negribas pieņemt lēmumu svētku impulsu ietekmē...... bet baigi gribas aizlaist uz šo gonku.

Man jau sen gribas uz šo te pasākumu aizbraukt, taču nezinu kā gada sākums izvērtīsies, un vai vispār varēšu tikt. Ja vispār pieteikšos, tad vēlāk, pa dārgākām naudiņām. Vispār jau lētāku daudzdienu pasākumu laikam grūti atrast.

Transportēšanās.

Izmaksas: Pērn 4vietīgs auto apēda biku virs 200 LVL. Zīriņiem bija busiņš ar mobilo atbalsta vienību, par izmaksām vaicāt viņiem.
Ērtības: Pakaļas kā jau pēc 1000+ km, gulēts cik nu kurš spēj mašīnā izgulēties (tāpēc vajag ierasties galapunktā vēlākais 24 h pirms starta).

Izsludinu pieteikšanos uz 3 vakantām vietām transportā. Vai arī piedāvājumus pievienoties kādai braucēju kompānijai.

Last edited by Martins_L (28.12.2008 23:31:05)

Rīt 12:00 ies vaļā.
Izskatās ka te varēs onlainā sekot rezultātiem.
http://sportchallenge.cz/extra09/mtbtrophy/
Lietus centīgi tajā rajonā ir piestrādājis pie trases sagatavošanas:) Turam īkšķus par 4 latvju bruņiniekiem!

Last edited by Dalībniece (10.06.2009 10:19:07)

Sekot, protams, var šeit: http://www.lbteam.lv/blog/

Kad būs atsauksmes? Sen nekas feins nav lasīts:)

Šitais ir ekselents veids, kurā Tu atveries īstajā būtībā. Vēlu veiksmi braucienos. Interesanti uzrakstīts.

Jā , ja pirmajam šajā 2. posmā laiks ir 5.30 h, tad tas kautko nozīmē. Cik saprotu šie džeki ir no prfesionāļu komandām ! Man laikam tas būtu pa skarbu .

man domātm ka viņs jau ēd Lavijas pankūkas un dzer bauskas alu. Pasākums jau finišējis.
Jānovēl viņam spēks uzrakstīt turpinājumus ..

1. diena. Distance- 56,1 km, kāpumu summa- 1600m

Šogad pirmais posms bija gandrīz identisks 2008. gada pēdējam posmam, tikai beidzamie 2 “kāpumiņi” bija nevis asfalts, bet meža celiņi. Bija pilnīgi skaidrs, ka šis etaps nebūt nav izšķirošais ne kopvērtējuma cīņās, ne arī grūtākais ”izdzīvošanas” ziņā (izņemot nobraucienus, kuros dažiem sacīkste arī beidzās). Tātad mērķis bija savā tempā uzbraukt (arī nedaudz uzkāpt) 28tajā km esošajā virsotnē un normāli nobraukt lejā.
Līdz augšai apmēram tā arī tika uzbraukts, bet lejā braucot trāpījos reizē ar poļu pasākumos iepazītu dāņu čali- uzsākām principiālu sava veida DH sacīksti. Maucām pirmajai dienai nevajadzīgi ātri, apdzīdami gausākus braucējus, pāris reizes apdzenot viens otru (pa priekšu braucot ir grūtāk izvēlēties labāko trajektoriju) un dažos līdzenajos gabaliņos pabraucot blakām pārmijām pa vārdam un izteicām konkurentam pa pelnītam komplimentam.
Bedzās šis mini duelis 1:1 manā labā. (0:1- zaudēju dānim 4 minūtes- pēdējos 2 nobraucienos  man 8 reizes nometa ķēdi, turklāt nevarēja ”uzgriezt” atpakaļ- nācās stāties un atkal un atkal meklēt iespējas apdzīt tos, kurus nupat biju apdzinis (ja būtu ķēde arī sākumā mesta nost būtu pilnīgi skaidrs, ka ir pārāk optimistisks atdures regulējums (…Latvijā bija OK)???). Pie viena biju arī salocījis pārslēdzēja ķepiņu un pirms kāpumiem nācās to locīt atpakaļ.  1:1- dānis turpmākās dienas bija skatītājos ,jo neizturēja viņa FS rāmis.
   
