Tā nu esam atlakaļ. ko teikt gonka pa skaisto. Katru dienu saulīte un cepina ap 30 grādiem. Priecīgs ka visi kauli veseli, ritenis  kopā turas un vispār ticis līdz galam. Paldies visiem atbalstītājiem un līdzjutējiem. martins lai raksta garākus rakstus. man pagaidām nav laika, jāiedzen iekavētie darbi.

Šoreiz laikam tomēr raksts izpaliks- iemesls tāds pats kā anlenam. (It kā pat iesāku, bet plānotā brīvdiena gluži brīva nesanāca)
Paldies līdzjutējiem un atbalstītājiem!
Apsveicu visus FINIŠERUS un novēlu tiem dažiem nefinišeriem to izdarīt nākošgad!

Un, protams, liels paldies Ingrīdai nu par to pašu ... braucienu!

Duže dobre pivo žimņe!

Last edited by Martins_L (05.08.2008 01:14:08)

ui, shitais chalis pa kreisi man atgaadina tikai un vieniigi 2006.gada BCH agros riitus - toch gribeejaas vinjam to ruporu atnjemt pagaajushogad jau bij mieriigaaks un shogad jau pavisam nekaitiigs izskataas

Man patīk šī bilde: džeks reāli spārda...

un te Ingrīda ar Mārtiņu tiek sumināti: http://www.sportograf.de/bestof/341/ima … _01228.jpg

Te vēl dažas bildes: http://g.usedpixel.com/MTBchallange_2008

kur jūs tās bildes izrokat, poļu mājas lapā nevaru vai nemāku atrast. fotogrāfu un filmētāju tur bij bezgala, tai skaitā no LV. gribas redzēt savu samocīto seju

nju trases šogad bija baigi labas, nebraucu vienu dienu jo salauzu aizmugurējo disku un viņi teica ka kaut kad pa dienu sataisīs..

šogad likās daudz vieglāk nekā pagājušogad (laikam tapēc ka trenējies esmu bik vairāk)

prolologs ar bija labs, pēc prolologa uzbraucu vēl vienā serpentīnā kurā nākošajā dienā bija strarts...

nju bija daži kalni kuros bija jākāpj nost jo pēc fizikas likumiem ir neiespējami uzbraukt aukšā...

Citāts vietā.

varbūt tikai pieturās, lai šis velk?

Nu arī man ir parādījusies dienas gaisma. Mazs atskats. Karstums, liels karstums. Liels kvantums izdzertā sporta šķidruma un apēsto gelu,batoniņu maisījums. Brīžiem pat mans titāna kuņģis rāva uz izeju. Apziņa ka jāēd piespiež to batoniņu bāzt mutē un žļambāt un žļambāt. Glāba arbūzi, jāiesaka igauņu/suomu pieredze ar sālītiem gurķiem. Liels paldies atbalsta grupām, viņu bij tik daudz ka sajūta ka gar trases malu vien latvieši ir, un vieni un tie paši, pa 3-4 reiz. Likās ka gļuki no karstuma.. Tiko tu redzēji "lielo Raimi", pēc 10 km šis atkal ar savu tauri priekšā. Lielā fotoreportieru grupa no LB Team, tas ir super. Laikam ir gaidāma plaša dok. filma. Paldies Lauviņam par operatīvu starpposmu rezultātu sniegšanu distancē. Cik kurš ir priekšā, kuru ir jēga ķert , kurš ķer tevi. Paldies Aigara vecākiem it īpaši komandas "menedžerim" Zigurdam. Nevar nepieminēt manu un Rauša sieviņu. Pirmo reizi ar mašīnu kalnos un nesasist nereizi- malači. Foto un video visās malās, jutāmies kā zvaigznes.  PALDIES PAR ATBALSTU UN UZMUNDRINĀJUMIEM!
Par sportisko pusi. Sākums bija nekāds. Aigaram negriezās nemaz pirmās 2-3 dienas. Ar katru dienu palika ar vien labāk.Uz otro pusi jau jutām ka varam konkurēt uz vietu pjedestālā. Pēdējā dienā gājām uz maximumu. Reljefs ar bija tuvs Latvijas gonkām. Rezultātā smuks medālis.
Nez kā būtu bijis ja Aigars nepiebremzētu mani sākumā. Noteikti būtu bitīgi izšāvies. Mēs pat pēdējās 2 dienās "nokāvām" mūsu gregari Rausi. Pēdējā dienā atmērījam 30 min. Izrādās ka jābrauc ne tik ar kājām bet ar galvu ar. Bet paldies arī Rausim, palīdzēja cik vien bija spējīgs.
Baigais athodņaks.

