Cik noprotams, tad viss balstās uz "lapelīti" ar uzrakstu VAINS; VANS, un kādu liecību, ka Vainšteins tērējis daudz naudas ārstiem...
Pēc tā "segvārda" tik pat labi tas varēja būt A. Vinokurovs, un ja pameklētu, tad noteikti vēl vairāki citi varētu atbilst šādam ietērpam ( Ne tikai riteņbraukšanā, bet arī furbolā, tenisā.. un ar ko tur vēl Spānijā nodarbojās ).
ja tā padomā, tad 18 000 Ēbreju nav nemaz tik daudz, ko maksāt ārstam, gadā ( Vācijā Medmāsas vairāk saņem!). Pietam, ja vēlies, lai ārsts Tev ir pieejams vienmēr, tātad burtiski gandrīz vienmēr braukā Tev līdzi un tamlīdzīgi... Tātad, arī šī liecība, domāju, ka neko daudz neliecina

Last edited by DzintarsP (17.02.2013 08:04:08)

Gaidam komentāru no čempiona.

šī intervija mazliet savādāk tagad izklausīsies...
http://www.xc.lv/mtb/forums/viewtopic.p … 02#p203302

Last edited by Vaskis (17.02.2013 11:19:51)

Patiesībā ļoti interesants Gunta Keisela raksts par tā laika tikumiem un sistēmu.
http://www.diena.lv/arhivs/neviens-nebi … s-12070704

Super laba intervija. Keisela kungam ir izdevies uztvert to būtību, kura valda visaugstākā līmeņa sportā. Šobrīd tā varētu būt tikai bobslejā, varbūt arī skeletonā. Savukārt mums būtu jāsaprot, ka sportists faktiski upurē sevi arī sabiedrības ambīciju labā, lai popkorna bendēm būtu iespēja bļaustīties : Mēs uzvarējām! Mēs esam čempioni! To, ka sportistam, ejot uz augstāko sasniegumu, ne tikai fiziski, bet lielākoties psiholoģiski ir grūti, pat bīstami, neviens tā īsti neapzinās. Tāpēc bēdīgi ir vērot sporta žurnālistus, kuri neko vairāk kā pakaļas audzēšanu dzīvē nav darījuši, bet noliek sportistus tā, it kā paši būtu baigie autoritātes sportā. Piemēram, Puče. Nezinu, vai kāds ir vairāk nodarījis pāri Latvijas sportam, kā šis iedomīgais pūslis. Pats nav varējis vairāk par 20 reizēm piepumpēties, bet pie mazākās neveiksmes steidz nolikt visus, kuri ir reālā pasaules TOP10. Atcerēsimies mēslu kampaņu Olijara sakarā.

Vanšteina sakarā, es lūgtu savus žultainos komentus rakstīt Delfos un citos gudreļu forumos, šeit cienīsim savu vienīgo pasaules čempionu, respektēsim visu, ko viņš ir dzīvē upurējis, lai sasniegtu to, ko sasniedza. Ne tikai Vanšteinu cienīsim, bet arī trenerus, mehāniķus un visus, kas jebkādā veidā palīdzēja nonākt virsotnē, it īpaši Arvi Piziku, kurš konkrētajā gonkā izdarīja gigantisku darbu, lai Romāns saglabātu iespēju cīnīties par čempiona titulu! Jebkurš, kurš no sava dīvāna sāks gudri spriedelēt par morāli, izskatīsies pēc nožēlojama kranča, kurš caur žogu rej uz lauvu.
Tie ir mūsu varoņi! No diviem miljoniem tikai viens bijis spējīgs iziet tai gaļas mašīnai cauri un būt labākais.

