Vēl ilgu laiku jums šis brauciens paliks atmiņā kā labākais. Man pašam arī pagājušā gada Beskidy patika vislabāk, daļēji arī tapēc, ka vienu dienu uzlija, un bija patīkams skarbinieks pa māliem lietum līstot lejā braukt.
[quote=Atis]Paldies par interesanto rakstu!
No rakstītā sanāk, ka jāņem līdzi vesels rezerves daļu komplekts. (Ne tikai rezerves kameras un riepas)
Saprotu, ka pagājušogad mums MTB challenge baigi paveicās ar laiku. Sāku domāt kā gatavoties, gadījumā ja tur šogad trāpīsies lietains.
Kādas riepas tad bija vispiemērotākās šajā pasākumā, ritīgas traktorenes vai diezgan gludas?
Ar kādu riteni brauci, FS vai HT?[/quote]
Tieši tā jāņem līdzi ļoti daudz, pirmkārt visas dilstošās un kustošās detaļas, ar kurām ir jāmanipulē…
Par riepām, braucu ar NobbyNic, Mareks Uģis ar mierīgākām Racing Ralph! Braukt varēja ar visām, trasē manīju visādas riepas, arī Top vīriem no Rivette komandas, kas mitinājās mūsu viesnīcā, dominēja niknās riepas! Domāju ka 1 un 2.dienā slapjajā laikā, drošāk braukt ar niknajām NN, 3 un 4.posmā, kad nelija labākā izvēle varētu būt RR, ļoti daudz aspekti riepu izvēlē nevar viennozīmīgi pateikt, ja pirms posma ar trasi nav iespējams iepazīties… Trases kartē izskatījās vienādi grūtas, bet dzīvē radikāli atšķirīgas!
Tikpat diskutabls jautājums ir spiediens riepās, cietas drošas pret pārsišanu vai mīkstākas komfortablākas ar labāku saķeri, bet nedrošākas???
Braucu ar FS lai gan vairums it sevišķi Top gals brauca ar HT! Arī šķēpi lūzt, kurš tad ir piemērotākais, gāju kolēģiem garām nobraucienos šie mani dzina kāpumos…
Katram pašam jājūt ar ko labāk un kādā veidā braucas.
Jāprasa Marekam kā tad bija ar RR slapjajās dienās?
īss ieskats no čehu lapas…
http://www.mtbs.cz/Zavody/MTB-beskidy-trophy-2008_cl.html
mnjā…
patiešām iespaids palika no lasītā…
paldies
Par to FS vai HT. Pagājušo gadu braucu ar HT, komandas biedrs ar FS. Secināju, ka viņam lejā noteikti gāja ātrāk, bet augšā, atsevišķās nelīdzenās vietās arī gāja ātrāk ar FS. Protams, ka tā paša līmeņa FS ir attiecīgi smagāks. Tā, ka kādēļ top braucēji nebrauca ar FS? Nevar atļauties vai sponsors nenosponsorē, vai tādi stereotipi … grūti pateikt.
Atis laikam domā Bikechallenge. Beskidy tomēr pat sausā laikā ir kautkas līdzīgs Tahko un Bikechallenge mikslim.
Iesaku, pirms mēģināt pieveikt Beskidu, nobraukt vismaz vienu no šiem pasākumiem. Tahko- lai nebūtu pārsteigumi tehniskuma ziņā, Bikechallenge- fiziskajā (daudzdienas)
Laikam jau emocijas savākušās baigais kalns- kautkā domas pie darbiem šobrīd negrib turēties, tādēļ nolēmu uzlikt “uz papīra” savus iespaidus no Beskidy trophy.
Gatavošanās process.
Gatavojos šim pasākumam visai nopietni- neba jau nu pārnopietni, bet arī ne gluži hobija līmenī (caurmērā 5 treniņi un 10-14 stundas nedēļā- kā nekā Beskidy trophy bija ieplānots kā sezonas galvenais pasākums), bet vajadzēja jau tā notikt, ka 2,5 nedēļas pirms pasākuma sarāvu muguru un nedēļu knapi staigāju. Krimuldā pasēdēju uz ričuka (bez slodzes, ne gonkā). Bija OK. Bet baigi kautko mēģināt raut vairs nebija prāta darbs, kā arī vajadzēja sakārtot darba lietas, lai procesi neapstātos manas prombūtnes laikā. Tā nu sanāca, ka šajā laikā izbraucu tikai 2 treniņus (otrais bija Smiltenes trases iemēģināšana (trase baigi patika) mežos, kalnos praktiski gonkas režīmā un tāpat sanāca ap 3 stundām.
D…ā darbs un materiāls!
Pirms sacīkstēm.