paprovējām arī trasē karstumā iztukšot vēsu alus kausu, ko "lielais Raimis "

Vai "lielais Raimis" ir Raimonds L. no Smiltenes puses?

BC 2008 - šī gada labākais mtb pasākums kurā pabiju. šīs 8 dienas nebija vieglas, bet pateicoties komandas biedram (anlenam) un pavadošajai grupai, tās izdevās pievarēt.
Paldies JUMS!
P.s: ar domu par BC 2009

Uz Bike Challenge Polijā gribēju aizbraukt jau pagājušajā gadā, tomēr toreiz dažu apstākļu dēļ biju spiests izvēlēties Beskidu kalnos notiekošo MTB Trophy. Šogad braucu iekšēji vairāk sagatavots, apmēram saprotot, kas mani sagaida. Zinot, ka nav nozīmes skriet sākumā, lai mirtu kalna beigās. Zinot, ka brāzties pa kalnu lejup ausīm plīvojot ir lieliski, tomēr iepriekšējā gadā kreisajā elkonī un celī ieskrāpētās, vēl šogad manāmās švīkas atgādina par viltīgiem akmeņiem, kas mēdz izaugt līdzenā laukā vai meža ceļiem, kuru līkumos riepas pēkšņi vairs neatrod kur ieķerties.

No sacensību mājas lapas izdrukātās prologa trases profils ar seguma raksturojumu vēsta, ka jāpievārē apmēram 400 metru augstuma pa 8 kilometriem asfalta ceļa. Iepriekšējā vakarā daļu no tā izmēģinām. Nolemju ņemt līdzi mazo pudelīti ar tīru ūdeni un neniekoties ar visādiem poveraidiem, gatoraidiem vai tml. Uzraus kalnā, nobrauks lejā un kārtībā.

Vasara pilnbriedā, kombaini uz lauka kuļ auzas, ir pēcpusdiena un gaiss iesilis krietni virs 30 grādiem. Būšot nelielas izmaiņas prologa trasē. Vienpadsmit kilometri un praktiski tikai pa takām. Kad četrdesmit kurā tur minūtē, zvaigznītēm gar acīm riņķojot sasniedzu mērķi, pārņem milzīgs atvieglojums. Pudele ir pilnībā atvieglota jau pirms laba laiciņa.
Viens no igauņiem staigā kaklā iekārtu roku. Kur gan var nolikties trasē, kas ved tikai augšup??

Pirmā posma starts norit jautri, visi spēka un enerģijas pilni raujas uz priekšu. Pamanu blakus Sergeju, kurš arī brauc solo un kuram šī ir pirmā reize tādos kalnos. Jautāju, vai brauks man garām. Šis atbild – ja lučše s toboi. Tā arī nobraucam gan šo, gan nākamos trīs posmus kopā, saskanīgāk kā daži labi pāru braucēji. Reizēm pastumjam, reizēm pastāvam, bet kopumā ap četrdesmito vietu turamies. Tāds solo pāris mums neviļus izveidojās. Toties izjūk vairāki iepriekš izveidoti pāri, vai nu braucēju spēku samēru vai tehnisku ķibeļu dēļ – gan Valmieras Ripo, gan Tiropa&Eži, gan Cesis Hot Bikes un bijušie sabiedrotie turpina cīņu kā solo braucēji.
Pirmie iespaidi par Challenge trasēm, ka tās ir lēzenākas un krietni vieglākas par trasēm, kuras piedāvā Trophy Beskidos. Krietni vairāk asfalta. Ar nepacietību gaidu kādu nobraucienu, kas liks sakoncentrēties, izkratīties pa kārtīgām saknēm, akmeņiem, liks bremžu rotoriem smirdēt un adrenalīnam sakāpt deniņos. Pagaidām nav.

