visas tiesības Ivars Ošiņš un Sportacentrs.com

Viņš gribēja kļūt...
Ivars Ošiņš autors 2013-03-06 08:17Uzraksti autoram

Ir bijušas sacīkstes, kad Vainšteins ēda dubļus šī vārda tiešajā nozīmē. Šajā bildē: finišējot Parīze-Rubē populārajā viendienā...

Foto:paris.ri
Nopietnu vīru kārtā, pārkāpjot 40 gadu slieksni, nupat ienācis Romāns Vainšteins. Viens no retajiem latviešiem – pasaules čempioniem. Par kura puikas gadu lielajiem mērķiem „prātīgi” pieauguši cilvēki neslēpti smīnēja: gan dzīve to spico, pacelto degunu aplauzīs. Bet Romka brauca un izdarīja...

Par viņu atceras treneris Jānis Veide:
-- 1986. gadā Murjāņu sporta internātskolā tika rīkots uzņemšanas konkurss riteņbraukšanas nodaļā un ieradās ap pusotra simta pretendentu. Notika dažādas pārbaudes, bet gandrīz visos parametros numur viens bija puika no Kuldīgas - Romāns Vainšteins. Jautāju viņam: “Kāds ir tavs mērķis?” Romāns atbildēja: “Es gribu kļūt par profesionāli.” Tikko novaldījos, lai nepasmaidītu, jo man, trenerim, toreiz tas likās absolūti neaizsniedzami. Atnāk viens mazpilsētas puišelis un grib kļūt par profesionāli...
Tā arī viņu Murjāņos iesauca: par Profiņu.
Galvenā Romāna īpašība bija talants strādāt. Tādu fanātisku attieksmi pret treniņiem, kāda bija Romānam, es vēl nevienam nebiju redzējis. Viņš vienmēr darīja visu, lai būtu pirmais. Viņš neizlaida nevienu rīta rosmi, bet, ja vakara treniņā uznāca tumsa, viņš gāja uz manēžu un skrēja. Pārējie puikas Romkas gājienus uzņēma diezgan draudzīgi, mums bija ļoti veselīga komanda, tomēr drusku skeptiski jau arī skatījās: nu, tas jau Profiņš!
Atceras Romāns Vainšteins pats:
--No pirmās klases trīs gadus gāju sporta skolā trenēties vieglatlētikā. Bet mani draugi gāja riteņbraukšanā un tas mani ieinteresēja. Bračka pats bija pataisījis riteni, taču viņam to nospēra. Pašam man ričuka nebija, taču es aizgāju un pieteicos. Uzreiz sapratu, ka riteņbraukšana ir tas veids, kas man patīk. Es trenējos kopā ar vecākiem puikām, bet nepagāja ilgs laiks, kad jau šos vinnēju.

Jānis Veide:
--Reiz viņš man jautāja: “Trener, bet ko darīt tālāk? Vai pēc Murjāņiem iet mācīties vai braukt ar riteni?” Atbildēju: “Tev pašam ir jāizdomā, vai ar riteni vari nopelnīt maizi savam mūžam. Ja nevari, tad jāiet mācīties.” Romāns bija viens no retajiem, kas bija jābremzē. Reiz viņš labi nobrauca Tallinas trekā, bet medicīniskās pārbaudes rādīja, ka sirdij ir neliela pārslodze. Ahā, nu tad vienreiz Romkam jādod atpūta!