Par viesnīcu papildināšu Kārli. Viss bija labi, bet bija viens liels BET… dāņiem nospēra ričukus un arī pērn tieši no šīs viesnīcas tika nozagti velosipēdi. Orgi neiesaka vairs šo viesnīcu izmantot, lai gan šķietami drošības pasākumi tiek veikti, riteņus labāk tuŗēt numuriņā (kas pēc pirmās nakts arī tika atļauts). Iespējams, ka mūsu vellapēdus izglāba tas, ka uz recepcijas meitenes minējumu, ka mūsu riteņi ir ļoti dārgi, es iztēlojos īpaši dārgos un kautrīgi nomurmināju, ka nemaz tik traki dārgi tie nav. Kā tur īsti bija mēs nekad neuzzināsim.
Iekustēšanās treniņā ar Uģi izbraucām rītdienas pirmos 3,5 km līdz vietai, kur trase nogriezās no asfalta dubļos. Starta kalns bija nopietns- 2 km lēzeni, bet 1,5 km kāpums bija 15-18 %, vietām sasniedzot pat 23 %, un turpinājās pa dubļiem nezināmā garumā.
- diena
Sākums nekad nav bijusi mana stiprā puse, tādēļ iesāku cītīgi, bet bez pārmērīga azarta (vēl viss priekšā). Dubļu daudzumš, protams, bišķi pārsteidza, bet biju cītīgi sekojis līdzi laika prognozei, kas palīdzēja izvairīties no pilnīga šoka. Nobraucu savā pirmās dienas tempā. Tehniskas ķibeles praktiski nebija, vienīgi priekšējā pārslēga trose nestaigāja (pārslēgšanās uz lielāku zobratu notika “tipa ar lauzni” pēc pērn Bikechallengā atstrādātas metodes).
Saeļļoju troses. Piemetu galvā, ka ķēdi un kaseti labāk mainīt rītvakar (liela kļuda, bet to es vēl nezināju)- kā nekā garākie posmi paredzēti tieši 3. un 4.
Viss liekas Ok, noskaņojums kaujiniecisks.
- diena
No starta atkal sāku mēreni ātri, bet 9tajā km dabonu mīksto. Normāla parādība- nomainu kameru, kas aizņem vairāk laika kā parasti (7 min), jo jānotīra visas virsmas no dubļu kārtas. Esmu gandrīz pašā astē, neko darīt- distance gara gan apdzīšu ko varēšu (tad es vēl nezināju cik daudz šodien singltraku). Pāris km skautu pārgājiens un sākas ĪSTA GONKA ar pulsu 110-120. Izmantoju katru kautvai teorētisku iespēju kādu apdzīt, bet tas process ir kā pasakā ar pūķa galvām- vienu nocērt divas izaug. Tik vien ir kā “sabaroju” savu zirgu ar nevajadzīgi daudz dubļiem (tāpat pārēstos).
Pirmo bufeti ignorēju (vismaz apdzenu krietni vairāk ļaužus nekā visos iepriekšējos km kopā), turklāt 100 m priekšā ieraugu Intu, kurš nupat ir iestiprinājies un brauc tālāk. Savtīgi nodomāju, ka jānoķer Ints, lai būtu pieejama rezerves kamera (suportam uzprasīt nebija laika- būtu jāstājas)
Kāpjam ārprāta (izrādās tikai vienā no) dubļakmeņu kalnā. Uzprasu Intam- kā ir, uz ko saņemu ģeniāli vienkāršu un visu izsakošu atbildi: “Tāpat kā visiem”.
Dūšīgi kāpelējot un nedaudz pabraucot (apmēram 25 km), nākas secināt, ka ķēdi tomēr vajadzējēja ka nomainīt- priekšas mazais zobrats atteicās ņemt dalību šajā pasākumā (konkrēti sakoja). Nākamajā atbalsta punktā izmazgājot ķēdi, vēl vienu trejsiguldnieku izdevās “uztīt”, bet tālāk nodevīgie dubļi bija savu melno darbu paveikuši godam- mazākais palikušais pārnesums bija 32-24 (28 un 32 aizmugurē lauza dubļaino ķēdi (sucki) un bija bezjēdzīgi mīt- 4 uz priekšu 1 atpakaļ). Centos staigāt un “lauzt” kalnus apmēram proporcionāli.
Sen nebiju runājis tik daudz sliktos vārdus.
Normāli (uz 100% tā lai dvēsele dzied) braucu tikai downhilos (biju iebraucies salīdzinot ar 1. dienu, tauta arī izretojusies).
Vienā no DH nepamanīju marķējumu (ne es pirmais, bet turpmākajās dienās orgi operatīvi noreaģēja un šādās vietās “wrongvejam” lika priekšā baļķēnus vai zarus ar bultām). Kāpju atpakaļ. …+ vēl 8 min pieskaitāmas neizzināmajai zaudētā laika kaudzei.
