Pēc draugu lūguma nolēmu uzrakstīt.

Neliels ieskats MTB maratona daudzdienu sacensībās Bike Four Peaks (iepriekšējo gadu šo sacensību nosaukums Trans-Germany), kuras norisinājās Austrijā, Tiroles apgabalā.

4 dienu sacensības, 270 kilometri, 9000 kāpuma-metri.

Uz Austriju devās Ikšķile Velo komanda 9 braucēju un viena atbalstītājā sastāvā. Visi braucēji ir veinkārši mirstīgie (strādājoši cilvēki kas ar riteni brauc sava prieka pēc) - SEB sporta klases vidusdaļas braucēji, ja neskaita vienu Latvijas MTB čempionāta medaļnieci:)
Uzreiz jāpiemin, ka dalību sacensībās atbalstīja Ikšķiles dome (PALDIES!) un transportu nodrošināja divi komandas sponsori. Viesnīcu, degvielu, ēšanu, riteņus, uzturu, utt gādājām paši.
Gatavošanās, ceļš, u.c.:
Daļa no komandas pavasarī bija Spānijā un Itālijā treniņnometnēs. Protams zinot ka būs jābrauc Austrijā pa kalniem, treniņu uzsvars tika likts uz braukšanu kalnos. Treniņi gan pa šoseju. Citi komandas dalībnieki devās velo-pārgājienā pa Rietumeiropu. Pārējie kalnu braukšanu slīpēja pie Ogres Zilajos kalnos.
Braucām ar diviem busiem, ceļā apmēram 24h. Jāsaka, ka diezgan mokošs pasākums, ņemot vērā ka nākošajā dienā pēc iebraukšanas jāstartē maratonā.

Īsi par sacensībām:
4.posmi , 46 - 75 km gari. Viss pa Alpu kalniem. Īsts XC maratona formāts - daudz grantenes, asfalts, mazāk takas.  Tehniski sarežģīti bija tikai nobraucieni, katra posmā segments 7-10km garumā saucās Enduro Chalange, kur nobrauciena augšā un apakšā tika ņemts laiks, un par šo enduro posmu bija atsevišķa ieskaite. Nobraucieni tehniski sarežģīti, bet par to nedaudz vēlāk.
Sacensībās startēja 960 braucēju, gan profi, tai skaitā pasaules čempions XCM Kristofs Sausers, gan protams amatieri. Man izskatījās ka trešdaļa braucēju bija virs 50 gadiem. Dalībnieki Austrieši, Vācieši, ļoti daudz Holandiešu, Beļģu, Dāņi, Itāļi, kopā no 40 valstīm, pat Jaunzēlandes, Kostarikas, D-Āfrikas, Kanādas un Malaizijas.
Rezultāti tiek skaitīti vecuma grupās Vīri, Dāmas, Masters (40+) un Grand Masters (50+)

1. Posms, 76km, 2300 augstuma metri. Sākumā viens kalns ar vēl dažem pacēlumiem. Pa vidu  līdzenums. Nobeigumā divi kalni. Vidusdaļā Enduro segments.
Ikšķiles komanda startē apmēram no vidus (2.koridors) izņemot vienu (mani) kas nez par kādiem nopelniem ielikts koridoru tālāk. Startā pārsteigums: koridori tiek laisti ar 1min intervāla atstarpi. Tas gan netraucēja pēc 2 km noķert iepriekšējo koridoru. Visi brauc mierīgi - pilnīgs pretstats mūsu SEBam. Lēnā tempā aizbraucam līdz kalnam un sākam mīt uz augšu. Pirmais kalns pa Granteni padevās labi, atšķirībā no LV pauguriem, kur katrs kāpums jāšturmē ar spēku, šeit visi tin augšā lēnām. Nekādas grūstīšanās (4 dienu laikā neredzēju nevienu sadursmi). Korekti (vāciski vai angliski) pasaka kur brauks, ko palaist un pa kuru pusi. Atmosfēra pozitīvi, braucēji ik pa laikam savā starpā parunājas.
Nobraucienā atklājas vietējo pārsvars - pa granteni vietējie ar fūlīšiem iet garām. Man bailīgi, īpašī jau serpentīna pagriezienos. Ātrums 50 km h.
Kalna otrā pusē Enduro - pa downhill trasi (ar virāžām un rampām) jābrauc lejā. Viss braucams, tik vidusdaļā salijuši baisi dubļi.  Protams, pirmā diena, braucu uzmanīgi, bet viss braucams, virāžas pilnīgi ar baudu Vidusdaļā noķeru komandas braucējus, dažam neomulīgi braukt pa tādu slidenu, kāpj nost.
Vidusdaļa pa velo celiņu, pārsvarā asfalts. Iekļāvos grupā no 4 braucējiem, un godīgi uz maiņām nostrādājām. Nāk divi kalni, viens pēc otra. Kalna vidū barošanas punkts: arbūzs, banāni, ūdens, želejas un batoniņi.
Pēdējā nobraucienā uz grantenes jau piešāvos braukt, atlaižu ātrāk, 60km/h... Un stop. Sastrēgums. Trasei priekša helikopters. Kādi 50 braucēji stāv un gaida. Krituši divi braucēji. Pēc brīža atlido otrs helikopters. Tie pa vienam aizved kritušos. pa to laiku mani panāk komandas biedri, un citi braucēji, salasījās ap 100. Tālāk visi nobraucienā mierīgi. Finišā iebraucām kopā ar komandas biedriem. Laiks trasē, 5h55min.