Atceras treneris Igo Japiņš:
--1991. gadā uzaicināju Ozeru, Piziku, Piparu Kalniņu un Vainšteinu, kuri toreiz pārstāvēja riteņbraukšanas klubu “Murjānis” pie sevis uz Beļģiju. Pēc pirmajām sacīkstēm Romka raudāja, jo beļģu juniori visu distanci izlikās par beigtiem, bet pirms finiša izvilka no kabatām ekstranus, kaut kādas ampulas, iedzēra un kā blieza prom… Mums tāds teātris nebija pazīstams, un arī par dopingu EPO mēs nekā vēl nezinājām. Tad mēs darījām tā—vienkārši aizbraucām no tiem beļģiem tālu prom, lai viņi mūs vispār nevar panākt. Mēs bijām tikai septiņi latvieši, viņu bija divarpus tūkstoši, bet mēs viņus vinnējam, kā vien gribējām! Mums bija Muravskis, bijušais Alfa Lum profs. Mums bija Ozols - kā viņš kalnos varēja braukt! Arī Silovs bija talantīgāks par Vainšteinu, kaut izskatījās slinkāks. Visādi citādi viņš bija stiprāks, tāpēc Romka sākumā nemaz netika sastāvā. Vainšteins bija censonis, bet viņu vajadzēja audzināt. Tāds bija Vainšteina reālais stāvoklis, Bet ko viņš man vienreiz pateica? Viņš gribot kļūt par pasaules čempionu…
Man viņi visi bija vienādi – pēc attieksmes, mīluļus es nepiekopu. Romka rādījās individuālists, viņam nepatika, ka apkārt ir daudz cilvēku. Kādu laiciņu viņš dzīvoja kopā ar Daini Ozolu, tad kādu brīdi ar Uldi Ansonu... Vienreiz viņi abi aizbrauca uz Itāliju, uz Basano del Grapa, un dabūja otro vietu sešdienās. Ansons toreiz bija ļoti stiprs un Romka centās no viņa neatpalikt. Tā bija laba skola. Toreiz viņi vinnēja Silvio Martinelli, Marko Villu, olimpisko čempionu Lombardi un vēl visādas slavenības.
Mēs ticējām, ka ar ričuku latviešu čaļi var izsisties pasaulē. Turpinājām bāzēties Beļģijā. Mači notika gandrīz katru darbadienu, bet nedēļas nogalē bija neiedomājami plaša izvēle, līdz pat 15 sacīkstēm, kurās mēs varējām piedalīties. Romka vienu brīdi dzīvoja kopā ar mani, bet pēc kāda laiciņa pārcēlās uz citu māju kādu pusotru kilometru nostāk. Es viņam devu kāpostu, uz treniņiem viņš vienmēr atbrauca pirmais, un galu galā man bija vienalga, kur viņš naktī guļ. Mēs piedalījāmies neskaitāmās tūres, mēs braucām Šveices tūri, mēs braucām Franko Belge, rnēs braucām visur, kur vien varējām. Amerikā mēs braucām Tour Du Pont, un tur bija tikai trīs izlases - Latvijas, Krievijas un Austrālijas, pārējās visas profesionālas komandas.

1995. gadā pasaules amatieru čempionātā Kolumbijā tika izspēlētas ceļazīmes uz Atlantas olimpiādi. Tur bija 2000 metru augstums, tāds kalns, ka ārprāts! Un Vainšteins tajā drausmīgajā ellē dabūja 11. vietu un nodrošināja Latvijas valstij piecas vietas Atlantas olimpiādē! Tāds bija īstais, lielais sākums. Drīz pēc tam Čehijā Romka bija otrais Eiropas čempionātā, vecuma grupā līdz 23 gadiem, kur startēja arī astoņi profi, kas tikko bija ieradušies no Tour de France. Vainšteins aizbrauca atrāvienā ar trijiem itāļiem, vienu vācieti un dabūja otro vietu. Sākumā Eiropa bija priecīga, ka ir tāda Latvija, ka mēs visur piedalāmies. Bet, kad sākām nemitīgi uzvarēt, tad viņi īsti priecīgi vairs nebija. Vainšteinam no tā ne silts, ne auksts. Kad mūsu Dream team 1996. gada aprilī pajuka, teicu Naudužam, kurš bija vēl talantīgāks par Vainšteinu: “Cīnies, un tu dzīvosi Jūrmalā!” – bet šis nospļāvās un meta riteni krūmos. Bet ko Romka? Viņš jau fiksais, sasvieda mantas somā un aizbrauca uz Franciju. Tajā brīdī viņš bija vienpadsmitais pasaulē, kas tad tādu nepaņems?!