Pēdējais kalns. Garš maita liekas (tikai 2,5 km). Laužu, eju… . Kalna galā Zīriņu suports uzmundrina. Vajadzētu uzbraukt. Nē- kalns tomēr izrādās stiprāks. Pat pēdējos 30 plakanos metrus eju kājām. Esmu gana izskrējies…7,5 stundas.
(Uģis atgriežas gana možs pēc 9,5 stundām, bet ir apņemšanās pilns pietaupīt savu padzīvojušo rumpi prātīgākām nodarbēm. Pabraukšot 4. dienā)
Bet otrā diena vēl ne tuvu nav beigusies.
Vakarā viesnīcas pagalmā ķīlēju riteni. Viens polis saka/jautā:“remontējies?!”, atbildu: “NĒ, būvēju jaunu riteni!”. Tas nav īpaši tālu no patiesības.
Kārlis un Uģis arī pieliek savu palīdzīgo roku un tādēļ man izdodas tikt gultā ne nakts vidū.
HAHA! Pat 5 pudeles recovery dzēriena neļauj aizmigt. Kājas velk uz krampi pat tādās vietās, kur es līdz šim nezināju, ka tas vispār ir iespējams.
Diena beidzas ar labi ja 2 stundu miegu.
- diena
Pamostos miris. Nu vismaz tāds itkā man pāri būtu pārbraucis poļu meža tehnikas bataljons.
Lozungs “Dod ručkā” operatīvi tiek nomainīts pret daudz mazpārliecinošāko “līdz galam, vecīt”. Uz mirkli pat uzvirmo doma pievienoties Uģim un nedaudz parekoverēties. Labāk tomēr nē.
Kājās nekādas būtiskas izmaiņas nav notikušas. Iesildīšanos atstāju citiem un sāku gonku iesildoties. Uģis un Alise pirmajā čekpointā jau sākuši uztraukties, ka es laikam esmu uztaisījies par gulašu meža zvēru dzīrēm (godīgi sakot, pāris iespējas arī bija kamēr neatjēdzos, ka aizmugurē jaunie bremžu kluči cenšas pakaļu izvirzīt “līderos”).
Pēc čekpointa kļuvu pavisam melns un maziņš- augstuma diagramma rāda kāpumu apmēram 10 km garumā un 600m pa vertikāli.
Bet kas tad tas- a kur ta dubļi? Nav! Vot tas bija pārsteigums!
Kalnu veicu režīmā lai tiek visām pārpalikušajām kāju daļām līdzīgi- 2 km tinu 0,5 km eju. Garām brauc bariem vien arī jau pensionāri un meitenītes. Liekas, ka visi skatās uz manīm ar tādu līdzjutības izteiksmi sejās itkā būtu bēru viesi un es jau gulētu tajā kastē. Viens džeks, garām braucot, uzsit pa plecu un saka: “Tu to vari!”. Zinu, ka varu, tikai ļoti, ļoti lēni.
Kalnu bērni arī nav no dzelzs- ik pa gabaliņam kāds grīļojas stutēdamies gar savu vellapēdu. Kalna galā vispār tusiņš- 3 vai 4 vīri guļ zālītē bez redzamām dzīvības pazīmēm, citi izmisumā ēd zobu pastu (želejas tādos iepakojumos, ka rada manī vēlmi paņirgt).
3 izsaukuma zīmes atgriež manī dzīvesprieku. Palūdzu “šortaini” (somu panku ekvivalents vietējā formātā- frīraideri, kuri kā pazīšanās zīmi virs velobiksēm velk plandošos šortus), lai palaiž mani pa priekšu. Nekādu problēmu- vakar parādīju visai viņu bandai, ka neesmu ne par pus kapeiku gausāks par viņiem. Izbraucu uz pīķa. Šortaiņu nav. Nosmejos sevī, ka laikam būtu pelnījis “Goda Šortus”.
Ogļhidrātus salietojies pans informē, ka pēc 1 km būšot bufete. Mūsu suports ir ātrāk un ziņo, ka tālāk ir gandrīz tikai šoseja (25 km, 2 kalni).
Vienīgajā nobraucienā pamanos saķert lielāko šī pasākuma pulsu- 220 bpm. Lieta tāda, ka 2 ganksteri sastājušies uz taciņas, priekšā kautkas izlicies bīstams. Tālākais ir 3-4 sekundes. Iznesos no līkuma, ieraugu šamējos, nobremzēt vairs nekādi, saucu: “eu, eu, eu” augošā skaļumā- pēdējais “eu” jau sanāk izmisuma pārpilns. Tomēr paspēja pavākties malā. Aiz muguras dzirdu mēdošā balsī: “eu, eu” un kautko man nesaprotamā valodā “tipa baigie meistari te nolasījušies”, bet nu jau vairs neko- salielījies esmu, mizoju lejā (vells, citā situācijā varbūt arī es padomātu pirms brauktu, bet redzēt neredzēju, nobīties no trases nepaspēju un viss beidzās ātri un labi).
