piektdiena
prologs http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … roloog.pdf
1. etaps - http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … _etapp.pdf

sestdiena
http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … _etapp.pdf
profils  http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … _etapp.pdf

svetdiena
http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … _etapp.pdf
profils - http://klipid.haanjarattaklubi.ee/tuur/ … _etapp.pdf

Nu tie, kas startēja šajās trīs dienās ir baigie zvēri! Te dažas bildītes no 1.jūnija (3.posma) , uzņemts Drusku pilskalna apkārtnē. No malas skatoties uz tiem, kuri tur uzminās -nu očevidnoje -neverojatnoje..Un vispār, cepuri nost to  3 vai 4 meiteņu priekšā, kuras izturēja visas šis dienas!  Malaces!
te bildītes: http://picasaweb.google.lv/iesacejs/Rou … 01_06_2008
Jautri jau mums tur kalnā bija līdzi just -vienu brīdi bija igauņu līdzjutējas (tās savā valodā uzmundrināja), bet tad mēs arī centāmies -vienu brīdi latviski, krieviski, angliski...Nu bija riktīgi starptautiskie mači!!!
Lai Jums viegla atpūta censoņi pēc šī maratona!

Sveiki! Pēc šī brauciena sapratu kāpēc MTB ričukiem priekša ir domāti trīs zobrati. Besītis ir pārņēmis mani un protams ka kauliņi arī sāp.

Labs pasākums.Bij ko turēt gan pašiem, gan tehnikai.  Lielisks organiztors Ivars , kas katru vakaru atbrauca uz viesnīcu padalījās iespaidos par gaidāmo trasi . Nakošgad gaida vairāk braucēju, tā ka sasparojieties. Apkārtne lieliska, viesnīca ar visām brokastīm un vakariņam, ko vēl cilvēka vairāk vajag  ,ja nu kādu vēsu alūus pudeli pēc finiša Pirts bij gan viesnīcā, gan pēc tam skolā finiša. Mairis, viesturs ,gunārs sparīgi atbalstīja uzbraukšanu pilskalnā, nemaz nedrīkstēja kāpt nost. Bij ok.

es arī piebiedrošos!:)

? škiet pamaz informācijas sezonas sākumā un līdz ar to nebija ieplānots vēl arī tas, ka visas iepriekšējās brīvdiena mači no aprīļa sākuma un organismam jāļauj nedaudz atpūsties:) pēc Smiltenes  mačiem un pirms Riekstukalna:)

Godīgi sakot, nu nekādi nebiju spējīgs iztēloties, ka Beskidos klāsies tik ļoti grūti, savukārt Haanjas/Rouges trases būs tik braucamas, jo:
1)    Haanja manā uztverē ir pilnīgu mazohistu ciematiņš pie Munameģa, kura iemītnieki Tahko (Somijā) brauc ne mazāk kā 120 km- katrs, kurš uzdrošinās kautvai iepīkstēties par 60 km distanci, automātiski tiek atskaitīts no Haanja rattaklubi (velokluba) un tuvākajā Haanjas/Rouges novada Domes sēdē tiek nopietni izskatīts jautājums par šā indivīda izraidīšanu uz plakanākiem apgabaliem. /iztēles radīts priekštats/
2)    Divas reizes esmu braucis Haanja 100. Abas reizes finišēju pilnīgā komā- pirmajā reizē, jo likās tīrais nieks nomaukt 100 km „japiņa”(realitāte izrādījās pat šerpāka par Riekstukalnu)- koma ap 70to km, otrajā reizē- pilnīga melnā diena ar izbeigšanos jau 10tajā km.
3)    Draugi bija dalījušies iespaidos par pērnā gada prologu un 1. posmu
Šo iespaidu rezultātā daudz nedomādams pieteicos Dalībniecei par pārinieku- haanja50  un divreiz haanja75 - tehniskās trasēs dāmītes (fiziski spēcīgas) tempā tomēr jutos spējīgs turēt līdzi arī ar nelielu noguruma bagāžu. Grants ceļu kopsumma manā „failā” sastādīja aptuveni 25 km (3 dienās kopā)- pilnīgs kontrasts tam, uz ko bija parakstījušies Gundars un Raimonda (nezinot par Haanju neko).

