Pieļauju, ka problema var tikt noveerota sliktos laika apstaakljos (migla, viegls lietus, paaugstinaats gaisa mitrums) zem 330 kV augstsprieguma liinijas. Vizuaalas liinijas paziimes - liinijas draatis ;) saliktas kuuliishos pa divi. Straadaajot 330 kV briivgaisa sadalees pirkstos kozh pat metaala instrumenti un nedaudz kutina apgjeerba piedurknes un apkakliite. Fizika. Viss normaali.
Lai labi ripo!
2 Paija
Paraadiiba saucas Mijinduktivitaate
Seksiigi, vai ne?
;)
Lai labi ripo!
Man bij augstsprieguma vadi kuri ruuc…
[quote=Didzis Sulcs]2 Paija
Paraadiiba saucas Mijinduktivitaate
Seksiigi, vai ne?;)[/quote]
Uzlikšu celibātu!:)
Ar mijinduktivitāti zem maiņstrāvas līnijas nevar saņemt strāvas sitienu. Mijinduktivitātē enerģijas pārnese pa gaisu notiek ar magnētiskā lauka spēka līnijām. Kontūrā - kas pirmajā klasiskajā gadījumā ir elektriskās strāvas vadoša cilpa ar laukumu pareizā virzienā attiecībā pret ierosmes strāvas vadu, inducējas elektrodzinēspēks (EDS). Otrajā klasiskajā gadījumā kontūra vietā ir masīvs vadošs ķermenis. Saskaņā ar magnētiskā un elektriskā lauka spēku līniju ģeometriju ķermenī inducējas gredzenveida EDS strāvas līnijas. Tās sauc par Fuko virpuļstrāvām. Pieskaroties ar roku ķermenim, kurā inducējas Fuko virpuļstrāvas, var just, ka tas vibrē ar attiecīgo ierosmes vada strāvas frekvenci un mazliet silst. Ja apstājas ar riteni zem augstsprieguma līnijas un pieliek pirkstu pie metāla klaņa vai stūres, var sajust, ka detaļa vibrē ar 50 Hz. Taču raksturīgākā īpatnība ir tāda, ka vibrē un silst permanenti, lādiņš neuzkrājas, un tāpēc strāvas sitienu saņemt nevar.
Strāvas sitienu var saņemt elektrostatisko, kas gaisā veidojas no elektriskā lauka spēka līnijām.
Elektriskais lauks ir īpatnēja parādība: var virsapmetuma rozetei noņemt vāciņu, un, neaizskarot plikos kontaktus, kas atrodas 19 mm attālumā viens no otra, iebāzt starp tiem pirkstu un nejust neko. Bet lauka intensitāte veseli 220/0,019=11 kV/m! Par cik sausā gaisā nav brīvo lādiņnesēju, nejūt, līdz kādai pakāpei tuvumā ir uzlādēts kāds ķermenis. Līdzīgi Zeme ir stipri uzlādēta negatīvi, elektriskā lauka intensitāte Zemes tuvumā ir ap 400 V/m, bet otrs “kontakts” ir jonosfēra, un par laimi nekāda migla + piesārņojums nenoslēdz strāvu vadošu ķēdi līdz jonosfērai. Tikai negaisa laikā zibeņo.
Situācija dramatiski mainās, ja gaiss ir tik mitrs + netīrs, ka tajā ir brīvie lādiņnesēji, kas izveido elektrostatisko sadalījumu. Ja 330 kV līnija atrodas piem. 16,5 m augstumā, sanāk no līnijas līdz Zemei 20 kV/m. Uz mikla iesvīduša velobraucēja principā veidojas 20 kV potenciāla starpība uz auguma metru - lādiņš gan mazs, jo mitrs netīrs gaiss ir vājš elektības vadītājs, un tas ļoti gausi pārvada elektrību un uzkrāj lādiņu. Savukārt 1 m vertikāls metāla stienis (velo rāmis), būdams ļoti labs elektrības vadītājs, pieņem vienu potencilālu, kas atbilst apkārtējā gaisa vidējai vērtībai. Elektrības sitienu tādā gadījumā saņem, dažādos veidos pieskaroties ar ķermeni pie divriteņa vadošajām metāla daļām. Maksimālā gadījumā 1 m augstumu starpībā sanāk sitiens līdz pat 20/2=10 kV spriegumam - laime, ka lādiņš ļoti mazs.