- diena
Pēc jau iepriekš izmantota scenārija (Bikechallenge 2006) pēdējā dienā ieslēdzu 5-10 % rezervi nobraucienos- tagad nošķilties būtu baigi abidna, arī iespēja pamontēt kādu riepu galīgi nevilina. Kalnos braucu savā ritmā, kājas kā malka gan ir, bet visu kas ir daudzmaz braucams braucu.
Finišā palaižu priekšā braucošo labu gabaliņu prom, citādāk tak šis izbojātu “uzvaras” finiša foto. IRRR!
Nobeigums nebūs! Viss turpinās! Tikai citur.
Pēc gandrīz nedēļas prombūtnes beidzot ir atgulēta atpakaļ ceļā negulētā nakts, piekoriģēti procesi darbā un pie mājās nopļauts mauriņš. Ir brīdis padalīties iespaidos.
Kopā vienā kompānijā braucām ar Mārtiņu un Kārli, atbalsta grupā Alise. Katrs no mums ar savu mērķi, un atšķirīgu fizisko kondīciju.
Par to kas mūs kalnos sagaida domas īpaši nedalījās un faktiski arī atbilda īstenībai. Pārsteidza vienīgi tas, ka kalnos var būt tik daudz dažādas konsistences, krāsas un garšas dubļu.
Neatkārtošu draugu rakstīto, manas izjūtas distancēs bija ļoti līdzīgas. Atšķirība tā, ka braucu salīdzinoši piesardzīgi, atbilstoši fiziskajam un pieredzei kalnos. Trešo posmu nopasēju, jo otrajā pavadīju 9:36 h. Sajūta bija tāda, ka ja arī sākšu, vienalga būs jāizstājas. Laikam izdarīju pareizi, jo ceturtajā pašsajūta bija lieliska. Dubļu džampās pieklājīgi lamājos (Dzimtajā Valodā) un nobraucienos pat atļāvos uzsvilpot nerātnu dziesmu melodijas. Gar trasi staigājošajiem tūristiem tas ļoti patika.
Kā pa laimi visās trijās distancēs iztiku pilnīgi bez kādām tehniskām problēmām, pat prokolu nedabūju. BET !!! 300 m pēc ceturtās dienas finiša, jau braucot uz viesnīcu pārtrūka ķēde! Nu noveicās pamatīgi, ka ne distancē.
Tad nu noslēgumā:
Kalnu veloslimība ir progresējoša un neārstējama
Līdzenās Latvijas pamatiedzīvotājs uz velosipēda kalnos izpildās ievērojami labāk nekā tumšas ādas krāsas ļautiņi uz distanču slēpēm. Tādēļ varu ikvienam patiesam velomīlim ieteikt vismaz reizi piedzīvot ko līdzīgu Beskidy MTB trophy 2008.
Te ir parādījušās bildes
http://www.sportograf.de
Izlasīju, ļoti reāla aina. Pilnīgi tā itkā pats būtu nobraucis. Prieks ka Jums patika. Dubļi kalnos, katra MTB braucēja sava skila labākais tests.
Martinam_L jāiedod balva literaturā. Piekrītu LOOK teiktajam, lasot juška it kā pats būtu piedalījies (protams visu cieņu Grey, Mārtiņam, un pārējiem, jo mēs lasītāji tās mokas ko Jūs pārcietāt, sajust nevaram :) )
Ne piermo reizi lasu šos aprakstus par ārvalstu gonkām, un īstenībā sāku apjaust ka pašam kaut kas tāds dzīvē ir arī jāpieviec…
Par ko man paldies?
Skaista galerija no pasāciena!
http://www.mtbs.cz/fotogalerie_06_clanek.htm?galerie=beskidy_trophy08_gal
[quote=KarlisB]Skaista galerija no pasāciena!
http://www.mtbs.cz/fotogalerie_06_clanek.htm?galerie=beskidy_trophy08_gal[/quote]
Ja lasot aprakstus man radās doma “Ak kā es tur gribētu būt”, tad redzot bildes man radās doma “bet varbūt tomēr labāk nemēģināt” :)
Zinu, jau zinu, ka noteikti ir to vērts:)
Arī oficiālajā lapā ir saliktas bildes. (ar manu numuru finišē kautkāds jocīgs japānis)