Prologs.
Iesildoties izbraucām prologa trases sākumu (līdz upītei), vienojāmies, ka es velku taisnes, bet tehniskajās vietās laižu pārinieci pa priekšu- patīkot redzēt tīru bildi. OK.
...Kūl, kaks, iks, RAUJAM! Riktīgi! Pirmais līkums- ļoti prātīgi (uzmetu aci pulsam- 205, max izrādās bija biku vēlāk-225), atkal velku atspēries, pirms takas palaižu pārinieci garām. Jau 400 metrus no starta apdzenam pirms pus minūtes startējušo veču pāri- vai nu viņi bija sākuši ar pulsu 300tos, vai arī bija salietojušies nezināmas izcelsmes preparātus, jo bija spējuši adekvāti noreaģēt tikai uz vienu no trim virziena- marķējuma bultām. Kapājam tālāk. Nobraucienos Ingrīda tipina lejā pa visiem kalniem, es rātni „šļūcu” nopakaļ (vienīgās vietas, kur pulss ir izgājis no nāves zonas).
Aptuveni 2/3 distances Baltais jau sauļojas pie trases (solo startēja pirmie) un nopietni saka, ka normāli ejam. Skaidrs, tātad sekundi sekundē ar Kodaniporka pāri (uzvarētāji veču pāriem kopvērtējumā). Vēl pāris reizes augšā- lejā , pēdējais kāpumiņš...un viens estipois nu nekādi nespēj „pārvārīt”, ka viņu varētu apdzīt čikse- ne pats brauc, ne mūs palaiž. Kodaniporkam tomēr zaudējam (gandrīz 7 minūtes). /Viss par Kodaniporku, protams, ir joks/, bet starp jauktajiem pāriem esam otrie- spēkos līdzīgajam igauņu pārim (3) iekapājam 13 sekundes. Laika izteiksmē praktiski =0, bet ir skaidrs, ka varam ar viņiem cīnīties.

Pirmais posms.
Jau no starta vaktējam „mūsējos” igauņus, uz grantenes kalniņa uztaisām nelielu rāvienu- tieši laikā. Mežā ieejam pirmie no grupas, bet prieki drīz beidzās- man aizmugurējā riepa mīksta. Pēc aptuveni minūtes „mūsējie” aiziet garām, vēl pēc 2ām esam jau ceturtie. Vēl pusotra minūte un arī mēs braucam. Grantene, pretvējš. Esam vieni. Velku uz iznīcības robežas. Pāriniece, redzot, ka sūdi briest, ik pa brītiņam cenšas iziet uz maiņu. Spītīgi nelaižu- tūlīt tūlīt tak jābūt kautkam haanjiskam. Bufetē nestājamies, esam trešie- šamējie uzkož. „Datorā” ieprogrammētie visas tūres grantinieki jau sāk skaitīties mīnusos, bet šis vēl nedomā beigties. Beidzot takas, līdz kurām jau esmu saķēris kārtējo „haanjakoma”. Bebru taka gar ezeru. Pāriniece stumjas, man vieglāk liekas mīt. Un te nu es Ingrīdu uz pāris minūtēm izslēdzu no cīņas – viņai krapji...vēderā....no smiekliem! Kautkā centos nolikt kāju uz zemes, bet izrādījās, ka zeme šajā pusē nav. PLUNKŠ! Pats jau es neko daudz neredzēju- tikai dūņas, pāris panikā bēgošas zivteles un paša radītus gaisa burbuļus, bet no malas skats esot bijis tik labs, ka katru reizi stāstot, Ingrīda jau pirmajā teikumā sāk tā ķiķināt, ka jāuzmanās no kārtējās krampju lēkmes. Vēl prologa trases beigu gabaliņš (nu jau pāriniece 2 kalnus brauc lejā) un finišējam kā „skaistule un purva velns”. Trešie. 8 minūtes aiz otrajiem.
Te nu, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka izlieto ūdeni sasmelt vairs neizdevās. Labi, ka cīņa nebija par 3-4. vietu, citādāk mani vēl tagad neliktu mierā neskaitāmie scenāriji no sērijas „kā būtu, ja...”. Mīkstais jau nebija nejaušība. Ir nenormāli doties trasē ar labi ja 2 atmosfērām riepās (pilnas smadzenes ar poļu dubļiem- aizmirsu pārbaudīt riepas). Labi vēl, ka priekšējā uzprasījās uz nomaiņu rātni nolaižot gaisu naktī pirms pēdējā posma. Ai kā man gribējās lai vakaros kāds mehs (ne es) apčubina mūsu riteņus.
Vakarā sapulce. Atbrauc Ivars. Saņemam informāciju par rītdienas un svētdienas posmiem. Rīt, beidzot, būs tas, uz ko es parakstījos braukt- praktiski bez grantenēm, parīt atkal salīdzinoši maucamais.

Otrais posms.
Šodien jābāž maisā igauņus! Aizejam jau pirmajā kalniņā- šiem čalis nevelk stāvajos (svētdien pēc finiša gan uzzinājām, ka beigās meitēns esot bijis stumjams). Labi ejam. Vajdzētu bufetē tikai paķert kādu banānu un fiksi prom, bet Ingrīdai gribas piestāt un normāli uzēst. „Mūsējie” arī ir klāt, mēs tinamies. Braucam labi, bet viegli nav. Nākošajā bufetē pāriniece paķer banānus un ripina prom. Šo trases posmu zinu gandrīz no galvas (fiksi noķeršu). Uzpildu dziru, onka dod gurķus. Četrus. Vienu paņemu un grauzdams maucu kalnā. Iet labi. Pēdējā bufete nepieklājīgi tuvu finišam. Kaut ko paķeru gandrīz gaitā. Atkal prologa kalniņi. Šodien jau dažos uzbraukt nav iekšā (vai drīzāk nav tādas akūtas nepieciešamības). Pajautāju vai pāriniece brauks lejā arī pēdējo kalnu- nē nebraukšot. Nobraucieni nav gari, bet ir gana stāvi un tehniski nepavisam ne vienkārši. Nobraucu lejā (pa priekšu), te pēkšņi uzvarētājas sauciens: ”ES NOBRAUCU!!!”. Slinkums kāpt nost no ričuka esot bijis lielāks par bailēm. Šodien visi DH paņemti!
Finišā atvedam igauņiem 5 minūtes. Bišķi par īsu.
Bet kas par pasakainu relaksīti šovakar- harašo, ķeplo i muhi ņekusajut (labi, silti un mušas nekož). Super. Ir vērts pamocīties, lai varētu saķert kaifu no tādas bezdarbības.