2. diena. Distance- 93,7 km, kāpumu summa- 3500m

Jau 1. dienas vakarā Uldis paziņoja, ka rīt būšot 90ciktur km. Labu laiku nebiju skatījies sacensību mājas lapā, tāpēc man tas bija kas jauns, bet esmu kā klints- 70 vai 90 „kirdiks“ būs tāpat. No rīta GG priecīgi paziņo, ka kāpumu summa no 2800m ir izaugusi līdz 3500m un šim grafikam beigās ar roku tika piezīmēts vel viens „dižkalns“. Ceļa remontētāji esot aizbarikādējuši trases „vieglo“ versiju! Vēl 2 dienas pirms sacensību sākuma organizatoriem nebija zināms vai šis posms vispār kaut aptuveni atbildīs sākotnēji plānotajam, jo arī poļu/čehu „zaļie“ ar galvu īpaši nedraudzējas- šajā apvidū esot ielidojis kautkāds īpaši retais putns, kuram uzreiz tikusi uzlikta 20 km aizsargjosla. Tajā pašā laikā tur vēsā lauku mierā turpinās mežizstrādes darbi, rūc traktori, jautri čalodami vazājas tūristi, bet riteņbraucēji gan varot nodarīt baigo skādi!?!
Lai nu kā, bet šis bija 2009. gada karaliskais posms!
Kā jau tik garos braucienos ierasts, starts bija samērā mierīgs un viss ritēja tā kā tam būtu jānotiek, kamēr nobraucienā dabonu ar sprunguli pa jau samocīto pārslēdzēja ķepu. Atkal piestāju, atlocu to atpakaļ un noripoju līdz pirmajai bufetei, kur ieraugu tehniskās palīdzības telti ar man esoša vellapēda markas reklāmu. Veči gan ir aizgājuši uzēst. Sasaucu večus, parādu kas noticis. Viņiem tādas ķepiņas ir liels maiss. Visu nomaina, saregulē. Man tikmēr jāēd- itkā vēl par agru, bet piespiedu pauze jāizmanto lietderīgi. Kopā bufetē zaudēju 10 minūtes (šeit stāties nebija plānots) un atgriezos trasē ap 300to vietu.
Nu jau tas sāka atgādināt kautkādu murgu! Jau nākošajā nobraucienā pakaļējā rata uzmests akmens uzsit pa pārslēgu un kārtējā „plastilīna“ ķepiņa ir līka. Atkal jāstājas locīt! Kārtējā kāpumā pamatīga krusa izmasē rokas. Šīsdienas lielākais nobrauciens- serpantīnveidīga taciņa ar kārtīga izmēra akmeņiem, saknēm un ik pēc 20- 30 metriem kā ar cirvi nocirsts apgrieziens pretējā virzienā. Pēc 5ām ar pusi trasē pavadītām stundām arī man tas bija par daudz- pēc kāda 20tā apgrieziena mans „dators“ sāka nekontrolēt situāciju. Kopā ar vienu čehu dzinām gausos, ik pa brīdim paklūpot un veltot pa kādam nelabam vārdam meža gariem. Priekšā vienam džekam uzdeva nervi un viņš ar kingkonga cienīgu māvienu nolidināja ričuku taisni lejā, bet šis nošļūca pakāļ ātrāk nekā mēs tur izlīkumojām. Viens otrs brauca pa taisno- tā bija vieglāk un ātrāk, bet man pataloģiskais godīgums lika cīnīties pa iezīmēto trasi Lai nu kā, bet braucās labi un līdz trešajai bufetei (ap 65 km) biju  pakāpies vismaz par 120 vietām uz augšu.
Nelielai atpūtai pirms pēdējā kalna ir ielikts asfalta posms kādi 4-5 km lēzens kāpums (ap 5-6%),  un tad ar nelieliem nobraucieneļiem tikām līdz pēdējam garum garajam kāpienam. Vispār šajā trases daļā bija sācies kautkas pārdabisks- pirmo reizi mūžā dzinu sava līmeņa vietējos braucot pret kalnu. Tiesa gan nevienam no viņiem vairs nebija sejas- tikai pelēki, samocīti veidojumi, kas attāli atgādināja cilvēku (vai varbūt man tikai tā redzējās). Arī autobusu pieturās todien dzīvoja riteņbraucēji- daži izmantoja iespēju atgulties uz soliņa! Kāpuma stāvākajā daļā visiem smadzenes bija tādā klimpā un apziņa tik atvērta, ka sarunājās katrs savā valodā, bet jebkuras citas tautības cilvēks visu saprata un arī tu 100% saprati ko saka  polis, čehs, putni, koki, akmeņi utt.