Pēc finiša iekārtojamies skolā. Kad gaismas jau nodzēstas, klases durvis atveras un ienāk itālis Mario. Tā parasti kustas lelles – rokas elkoņos saliektas, abiem apakšdelmiem apakšā piesaitētas langetes, uz zoda milzīgs ielāps. Kaut ko nesakarīgi un ilgi racis somās viņš noliekas gulēt. Vaidi no tās puses skan vai visu nakti. Pret rītu vīrs jau piecēlies un kā nelaimes čupiņa sēž krēslā. Tādu viņu redzam vēl pāris dienas, jo mašīna, kā izrādās, palikusi pirmajā pilsētiņā, bet ar Pinokio rokām pa līkumainiem ceļiem nekāda stūrēšana nesanāk..

Nobrauciens pa stāvu zālainu pļavu. Beidzot smird rotori, bremzes tiek spiestas no visa spēka, tikai tas īpaši nepalīdz. Diezgan aši attopos jau lejā un Sergejs mani trasē noķer tikai pēc krietna brīža. Nu ti i ponjessja.. nujā, nesties nesos gan, nevaru tik apgalvot, ka aiz laba prāta. Bremžu rotori mainījuši krāsu no sudrabotas uz zilganmelnu.
Trase vijas kalnup un kalnup, ik pa brīdim paveras pasakaini skati. Esam kalnā un tālumā redzam bezgalīgu līdzenumu – tur ir Polija ar saviem labības laukiem un tīrumiem.  Ceļa malās un dziļāk mežā šur un tur redzami pasaules kara laikā celti nocietinājumi, milzīgi ķieģeļu un betona dzoti. Priekšteči te kāvušies nopietni un sajūta betona blāķus uzlūkojot joprojām ir nedaudz biedējoša.
Braukšana dažbrīd ir gauži jautra, īpaši, kad salasījies kāds kuplāks minēju bariņš. Un ja vēl pa starpu gadās kāds no cienījamo senioru pārī braucošajiem  itāļiem, tad viss mežs skan. O, čau, kā iet, grūti, ja? Nuja, pikolo, pikolo. Uzēdam avenītes. Bella, bellissimo. Savu meiteni līdz pjedestālam noslēgumā viņi aiznesa uz rokām! Uzmundrinoši uzsitieni pa plecu, tā ir neiztrūkstoša brauciena sastāvdaļa. Galu galā te vispirms cīnās katrs pats ar sevi un tikai tad ar pārējiem…
Karstums liek palēnināt gaitu pļaviņās un celiņos, kurās dienas otrajā pusē nav ne vēja plūsmiņas, gribas iekrist uz sejas kādā gar taku lejup tekošā strautiņā un tur palikt, tomēr sirds nebeidz jūsmot par skaistumu, kas apkārt. Ap simts metrus augsta vertikāla klints siena, sens cietoksnis, pa kura laika zoba saēstā ārējā vaļņa muguru vijas trase. Apmēram pusotru metru platās takas abās malās ir stāvas kraujas, liela lūkošanās apkārt nav vēlama. Novelsies lejā un tādu tevi arī ieģipsēs – joprojām muti no brīnumiem vaļā.
Vakariņu laikā ēdnīcā ienāk kāds no čehiem vai poļiem. Krūšu bruņās un labo roku paceltu sveicienam. Jau pēc brīža baltais ģipsis noklāts autogrāfiem. Kad ribas un roka saaugs, būs ko mājās piekārt pie sienas starp kaujas velosipēdiem.