2. diena:  75km, 2500 augstuma metri. Sākuma kalns 700 augstummetri, tad 35km pa pauguriem, beigās garš kalns 1000 kāpummetri. Trase novērtēta ar 5 zvaigznēm - grūtākā diena.
No rīta mostoties, domāju, kā nu būs. Atmiņā xc.lv forumā par Beskidi Trophy rakstītais: " No rīta pamostos miris". Bet nē, viss ok. Vienīgais sāpošais - dibens. Par to sūdzas visi
Pirmais kalns parāda zobus - 13-16% stāvs. Ar LV populāro kaseti, man sāk likties par maz (braucu ar Shima 3x10 sistēmu) Blakus komandas biedrs ar SRAM XX 2x10 tin augšā daudz vieglāk. Vietējiem vispār priekšā mikroskopisks zobrats, aizmugurē milzis. Min ar 2 hm.h
Garais kalns vēl stāvāks - 16 -18%. Vidējais ārums 6 km/h. Izmantoju katru serpentīna pagriezienu, kur kāpums lēzenāks, lai iztītu kājas. Kopumā viss braucams, cītīgi aizminu līdz augšai. Ļoti daudzi kāpj nost un iet  kājām. Ātruma ziņā gan viņi neko neatpaliek
Sākas Enduro nobrauciens. Šoreiz viss dubļains un pa saknēm. Taka - dziļa rise. Rati aplīp ar tonnu dubļu. Viss slīd kā pa sviestu. Bedres, klintsbluķi, saknes... Brīžiem kāpju nost. Mani apdzen komandas biedrs un noliekas turpat uz sāniem. Pēc brīža kāds cits braucējs iestādas krūmos. Citi vietējie ar fūlīšiem kārtējo reizi aizlio gaismas ātrumā. Viena no nobraucieniem aiz rampas-titiņa nebraucamas saknes, bedres 26er rat lielumā un slapjas saknes. Noraustījos, sāķu bremzēt, sapratu ka slīdu, tad pāŗdomāju ka jābrauc ... nesanāca. Aizlidoju pāri stūrei. Pirmā doma, ka salauzu plecu. Kāja sāpēja vēl trakāk. Kamēr sēdēju, man blakus  nogāžas komandas biedrs. Saku ka man laikam būs ok, viņš rāpjas lejā tālāk. Pēc dažām sekundēm turpat saknēs aizlido holandieša ritenis, pats noripo no rampas. Vēl pēc brīzā kāds cits gāžās. Sākam kliegt pārējiem lai nebrauc, ka bīstama vieta.
Savainots un nedauz apdullis, dodos lejā. Trase briesmīga -saknes un dubļi - vairāk kāpu nekā braucu. Laiks trasē 6h.
Finišā iebraucu dubļainu seju (kļuvu populārs jo iekļuvu skaistās bildēs), celis pārsists, sāns zils, ausīs skujas un dubļi:) Mepunktā nomazgāja kāju, uzsmērēja kaut ko sarkanu, un piedāvāja šprici pret infekciju no dubļiem par 30 EUR. Atteicos.
Finišā ilgi gaidām Ivo, tas trasē paliek ilgāk par maksimālo laiku 8h.