3. diena. Distance- 74,8 km, kāpumu summa- 2750m

Lai arī šodienas augstumu diagrammā pirmie 4 kalni šķiet salīdzinoši smieklīgi, tomēr šī ilūzija izplēnēja mirklī, kad kļuva skaidrs, ka šis ir par 90% pērnā gada „karaliskais“ otrais posms. Īpaši „indīgi“ ir mazais „zāģītis“ no 16 līdz 22 km- kājnieku kalni pa dubļakmeņu pļurzu un 37 līdz 55 km pa augsto purvu, kur vietām saknes ir tā samudžinājušās tā, ka ar grūtībām var atrast pēdas lieluma zemes (dubļu) pleķīti. Jā dubļi šajā posmā ir gandrīz tikpat daudz kā pērn, vienīgā ekstra, ka gandrīz nekur tie nav līdz rumbām un retajos klajumiņos ir paspējuši apžūt. Bet līdz turienei vēl jātiek...
Šodien kautkas ir samisējies trases marķētājiem- ceļā uz pirmo virsotni līderu grupa piebrauc pa vienu ceļu, bet pārējie pa citu, tomēr nekādas izmaiņas vietu secībā tas nerada- maršruti ir izrādījušies gandrīz identiski garuma un grūtības ziņā!
Sākums, kā jau ierasts, salīdzinoši mierīgā tempā- pirmais kāpums 2 ciešās kolonnās, otrais šaurāks- nelielās grupiņās viens aiz otra. Vai nu hroniskais kafijas trūkums organismā, vai nogurums pēc vakardienas posma (laikam jau abi), bet otrajā nobraucienā braucu pārāk relaksēti (gluds, ciets meža celiņš) un nepamanu slīpu sakni. Beskidu kalnus satricina viegla zemestrīce (pēdējais ieraksts „melnajā kastē“ uzrāda 47 km/h).
Nu arī man tiek dota iespēja atbildēt uz citu braucēju gādīgo jautājumu: „Are you OK?“. Lai gan atbildu apstiprinoši, gluži OK vis nav. Šoreiz jau jāloca ne tikai tas, ko jau ir noriebies locīt (vismaz šoreiz nav ne mazākā iemesla lādēt ražotāju), bet 5 minūtes pavadu mēģinot locīt dažādas sava organisma detaļas. Drīz vien, sakostiem zobiem, jau spēju braukt 300nieku tempā (gludajās vietās pat nedaudz ātrāk). Pirmajā bufetē paķeru pāris banānus un braucu tālāk... lai pēc 20 metriem apstātos. Ķēde iesprūdusi starp kaseti un spieķiem. Visi mēģinājumi izmānīt viņu ārā beidzas nesekmīgi un nekas cits neatliek, kā jaukt vaļā ķēdi. Izbrīnu rada fakts, ka Ģirts vēl nav redzams, bet kā vakarā noskaidrojās, tad viņš ar vienu ukraini bija devies maldu ceļos.
Lietus pamazām pieņemas spēkā, un tieši pirms kāpjamajiem kalniem vairojas dubļi. Nelielā asfaltēta nobrauciena gabaliņā uz otro bufeti pat ar visu „windstopera“ jaku kļūst nežēlīgi auksti. Lai nenosaltu vēl vairāk, turpinu kustēties. Garais kāpums sākumā ir ceļš ar dziļu strautu pa vidu un pagaidām vēl relatīvi braucamām slīpām malām, bet augšpusē „strauts“ ir visu ceļu pārvērtis puņķveidīgā masā- daudzviet galīgi nebraucams. Kamēr tieku līdz kalna galam, lietus ir mitējies un uzspīd saulīte. Sākas žonglēšana pa saknēm. Kāja skaras pie rāmja un neganti sāp. Izlepusī mugura skaļā balsī pieprasa „fulli“. Te nu es padodos rumpja kaprīzēm un pilnībā uzspļauju minūtēm un vietām. Sakņainajos, dubļainajos gabalos mierīgā garā čāpoju ar kājām- spēks itkā vēl būtu (nosacīti), bet motivācijas pietiek tikai tik, cik nepieciešams, lai piebeigtu šīs dienas trasi (tad jau rīt redzēs kas un kā). Daudzi arī šodien ir saķēruši pilnīgu kominieku- viens džeks apstājās un, mēģinot izstaipīt muguru, novēlās lejā pa nogāzi. Pats arī vēl pāris reizes nobraucienos pamanījos novilkt uz mutes.
Nākošajā bufetē notusēju 10 minūtes, vēl pēc kādiem 10- 15 km mūsu suports- Uģis nopircis gardu arbūzu.Vēl gandrīz 10 minūtes. Tikmēr manam ritenim tiek izmazgāta un saeļļota ķēde. Apmēram 8 no pēdējiem 10km ir asfalts. Monotonā ritmā noķeru čehu, kurš pēdējos 15 km veic ar „samokatu“- pārslēdzējs lupatās. Apdzenu pa kādam “stāvošajam”, un tad jau arī klāt ir šīsdienas pēdējais kāpums- sākumā asfalts, bet pēdējais kilometrs ar ļoti mainīgu stāvumu pa caurumotajām betona plāksnēm. Līdz kalna galā esošajam tornim vēl kādi 200 metri pa vertikāli, bet pēkšņi parādās zīmes „300m“, „200m“ un tad pēdējie 100 metri „siena“. Skatītāju koris sauc: „Je-žai! Je-žai“ (visiem, kas to mēģina darīt). Man ar šo kalnu palikuši nenokārtoti rēķini no pagājušā gada, tāpēc motivācija ir dubulta un šogad arī spēka pietiek. Arī aplausi tiek katram, kas uzbrauc (finišējot kautvai 300tajā vietā).
Ģirtam šodien lielākās problēmas (par apmaldīšanos jau minēju) ir ar pakaļējo riepu, kas savāc dubļus tā, ka tie neiet cauri rāmim un rats vairs nemaz negriežas.
Vakarā Uģis pamēģina pavizināties pa piķīti (nu ļoti gribas vismaz arī 4. posmu nobraukt (2. un 3. izlaisti)), bet atgriežoties, ar skumju sejas izteiksmi izpilda svinīgo numura noņemšanas ceremoniju.
Es turpmāk kādu laiku gulēšu tikai uz vēdera vai kreisā sāna.
   