Pirms ceturtā posma jūtu, ka trīc rokas. Lāga negribas ēst un arī braukt tā kā negribas. Jau pie pirmā ēdināšanas punkta jūtu, ka kājas vairs negrib vest kalnā. Ēdināšanas punktā alkatīgi norītie arbūzi un apelsīni izrāda tieksmi atkal redzēt sauli. Sergejs, redzot, ka nav vērts mani gaidīt, aizminas pats savā tempā. Labi, ka šis ir visīsākais posms. Pēc finiša negribas itin neko, nogaidu līdz pussešiem un dodos vakariņās. Ar orgastisku baudu izstrebju divas sātīgās zupas bļodas, izbaudīdams katru karoti, lēni jo lēni noēdu makaronus ar gaļu, aprunājos ar katru salāta lapiņu, kaisu piparus un sāli. Negribu redzēt nekādas želejas un enerģijas batonus! Maltīti pabeidzu ar divām ēdamkarotēm balzāma etiķa un jūtu, ka rīt būs atkal labi.

Bezvēja rīts. Kad visa riteņbraucēju kolonna brāžas pa asfaltu cauri garai alejai, pēkšņi šķiet, ka sākusies vētra, koku zari lokās, zāle nolīkst brauciena virzienā, tik lielas gaisa masas tiek rautas līdzi.  Ripo lieliski. Akmeņainākā nobraucienā pēkšņi braucēji viens pēc otra stājas malā un metas mainīt kameras un remontēt riepas. Vismaz savi desmit, piecpadsmit. Kalniņā vēl daži. Laikam kāds ass akmens tieši ideālajā trajektorijā. Esmu sveiks un vesels (mans velosipēds ir tāds) un jūtu, kā pamostas cīņas gars. Sāncenšu neveiksmes taču iedvesmo.
Kādā grūtā kāpumā dzirdu aiz muguras tādus ka vērša šņācienus. Garām, zemes no ratu apakšas sviezdams, aiznesas spāņu pāris Los Enamorados (tulkojumā: Tie, kas iemīlējušies). Puisis sakabē velk meiču, kurā ir tā iemīlējies, ka neviens kalns nav par grūtu. Viņa ir tik iemīlējusies tajā, ka gatava sekot it visur, pat visakmeņainākajā nobraucienā. Kalna galā sakabe tiek atlaista, meitene aiztraucas pa priekšu, bet spāņu vērsis paliek nedaudz atvilkt elpu, lai pēc brītiņa aizbrāztos atkal visiem garām kā vējš pie savas Dulcinejas. Izskatās, ka visi mix pāru braucēji ir viens otrā kaut nedaudz samīlējušies.  Izņēmums tikai mūsu Ingrīda un Mārtiņš, kur pārī valda drīzāk bruņinieces - ieročnesēja attiecības. Taču arī tāds savienojums rādās tīri veiksmīgs, ceturtā vieta kopvērtējumā kā nekā.
Parādās gari nobraucieni, ar raupjiem akmeņiem ceļa segumā. Sajūta it kā stūres vietā rokās iedots pneimatiskais āmurs. Kkaas mm-man liikka ttieši pirms tam nnonokkost to ssauso bbatoniņu, kkaa la-ai to tagad nnorrij?  Pirmie kilometri lejup vēl šķiet tīri baudāmi, bet pēc laiciņa rokas kļuvušas nejūtīgas, kāju pēdas un pirksti pēkšņi neko vairs nejūt un ar nepacietību gaida, kad reiz tas viss beigsies un varēs cilvēcīgi atkal mīties kalnā. Pat pēc finiša šķiet, ka pēdas būtu nātrēm pērtas.