Mēs Fizikas institūtā magnētisko lauku parādību laboratorijās esam profesionāļi… vairāk gan par mijinduktivitāti un Fuko virpuļstrāvām nekā par augstsprieguma līnijām.
nu moins, no comments :)
Nu ko, iespaidīgs skaidrojums. Tomēr nepiekritīšu, ka uz velobraucēja veidojas potenciālu starpība 20 kV uz auguma metru. Manuprāt, clvēka ķermenis drīzāk pielīdzināms metāla stienim nekā stikla nūjiņai ( izolātoram ), rāmis un cilvēka ķermenis varētu būt pietiekami labi izolēti (gumijas rokturi, sporta apavi ar gumijas zoli ), elektriskais kontakts veidojas tikai atsevišķos pumktos un noteiktos laika momentos, pieskaroties piem bremžu rokturiem u.t.t. Tieši tas fakts, ka velobraucējs un rāmis pa laikam ir izolēti, ļauj izveidoties strap tiem ieverojamai potenciālu starpībai, kas kontakta momentā rada strāvu, kas izlīdzina el. potenciālus, un izpaužas kā vājš el. trieciens ierobežotā lādiņa ( sistēmas kapaitātes ) dēļ…
p.s
Cilvēks vidēji atrodas kādu 0.5 m augstāk par metāla rāmi, ja pieņemam, ka mitrais gaiss, kas dotajā gadījumā darbojas kā izkliedēts rezistors rada potenciālu starpību 20 kV/m, tad potenciālu starpība starp rmi un cilvēku varētu sasniegt 10 kV… Tpmēr jāņem vērā, ka tīklā ir maiņspriegums, un gaiss tomēr ir pietiekami labs izolātors, tāpēc reālo iespējamo potenciāku starpību novērtēt nevarēšu…
p.s 1
Paņemot parasto mltimetru, un izmērot pretestību starp kājas īkšķi un rokas pirkstu R= ~10 … 15 MOm, ja kājas un rokas pirkstos iedurtu pa adatai, un atkārtotu mērījumu, R būtu ievērojami mazāka … :)
waldi, Tev taisnība, bet tāpēc jau saņemt elektrisko triecienu, braucot zem elektrolīnijas, ir visai ārkārtējs gadījums. Es īsi aprakstīju situāciju, kurā tas veidojas (veidotos) vislielākais.
Vērtējot cilvēka ķermeņa virsmas vadītspēju, jāskatās, cik sāļus sviedrus braucējs ir izsvīdis, un cik apģērbs tos kopā ar mitrumu ir uzkrājis…
Es teiktu, ka svarīgāk par precīzu skaitlisko novērtējumu ir atgādināt elektrodrošības noteikumu: avārijas situācijā, kad grīda/zeme var būt kontaktā ar elektrības vadiem, cilvēkiem, kuriem nav elektrodrošo zābaku, jāpārvietojas pēc iespējas īsākiem solīšiem. Garāks solis nozīmē lielāku potenciālu starpību starp kājām, no kā var saņemt elektrības sitienu.
Secinājums: velobraucējs elektriski jāsavieno ar velosipēdu ar speciālu vadu … , vēlams arī ar zemi savienot, piekarot velosipēdam metāla ķēdi, kuras gals velkas pa zemi … :)
ar rāmi savienot piekrītu, bet ar zemi var arī neķēdoties, tik piekodināt, ka zem augstsprieguma līnijām no velo nenokāpt :)
Secinājums no Tava secinājuma: velobraucējs ir veiksmīgi sazemējies, lieliski paņem un izvada elektrisko strāvu caur savu ķermeni uz zemi, kas noteikti ir dā-audz patīkamāk kā būt izolētam un nesajust nekādas elektriskas kņudoņas. :)
Secinājums no Tava secinājuma: velobraucējs ir veiksmīgi sazemējies, lieliski paņem un izvada elektrisko strāvu caur savu ķermeni uz zemi, kas noteikti ir dā-audz patīkamāk kā būt izolētam un nesajust nekādas elektriskas kņudoņas. :)[/quote]
Nē, tā nav, pastāvīgā strāva, kas plūst caur sazemēto velosipēdistu ir niecīga, bet ja mēs ļausim kondensātoram, ko veiro velosipēdists (+velosipēds) uzlādēties, kas notiks nesazemēta velosipēda gadījumā, tad sazemēšanas momentā strāva būs ievērojami lielāka, un atkarīga no sistēmas kapacitātes un potenciālu starpības…
p.s.
Gadījumā, ja velosipēdists ir izolēts no velosipēda, uzkrātā lādiņa lielums atkarīgs no kapacitātes velosipēds-velobraucējs, ka savukārt atkarīgs no visvairāk pietuvināto virsmu laukuma, attāluma starp tām, un izolātora dielektriskās caurlaidības.
Secinājums-- braucēji ar lielām pakaļām un sēdekļiem atrausies spēcīgāk nekā tievie un kaulainie … :)