Noskaņojums palēnām uzlabojas, tāpēc nolēmu paspamot un pastāstīt kāds man labais treniņš izdevās šodien.

Tā nu sanāca, ka pa dienu noskaņojums bija ievērojami slikts ar tendenci pasliktināties, tāpēc nolēmu uztaisīt garo treniņu. Apbruņojos ar divām dzeramā pudelēm, pie reizes atklājot, ka rāmja konstrukcija neļauj abas pudeles veiksmīgi līdz galam iebīdīt savā turētājā (pietrūka kāds cm), tak turējās droši.

Sākotnējais plāns bija aizbraukt līdz Daugavas ietekai jūrā un no turienes pabraukt gar jūru uz augšu krietnu gabaliņu, skatoties kā iegriezīsies vējš un cik braucams būs liedags. Vecmīlgrāvī konstatēju, ka pakaļējais rats aizdomīgi pamīksts, bet īpaši negribējās braukt atpakaļ pāris km uz vienīgo benzīntanku. Līdz jūrai tiku diezgan ātri, bet tur mani sagaidīja spēcīgs vējš, par laimi silts, putojoši viļņi un kaijas. Čau, kaijas!

Sāku braukt pa liedagu un nopriecājos, cik tas ciets. Līdz Vecāķu pludmalei un vēl kādus km 7 pludmale bija tīri braucama, tomēr jo tālāk, jo vairāk sāka grimt. Cilvēku bija maz, (kurš normāls cilvēks, tad tādā vējā staigās pa pludmali), toties mani apdzina krosa mocis un automašīna (laikam forši pa pludmali braukt). Nācās braukt tuvu ūdenim, kas ātri vien vainagojās ar slapjām kājām, bet tas jau pieder pie lietas, vai ne? Slapjās smiltis ātri vien salipa uz pārslēgiem un ķēdes, un nu jau varēju klausīties kā viss forši čirkst. Izbraucamība stipri pasliktinājās, līdz priekšā jau griezās mazais zobrats un sākās reāla grimšana. Turpināju savu ceļu brīžiem stumšus, brīžiem braukšus līdz pat Gaujas iztekai, par kuras eksistenci, protams, atcerējos tikai to ieraugot. (Ak vai).

Atteicies no vilinošās iespējas peldēt un tapt ieskalotam jūrā, griezu pa labi un mēģināju braukt gar Gauju. Pēc 200 metriem liedags pēkšņi izbeidzās aizsākoties nelielai taciņai. Taciņu, diemžēl, aizšķērsoja telts, kuras romantiski noskaņotos iemītniekus pēkšņi pārsteidza no nekurienes uzradies pusslapjš, ar smiltīm notašķījies, drūma paskata riteņbraucējs prasot atļauju "šķērsot robežu". Diemžēl nācās doties atpakaļ, jo uzzināju, ka priekšā esot purvs, kurš esot jāapbrauc pa ceļu, drusku atpakaļ. Neko darīt, klausīju padomam, pēc neilgas maldīšanās sameklēju ceļu un pa to forši līkumodams iebraucu Vecgaujā (jeb Carnikavā?) Nolēmu tālāk nebraukt un pa šoseju devos mājup ... garciems, kalngale, jaunciema šoseja, mīlgrāvis ... Rīga.

Kopā sanāca ~ 73 km, daudz smilšu, daudz svaiga gaisa un patīkams nogurums.