Romāns Vainšteins:
--Gada beigās man neko vairs nepiedāvāja, un es atgriezos Kuldīgā. Sakaru nekādu nebija, naudas arī nebija. Rīgā pateica: “Vainšteinam nav nekādu rezultātu, tāpēc pabalsts viņam nepienākas.” Galīgi vairs nezināju, ko iesākt. Ritenis man bija vēl no veciem laikiem, es dzīvoju mājās, cepu kartupeļus un trenējos. Cerēju uz brīnumu, līdz mani izsauca uz Beļģiju, kāds itālis taisot komandu. Sagrabināju pēdējos grašus un riskēju. Nodzīvoju Beļģijā viens pats divus mēnešus, bet nekas nenotika. Vispār vairs negribēju nodarboties ar riteņbraukšanu, man jau bija dūša papēžos. Tad beidzot mecenāts Barass palīdzēja man aizkulties līdz Itālijai un iekārtoties amatieru komandā. Sākās mani Itālijas laiki, kuri noveda līdz profesionāļiem iekš “Vini Caldirola”…

Un tad—stikla kalna galā: Pluī, Francija, 2000. gads, 268 km
Romāns Vainšteins:
--No Rīgas neviens mani nefinansēja, es nolēmu pats visu apmaksāt, pats visu noorganizēt, lai tikai varētu piedalīties pasaules čempionātā. Mēs bijām tikai trijatā – Elizabete, Pepo un es—vai smiekli nāca, salīdzinot ar lielvalstu delegācijām. Mans vienīgais miesassargs, uz kuru varēju paļauties distancē, bija Arvis Piziks. Viņš ir tāds miķelis… es riteņbraukšanā otru tādu neesmu redzējis. Tad nu mēs ar Arvi kopā devāmies pasaules čempionāta distancē. Divreiz man bija riteņa defekti, un abas reizes Arvis mani atveda atpakaļ pie grupas. Tikai trīs apļus pirms finiša, kad itāļi sāka kurināt ārprātīgo tempu, viņš atpalika. Bez mitas mierināju sevi, lai tikai nebūtu nervozitātes, lai tikai nelēkātu pakaļ tiem, kas mēģina atrauties. Vienīgā reize, kad noraustījos, bija priekšpēdējā aplī, jo priekšējie atkal mēģināja aizbraukt, un šķita, ka tie puikas varētu arī aizmukt. Bet tikko piebraucu klāt, tā šie atmeta ar roku un grupa mūs noķēra. Kad pēdējā kalnā man izdevās noturēties kopā ar vadošajiem, sapratu: ir radusies iespēja uzvarēt. Finišā visu izšķīra sprintera intuīcija. Es vienkārši zināju, cik liels ātrums man vajadzīgs, lai noturētu virsātrumu. Ir jāieslēdz tāda kā turbīna un šis ātrums jānotur! Kad neesmu kondīcijā, pat nespēju sasniegt šo virsātrumu, vai arī to spēju noturēt metrus piecdesmit. Bet tur, Francijā, es noturēju virsātrumu 250 metrus. Neviens nespēja pat no aizmugures piebraukt man blakus. Pēdējos piecdesmit metrus nemaz vairs nevajadzēja mīties…
Tudaļ mani metās intervēt televīzija. Vairs nevarēju noturēties – esmu tāds cilvēks: kad man ir emocijas, tad jāraud… Pateicu, ka veltu savu uzvaru tētim un mammai… Pēc tam asaras pārgāja, bet, kad uz pjedestāla man uzvilka pasaules čempiona kreklu un sāka spēlēt Latvijas himnu… Vairs nespēju valdīt pār savām jūtām.

Rakstā citēti arī fragmenti no Andra Stavro grāmatas “Vainšteins pasaules čempions”.

Romāns Vainšteins

#Draugu saukts – Romka, dzimis Talsos, 1973. gada 3. martā.
#Pasaules čempions grupas braucienā 2000. gadā.
#Izcīnījis trešo kopvērtējuma vietu Pasaules kausa izcīņā 2001. gadā.
#Sudraba medaļas ieguvējs Eiropas U-23 meistarsacīkstēs 1995. gadā.
#Piektā vieta UCI profesionālo riteņbraucēju reitingā 2000. gadā.
#Ceļā līdz virsotnei pasaules čempionātā guvis liktenīgu 21 uzvaru prestižās starptautiskās sacensībās.
#Beidzis Murjāņu sporta internātskolu.
#No 1996. līdz 2004. gadam profesionālis, piedalījies sešās profu komandās Francijā, Beļģijā un Itālijā.
#Precēts vīrs un tēvs, dzīvo Itālijā.