Vakar biju izlīdis ārā pabraukāties. Tad kad līdz mājām bija palikuši vairs kādi 9 km uznāca negaiss. Nu pa lietu, protams, ir gadījies braukt, nu bet te bija tā, ka pat mašīnas stājās ceļa malā. No šī brauciena iznesu neaprakstāmas izjūtas un pāris jautājumus.
Kāda būtu pareiza braukšana pa pilnīgi aizlijušu granteni? Viss ceļš viena gara peļķe un neredz nevienu bedri. Braukt pa vidu, pa malu, ātrāk, lēnāk?
Lietū brilles aizliek ciet diezgan ātri, bet nu ar to mēs visi rēķinamies. Traki palika tad, kad lietus kopā ar sviedriem pāri pierei un uzacīm sāka tecēt tieši acīs. Sajūta itkā peldētu baseinā bez brillēm. Kas te varētu līdzēt? Cepurīte cem ķiveres, vai arī jāsmērē vazelīns uz uzacīm kā maratonskrējējiem?
Bija diezgan baisi braukt pa klaju lauku, kad apkārt ne tikai līst, bet arī tā pamatīgi zibeņo. Radās doma, ka vientuļš kustīgs velobraucējs ar ieslēgtu endomondo kabatā varētu būt garšīgs mērķis tam zibenim. Varbūt ir kautkāda statistika par saspertajiem velobraucējiem, vai arī kāda labā prakse kā uzvesties šādā situācijā?
Nu bet spēcīgs lietus, viss slapjš… Domā, ja brauktu pāri “dzīviem” augstsprieguma vadiem, tās gumjas riepas ko dotu, ja apkārt viss pludo?
Ātri uzgūglējot, atrodas, ka riteņbraucējiem mēdz iespert zibens gan. Bet divriteņa esamība vai neesamība nav faktors, izredzes tikt saspertam ir līdzīgas kā gājējiem. Un drošības pasākumi arī attiecīgi tādi paši.
Domāju, ka prātīgi ir atrast vietu, kur 10 minūtes uzgaidīt, spēcīgs lietus nav ilgstošs, izlijis jau esi tā pat. Protams, jāizvairās no atdzišanas, lai nesaaukstētos.
Nu gan Vetārstam “zināšanas” elektrostatikā.
Skolas demonstrācijas elektrostatiskā lādiņa uzkrāšanas ripu ar roku var uzgriezt tā, lai dzirkstele pārlēktu vairākus cm (= riepas biezums). Zibenī spriegums ir “mazliet” lielāks, tuklāt lietus apstākļos riepa ir nošķiesta ar netīra ūdens kārtu, kas puslīdz vada elektrību.
Ja zibens iesper automašīnā, pasažieriem ir lielas iespējas palikt dzīviem, jo lādiņš momentā izplūst pa visu mašīnas metāla korpusu, un no turienes caur riteņiem uz zemi. Auto elektronika gan parasti iziet no ierindas, un var piedegt riepas.
Pakļaut savu ķermeni zibens izlādei bez noslēgtas elektriskās ķēdes ar Zemi ir visbīstamākais.
Pa granteni ir sanācis diezgan lielā lietū 2h+ braukt un tur nekāda pagaidīšana nepalīdzēja. Kā reiz nelīdzena grantene, velosomas un trepe. Tumsa nāca virsū un velolapmas nebija. Variants par pagaidīšanu nebija izskatīšanas kārtībā. Tā kā toreiz viss bija jau slapjš, tad braucu mazliet pa peļķes maliņu. Tur parasti bija cietāka un stabilāka virsma un mazāk nēsāja (ko ar velosomām ļoti jūt). Ātra braukšana būtu diezgan riskants pasākums, kad neredzi kas apakšā…
Pie kārtīga gāziena otrās problēmas risināšanai noder apvalks, ko uzvelk pa virsu ķiverei, tipa šitāds: http://www.gandrs.lv/velo-kiveres/kiveres-lietus-aizsargs-helmet-raincover/
Pašam arī tāds ir. Nāk viņš vienkārši uzvelkams pa virsu ķiverei un aizmugurē savelkams ar striķīti. Tajā attēlā siksna laikam domāta ķiverei, kas jau ir apakšā pavilkta. Bonusā galvai ir arī diezgan silti.
Paldies Frenky par ideju! Patiesi - jaciņa priekš ķiveres! Šī būs feina dāvana pašam sev rudens sezonai sākoties. ;)
Negribētu piekrist Papuasa idejai par pagaidīšanu. Teorijā jau izskatās tīri ok. Bet tad kad esi normālā tempā novālējis pāris desmitus km pa mežu, tad kad ekipēta ir nu jau slapja īsā forma, tad kad visa debess it tumša un mākonim to zelta maliņu neredz, tad kad mājas ir tikai 20 min attālumā… Ja šitais būtu daudzdienu tūrisma brauciens, tad varbūt būtu prātīgi gaidīt. Treniņā diezin vai.
Zibenim tiešām gimijas riepas bijušas nebijušas un interesē augstākais punkts apvidū.
Automašīnām tie nav zibensnovedēji, tas ir statiskās elektrības novadīšanai, kas rodas pašā auto. Ja auto iespers pa toešo, tad tur nekas nelìdzēs.
Lai acis neaizlīst var līdzēt ķivere vai cepure ar nadziņu/nagu.