4. diena. Distance- 56,0 km, kāpumu summa- 2050m

Jau ierasts, ka pēdējais posms parasti nav pārlieku grūts, lai visi jau tīri un smuki plkst. 18.00 varētu ierasties uz apbalvošanas ceremoniju. Pirmie 20 km ir identiski ar pagājušā gada pirmā posma trasi, tālāk pārsvarā grants un meža celiņi starp kuriem iepītas dažas ļoti tehniskas takas.

Šodien atkal diezgan daudzi uz starta ir azarta pārpilni, bet pēc nojoņotiem 1,5 kilometriem, jau pirmajā kalnā daži no viņiem jau vairs lāgā nevar uzbraukt. Šogad pirmā kalna augšgalā dubļu nav, bet nevienam arī nav daudz spēka atlicis un ķēdes reakcijas iespaidā visi pārejam uz soļošanu. Vēja vesti esmu vilcis pilnīgi lieki- šodien ir vēl karstāks nekā pirmajā dienā. Tā arī ne uz mirkli neaiztaisītu pie pirmās izdevības atdodu to GG.
Tālākajos km nekas ievērības cienīgs nenotiek- visi rukā kā donbasa ogļrači ar pārgurušām, bet apņēmības pilnām  sejām. Ā! Šodien lietoju arī dakšas lokautu un pirms viena nobrauciena aizmirsu to attaisīt. Nu tad gan izkratīja!
Pa pēdējo kalna kori iznāk braukt garām āra kafejnīciņām. Veči sēž, dzer alu (nekas- es drīz arī tā sēdēšu) un sauc „Je-žai, Je-žai“, berni pūš taurītes. Divi krietna pensijas vecuma vīri šodien jau otro reizi (piebraukuši ar velosipēdiem pie trases pa īsceļiem) aktīvi atbalsta visus pēc kārtas šīgada Beskidu pēdējajā bargajā kāpumā: „Je-žai, Je-žai“, braucot garām arī visi cenšas un spārda zemes, bet tiklīdz tiek aiz līkuma tā sinhroni kāpj nost (tur gan arī bija krietni stāvāks).
Pēdējais nobrauciens ir ātrs un līdzens. Savaicīgi dzirdams „Uwaga!“ ļauj bez problēmām ierakstīties pēdējajā 180 grādu līkumā un pēc brīža jau FINIŠS.

Kas i, ar pagājušo gadu nepietika? Trases tikpat dubļainas?

Ar pagājušo gadu pietika apmēram pus gadam. Pēc tam jau atkal kāju nagi sāka niezēt.
Dubļi bija krietni mazāk un ne tik dziļi kā 2008. gadā, bet tāpat bija pietiekošā daudzumā.

Čehijas TV sižets: http://www.ceskatelevize.cz/ivysilani/4 … yklistika/