Ansi! Ir divas lietas. Viena: gaļasmašīna, ko sauc par sporta industriju. Ir jābūt tajā iekšā no A-Z, lai saprastu katra rīcību, rīcības motīvus. Es nekādā veidā neatbalstu negodīgu sportista rīcību, gluži otrādi - tikai šīs nežēlīgās industrijas spiediena rezultātā augsta līmeņa sportisti ir bezizejā, jo vai nu Tu lieto, vai startē citā līmenī. Dažreiz pat pašam nezinot. Es jau te citā tēmā, liekas par Armstrongu, rakstīju, ka dopings nogalina sporta veidu ilgtermiņā. Iedomājies, Tu esi mecenāts, atbalsti mazos riteņbraucējus, visiem entuziasmā spīd acis. Ko Tu vari viņiem solīt? Bērni, mēs tagad strādāsim, daudzi no jums neizturēs, atkritīs, bet tie stiprākie būs ļoti stipri. Un tad mēs tiem stiprākajiem pumpēsim iekšā visādus mēslus un tie stiprākie varēs cīnīties ar pasaules stiprākajiem un visa valsts jutīs līdz un priecāsies par katru mūsu panākumu. Bet, ja nerīs iekšā, tad brauks kaut kādā reģiona līmenī un brīnīsies, cik daži konkurenti tomēr ir spēcīgi... Vai tā ir perspektīva, kuras dēļ ir guldīt laiku, enerģiju un naudu? Tāpēc es kategoriski esmu pret to, ka tiek radīta šāda situācija un sportists patiesībā tur nav noteicējs. Man personīgi ir neiespējama situācija, kad kāds mūsu komandas biedrs, lai sasniegtu labu rezultātu, darītu kaut ko tādu, ko es uzskatītu par kaitīgu viņa veselībai un negodīgu panākumu veicinošu. Tajā sekundes simtdaļā es momentā pārtrauktu jebkādu sadarbību ar šādu sportistu un, iespējams, ar komandu vispār. Mēs saņemam gandarījumu no tā, ka sasniedzam panākumus un mūsu sirdsapziņa pret sevīm un citiem ir absolūti tīra. Var teikt, ka amatiera nostāja, bet tāda nu tā ir un tādā gadījumā mēs esam lepni, ka esam amatieri.

Un otra medaļas puse. Ir jāapzinās, ka sporta industrijā ir tā kā ir un cieņu jebkuram, kurš varējis būt labākais starp labākajiem. Vainšteina gadījumā tā bija ne tikai sportiskā kondīcija, bet arī neticama veiksme. Un asaras uz pjedestāla izteica visu. Tās bija emocijas, kuras noraksturoja to grūto ceļu, kādu viņš bija nogājis līdz brīdim, kad visi tagadējie dopinga skandālu varoņi bija atzinuši - Romāns šoreiz spēcīgākais. Un tikai ar vienu reālu palīgu - Arvi! Neticami, neiespējami, nereāli! Bet viņi to izdarīja! Tā ir neapšaubāma uzvara pār sevi un citiem, kura kaldināta gadu desmitiem. Kurš no šeit rakstošajiem ir sportā sasniedzis kaut miljono daļu no Vainšteina paveiktā? Neviens. Un tas, kurš ir sasniedzis, tas, visticamāk, aiz cieņas klusēs. Tāpēc arī aicinu iepriekš apdomāt pirms moralizēt.

Spriest jau var jebkurš un par jebko, bet es tikai aicināju katram izvērtēt, cik kompetents esi dotajos jautājumos, lai varētu kategoriski kādu nolikt un, ja ar to izdevās novērst kaut dažus nievājošus komentārus, tad laikam bija jēga to penteri rakstīt. Vēl jau ir trešā nianse - sportista personība un rakstura īpatnības. Daudzi lieli sportisti nav bijuši nekādi cukurgraudiņi, jo sportiska nekaunība, fanātiska mērķtiecība un dažkārt pat "iešana pār līķiem" ir panākumu sastāvdaļa. Starp citu, Romāns arī nav bijis balts un pūkains, bet tas nemazina cieņu pret to milzīgo darbu un upurēšanos, kura ir viņa sasniegumu pamatā. Sevišķi riteņbraukšanā viss nāk ar milzīgu darbu un augstākajā līmenī arī ar veselības ziedošanu.

Nekā Tu neesi sapratis. Man pašam nav nekādu šaubu par to, ka dopings nav pieļaujams un tā lietošana nav attaisnojama.

