patiesākas. Spēku vairs nav. Gribas siltumā. Gribas, lai tas viss izbeidzas. Un mēs airējam. Un airējam. Un airējam… Saule pielavās pie mākoņiem, tie kļūst tumši sarkani. Asiņainais saulriets. Krasti paliek pelēki. Ūdens melns. Paliek auksti. Visneomulīgāk jūtas neapautā kāja. Saule ir norietējusi. Kaut kur tālu tālumā ik pa brīdim nozib mikroskopiska gaismiņa. Skaidrs, priekšā ir vēl kāda ekipāža ar lukturi. Sākas pats smagākais – taisnie gabali. Kad tu airējies, airējies, bet tumsā šķiet, ka uz priekšu netiec. Tēmējam uz gaismiņu. Izrādās tās ir divas. Pēc kāda laika var noprast, ka tur cilvēki izmisīgi meklē ceļu. Jo gaisma skraida no viena krasta uz otru. Divas ekipāžas maldās pa tumsu. Kad pietuvojamies, tad saprotam iemeslu. Tur ir niedru krasti, niedru saliņas un ne mazākas saprašanas, kur turpinās upe. Juris iedod man ciklopa lukturi, uzlieku to galvā. Nu mēs esam trīs ekipāžas, kas meklē labirintā izeju. Drūmās domas, ka pa tumsu esam apmaldījušies un vairs netiksim līdz finišam pamazām sāk pielavīties arvien tuvāk. Ir! Ir izeja! Varam turpināt.
Vēl esot 4km… Grūti aprakstīt to izmisumu… Bet mēs turpinām. Mēs airējam. Knapi airējam. Bet airējam. Nu jau apkārt ir tāda tumsa, ko sauc par melnu nakti. Līdz finišam 1,3km… Nu cik var?! Cik vēl ilgi?! Mans lukturis izrauj miglā tītus krastus, priekšā neredz neko. Izmisums… Sāpes… Bezspēks… Bet mēs airējam… Knapi-knapi airējam… Te priekšā, tālu-tālu es ieraugu spēcīgu gaismu! Kliedzu cik vien iekšā „Redzu gaismu! Redzu gaismu tuneļa galā!” Tas tiešām izskatās pēc gara-gara tuneļa, jo malās ir melni krasti, augšā melnas debesis, bet lejā melna upe. Un tas viss garā taisnā gabalā ar gaismu beigās. Kāds sāk uzdot ātru un spēcīgu ritmu: viens, viens, viens, viens. Sāpju vairs nav, spēka vairs nav, domu vairs nav. Ir tikai mērķis. Saredzams mērķis. Un mēs sākam sinhroni, spēcīgi un aizrautīgi airēt. Temps nežēlīgs, momentā atraujamies no pārējām divām ekipāžām. Te prātā parādās trauksmes zvaniņš, finišam viennozīmīgi jābūt labajā krastā, bet gaisma ir kreisajā un izskatās, ka upe aiziet pa labi… NĒ! Nevar būt! Tas nav finišs? Tikai ne to! Visi ceram, ka upe tūlīt taisīs līkumu pa kreisi un viss būs labi. Jā! Tā arī ir! Pa labi ir Ārona, pa kreisi aiziet mūsu Aiviekste un gaisma ir labajā krastā! http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234588
Pulkstens īsi pēc deviņiem vakarā. Mēs esam klāt! Mēs pietauvojamies un es ar abām kājām lecu ūdenī, lai tikai ātrāk tiktu krastā. Izvelkam arī Voyadger’i krastā. Jā! Mēs esam to paveikuši! Mēs esam uzvarējuši! Sevi, upi un konkurentus! 100km! Gaujas Bāziens 2008 pievarēts 13 stundās un 8 minūtes! Krastā mūs sagaida pārējie nofinišējušie, organizatori, karsta pirts, karsta soļanka siltās sausās drēbes, ugunskurs un karsta tēja. http://www.laivas.lv/gallery.php?id=234441&im=234594 Jo vairāk karsto lietu, jo labāk! Ejam pirtī. Tad paēdam. Redzam, ka tauta turpina finišēt. Saņemam diplomus. Pasēžam pie ugunskura. Augšā zvaigžņotās debesis, liekas pastiep roku un tās var sasniegt. Milzīgs sagurums, vēl lielāks gandarījums! Ap desmitiem vakarā braucam uz mājām. Ap vieniem ieraugu gultu. Pēdējā doma pirms aizmigt, varētu padomāt, ka esmu bijis prom kādas trīs dienas. Pati pēdējā doma, nākamgad atkal jāpiedalās, tikai vajag patrenēt airēšanas tehniku…
Paldies riexc un agatelo, ka kārtējo reizi ievilināja mani piedzīvojumos!
EdgarsJ