Trešais posms.
Trase salīdzinoši viegla. Nolemjam, ka sākumā atsēžam un pirms Latvijas mēģinām mukt prom (visnopietnākais reljefs), un ja izdodas, tad paliek gandrīz 30 plakani km ko kaplēt. Azarts un cīņasspars tomēr ņem virsroku pār saprātu- pāriniece nolemj pārcelties uz priekšējo grupu. Es knapi turu līdzi. Gribu uzsaukt, lai rimstas, bet viņa tā min, ka es, astē sēdēdams, pat skaņu izdvest nespēju. Grupu noķeram, bet tūlīt ar vēl vienu pāri arī atkrītam no tās. Bez sevišķa entuziasma kopā ar šamējo spēkaini velkam (mūsu biedriem iet ļoti grūti), bet no mugurpuses lēni, bet neatlaidīgi nāk virsū raibs mākonis. Vēl ir cerība ielīst mežā pirms viņiem un varbūt atgūties, bet nekā. „Mūsējie” aiziet.
Bet šajā faktā ir arī savs labums. To 3 minūšu dēļ mēs aizmiglotām acīm būtu pajoņojuši garām pašām skaistākajām ainavām (laimīgs tas, kas Apē dzīvo!). Pilskalnā MŪSĒJO līdzjutēju ovācijas (šogad gan vēl bija brīvas sēdvietas „tribīnēs”, nākošgad to tā atstāt nedrīkst). Pilskalna pašā smailē kā īsta namamāte mūs sagaida „JBB” mamma. Draudzīga sasveicināšanās un atkal ceļā. Kārtējās skaistās ainavas aicina uz mirkli apstāties un papriecēt acis (sacīkstes beigušās). Tik traki gan nevar.
Vēl 30 samērā vienmuļi kilometri, kuru laikā tiek padzīts pa kādam jokam ar estipoisiem, un FINIŠS!

Peldēšanās vienā no Rouges ezeriem (pirts vietā). Skaisti! Laiskošanās pa apvidu, kur vēl nesen joņojām kā negudri. Tornis. Izbaudām līdz pēdējam.
Mājās braukt negribas!
Lai pagarinātu iespaidus Ingrīda nopērk vakuuma iepakojumu ar īpašajiem gurķiem! Vēl ilgi mašīnā smaržo pēc Rouges.

Pasākuma vienīgais mīnuss- ODI (bezgala daudz un negausīgi).
Plusi:
1) Pasakains laiks (neprognozējams)
2) Skaistas ainavas (diezgan atkarīgs no 1. punkta)
3) ļoti interesantas trases visām gaumēm (vaiŗāk gan „tehnikas” cienītājiem)
4) Organizatori, kuriem tā ir pirmām kārtām sirdslieta
5) Pozitīvas enerģijas pārpilni cilvēki (visu punktu kopsumma)

Paldies pāriniecei par azartisko braukšanu, un par to ka neatsēdināja „dubļugalvu” malā!

Te jau atkal jāsaka, kas liek braukt visas brīvdienas no aprīļa sākuma?

nesapratu ko ar to gribēji pateikt?:)))

Nu superīgs pastāsts! Nu Mārtiņam patiešām ir talants! Jāpiekrīt Guncham par iespēju publicēt! Lasot gan par Beskidiem, gan par Rougi, patiešām gribās pašai piedzīvot, bet nu vēl laikam jāpatrenējas, lai var iekļauties kontrollaikā (vai tāds Jums bija??) Un kā bija pa pāriem -cik saprotu, ka distancē nav visu laiku jābūt blakus, galvenais ir finišēt kopā??? Man drusku nomulsināja tas "banketa galdiņš" pirms Drusku kalna (varbūt, ka nākošgad var banānus un dzeramo uzstiept augšā kalnā,  jo pirms kalna -es nezinu, bet man gribētos, ka kalna galā man to dopingu iedod..) Un kāds bija tas Jāņa kalns (tas augstuma profilā bija atzīmēts ka  XXX kalns (tas bija trakāks , stāvāks par Drusku kalnu??)
Gribētos jau nākošgad tādā avantūrā iesaistīties, jo tik forši argumenti par labu šim pasākumam no visiem!

http://fotoalbum.ee/photos/janek179/sets/480809