Dopings ir slikti. Tas ir pats sliktākais, kas var sportā būt. Ne tikai tāpēc, ka tā ir negodīga spēle, bet arī tāpēc, ka tas sabeidz sportistus, kuriem ir bijusi dota bēdīga izvēle : vai nu lieto un esi priekšgalā, vai nelieto un par tevi neviens pat neuzzinās. Manuprāt, riteņbraukšanā bez variantiem, jo tas ir ļoti smags sporta veids. Vēl stulbāk ir tas, ka, ja nebūtu dopinga lietošanas, tad pa priekšgalu cīnītos, visticamāk, tie paši sportisti, kuri ir topā šobrīd, jo dopings efektīvs ir tikai labā bāzes materiālā. Tātad dopings ir bijusi gadu desmitiem realitāte riteņbraukšanā. Tas jāpieņem visiem - gan pašiem sportistiem, gan viņu tuviniekiem, gan tiem, kam sportisti kalpojuši par elkiem. Bet tas nemazina apbrīnu par to, ka dažiem mūsējiem izdevās šajā ellē noturēties, izcīnīt savu vietu un pierādīt, ka ir labākie no labākajiem. Es ne mirkli nešaubos, ja sāncensība būtu notikusi bez aizliegtiem (vai tajā laikā pārbaudītājiem nezināmiem) līdzekļiem, tad mūs labākie riteņbraucēji vienalga būti cīnījušies par augstām vietām. Tas arī ir iemesls manai cieņai pret viņiem.

Tur jau tā traģēdija, ka varonis lido miskastē. Neskatoties uz desmitiem tūkstošu treniņos nobrauktiem kilometriem, neskatoties uz sportam ziedoto mūža daļu un parasti arī sabeigto veselību. Es cienu to nežēlīgo darbu un sevis upurēšanu. Pat, ja bijis jādarbojas kretīniskā sistēmā. Tēma, no kuras esi paņēmis tekstu, ir par šīs sistēmas stūrakmeni, par šīs sistēmas virzītāju un faktiski bezizejas situācijas radītāju - lieto, vai tinies.

Šoreiz gan Tu apsteidz notikumus - Vanšteins nav atzīts par vainīgu dopinga lietošanā. Un vēl viena būtiska lieta. Mūsu sportisti nebija tik bagāti, lai rītu draņķus bļodām. Manā rīcībā nav drošas informācijas, bet nojaušu: ja tas bija iespējams, tad atsevišķās sacensībās, pārējais tika sasniegts ar smagu darbu, viltīgu taktiku un tā visa veiksmīgu realizāciju. Tajos gados, kad startēja mūsu riteņbraukšanas zvaigznes, dopings bija liela greznība, tāpēc nevajadzētu visus nolikt pēc noklusējuma.

Man pašam ir palaimējies būt tuvos rados ar olimpisko medaļnieku no PSRS laikiem. Maskavā izcīnīja 3 medaļas un bija 100% tīrs. To mēs zinām absolūti droši. Pamatā bija nežēlīga treniņu sistēma, ģeniālas dabas dotības un uz ārprāta robežas nežēlīgs darbs. Domāju, ka riteņbraucējiem bija līdzīgi. Bija jāizdara ilgstošs treniņu darbs, tika atlasīti talantīgākie, tad no tiem palika izturīgākie, starp tiem izcēlās mērķtiecīgākie un tad biļete uz pasaules eliti. Ne dopinga lietošanu izgudroja mūsējie, ne bija tās sistēmas bīdītāji un regulētāji.

Un vēl. Atšķirībā no Armstronga, tie džeki, kuri liek kārtis galdā un stāsta atklāti par notikušo, ir pelnījuši cieņu, jo tādā veidā viņi izgaismo problēmu un ir cerība, ka kaut kas var tikt mainīts.

QQ, kam jāsaprot, saprot tāpat, pārējiem skaidrot acīmredzot nav jēgas.

Šoreiz gan Tu apsteidz notikumus - Vanšteins nav atzīts par vainīgu dopinga lietošanā. Un vēl viena būtiska lieta. .

Nē, es neapsteidzu. Iepriekšējā ierakstā skaidri un gaiši uzrakstīju, ka Vainšteins vēl nav pieķerts.

Lūk, arī Vainšteina pirmie komentāri par presē izskanējušo:

http://sportacentrs.com/tv_un_radio/190 … as_sauc_pa