3. diena 46km, 2500 augstuma metri, visa trase faktiski pret kalnu (ar nelieliem nobraucieniem pa vidu), augstakais punkts (visā gonkā) 2100 m virs jūras.
Starts, un uzreiz kalns 12% un vairāk. Visi brauc taupīgi. Otrais kāpums pa nenormāli stāvu šoseju, 16%, visi velkas. Spīd saule, +30"C, vienā ielejā bezvējš, piestāju saliet virsū strauta ūdeni. Kāpumi nežēlīgi - 16%, 18%, brīžiem 20%. Viens posms kāpjams, ritenis jānes plecā, nebraucama taka augšup pa klintīm.
Augstākā kalna galā sniegs, skatītāji, un kāds brīnums- arī Latvieši (mūsu līdzbraucējs un viens no komandas ka šo posmu nolēma izlaist).
Enduro nobrauciens - viss pa klintīm un akmeņiem. Ļoti tehniski un fiziski smags - rokas piekūst turēt bremzes. Pēc vakardienas kritiena - morāli grūti. Taka iet pa kraujas malu, pagriezienos skati baisi Daudz kāpu kājām. Atkal fūlīši zibeņoja lejā kā pūciņas.
4. diena. 75 km, iesāumā kalns, tad 20 km plakana šoseja un grantene, beigās kalns ar 700 augstuma-metriem.
Pirmajā kalnā pirmo reizi sajutu ka kājas ir smagas un "skābas", tomēr 3 dienas nomīts. Uz šosejas salasījāmies grupa ar holandiešiem un dāņiem. Es gan vairāk atsēdēju. Holandieties spieda 35-40km/h, grupa bira, un papildinājās ar citiem ko noķērām.
Ieprieksējo dienu kritienos nolauzu abas pārslēdzēju troses (apvalkus). Ātrumi mira viens pēc otra. No sākuma priekšā palika tikai 2 zobrati, vēlāk aizmugurē vairs tikai kādi 5. Par laimi, visi vajadzīgie zobrati kalna braukšanai.
Beigu kalns sākās ar stāvu 19%+ kāpumu pa slēpošanas trasi - pļavu. 90% stūmās. Aigars no komandas esot uzbraucis (traks laikam ).
Pēc tam - mokošs kalns, saule, karstums +35"C (Garmins saulē rādīja +45"C). Kādam palicis slikti - ārsti-motociklisti (tādi visu laiku zibeņoja pa trasi) sniedz palīdzību. Pēdējais  Enduro nobrauciens pa taku, nu tādu normālu Latvijas bedrainu taku, tik stāvums uz leju lielāks. Nobraucu uzmanīgi. Vēl pāris km, un finišs. Laiks trasē 4h40m.
Kaklā uzkar skaistu piemiņas medaļu, izsniedz Finisher kreklu. Pārējais gan tā pabāli - nekādu svinību, skatītāju mazāk kā citos posmos (šoreiz ir sestdiena un finišs pilsētas nomalē). Oficiālā apbalvošana vakarā (kad mēs jau būsim ceļā).

Rezultāti:
No 960 braucējiem, finišēja 700.
Kopvērtējumā uzvarēja Kristofs Sausers.

Ikšķiles komandas finišējušie  savās vecuma grupās tā pa vidu (visus posmus nobrauca 7 mūsu brauceji) . Visātrākais no komandas bija veterāns Vilnis , Grand Masters grupā 35.vieta no 118.  Latvijas XCM medaļniece Maija ierindojās 24.vieta pēdējā posmā.
Komandai labakais rezultāts bija 4. posmā 14. vieta,  kopvērtējumā  21. vietā (35 komandu konkurencē).
Visi veseli. Visi apmierināti. Visi noguruši. Priekšā 24h ceļš uz mājām.

Secinājumi:
1. Iesaku visiem noteikti vismaz vienreiz dzīvē aizbraukt uz gonku īstos kalnos. Bike Four Peaks ir ideāla, ja neesat pārlievcināti vai nejūtaties tehniski stipri: - trase ir braucama, gludāka par mūsu SEBiem. Un trase dodas vieglāk, jo Latvija katrs paugurs tiek šturmēts ar spēku, līdzenumā nevar atpūsties. Alpos  kalns ir garš, lēns un vienmērīgs. 
2. Pavasarī treniņnometnē spānijā pa šoseju kalnos laikam bija atpūta. Lai uztrenētu kalnus ar baiku un lieliem kāpuma procentiem - treniņnometne arī jābrauc ar MTB.
3. Latvijā nav iespējams uztrenēties nobraucieniem, tik tehniskeim un gariem, kā Alpos. Tā ir LV braucēju vājā vieta. Par laimi, tehniskajos posmos daudz vietu zaudēt vairs nevar.
4. Kalnos tomēr prasās fūlītis. Kaut arī mūsu komandas veterāns Vilnis nobrauca šo gonku ar cieto dakšu!
5. uz kalnu gonkām - pastiprināta uzmanība bremzēm. Raimondam pirmajā posma kaut kāi kreisie kluči sakarsa, un pazuda bremzes. Uzlika citus, un viss ok.  Pirms vairakiem gadiem Polijā visi palikām kalnos bez klučiem dēļ dubļiem. Bez bremzēm kanos gonka ir beigusies.

Noslēgumam:
Milzīgs paldies Iksķiles domei par atbalsu.
Paldies komandas sponsoriem: Peslaks Metālapstrāde un Rotas Mēbeļu Darbnīcai par transportu.
Un Ikšķile Velo komandai par lielisku kompāniju.

Last edited by raiter (14.06.2014 17:11:22)