Mazgāšanās pēc finiša allaž ir notikums. Vispirms jau tāpēc, ka tā ļauj pārtapt no riteņbraucēja par cilvēku, noskalojot sviedrus, putekļus un dubļus, kas padara visus vienādus kā morus. Un arī tādēļ, ka nekad nezini, kāds dušās būs ūdens – silts, auksts vai ledains, vai varbūt no sēravotu dziednīcas.
Pēdējā posma nobeigumā sagatavots kas īpašs: dušas ar vārošu ūdeni. Ģērbtuves it kā atsevišķi, bet vārīšanās kopā. Čehiete Ludmila, mūsu starpā iesaukta par veco zirgu, cenšas palīst zem ūdens strūklas. Kūsis kā švamme, krūtis kā plūmītes, nevarīgi un izbrīnīti skatās uz pārējiem. Tā viņai vajag, iepriekšējā dienā lēkāja man kādā nobraucienā pa priekšu pa ceļu no vienas puses uz otru, nogriezdama trajektoriju. Tikai brīnums paglāba no tāla lidojuma, bet grāvmalas zāli tomēr nācās ķesēt laukā no pārslēdzēja. Spāņu vērsis stāv zem vārošā ūdens ne aci nepamirkšķinādams. Īsti idalgo nejūt sāpju. Mēs pārējie gan, ar ieskrējieniem.

Piektajā un sestajā posmā beidzot ir kaut kas no Trophy trašu apveidiem – takas, meža ceļi cauri izcirtumiem, stāvi jo stāvi kāpumi un tehniski nobraucieni. Pusdienas saulei versmojot pār izcirtumu, lēni un pacietīgi nesu divriteni uz muguras nebeidzami garā un stāvā kalnā. Aiz manis vesela rinda tādu pašu. Pēkšņi sajūtos kā Kristus krustu nesot. Kas gan tie par grēkiem, kuri man jāizpērk?
Nobraucieni izskatās nopietni. Nez kādēļ tie ir tieši uz Čehijas-Polijas robežas. Varbūt pat ne nobraucieni, varbūt nošļūcieni? Aizsēžos tālu aiz sēdekļa un slidinu lejup, līdz stāvums mani uzveic un apmetu skaistu kūleni pāri ragiem. Nolemju nepadoties, taču jau pēc pāris sekundēm attopos ar galvu kuplā eglītē. Krietni jāpiepūlas izdabūt galva no biežņas laukā, jo zari salīduši visās ķiveres spraugās un tur ciet. Turpinu skriešus, lēkšus un tenteriski. Kā vēlāk noskaidrojas, ātrākie puiši ij nedomājuši tās vietas nobraukt, bet gan graciozi kā kalnu kazas dipinājuši lejup. Tā esot krietni ātrāk.
Kalna pakājē pēc kārtīga akmeņaina nobrauciena trase ieved alā, kas vārgi izgaismota nedaudzām spuldzītēm. Joņoju pa to aiz kāda priekšā braucoša konkurenta. Kara laikā šeit bijusi vācu slepenā ieroču rūpnīca, kurā nodarbināti karagūstekņi. Griesti ir zemi un jāpiesargās, lai neatsistu galvu. Krietni vēss un mitrs. Kādā no gaiteņiem sastājies ekskursantu pulciņš, turot rokā lākturīšus. Gids droši vien cenšas iestāstīt, ka tieši šobrīd viņiem ir laime novērot bēgļa vajāšanas inscenējumu.

Pēdējais posms. Būšot 70 vai 72 km. Ikviens cenšas kaut ko atgūt, tādēļ brauciens izvēršas ātrs. Beidzot nav karsts, drīz nomācas un beigu beigās sāk līt lietus. Brilles viens stikls aizsvīst un, lai nenobrauktu neceļos, galvu nākas šķiebt kā zaķim greizacim.
Otrajā ēdināšanas punktā nestājos, nolemju to nedarīt arī trešajā. Lidot lidoju, līdz kopā ar vēl vienu braucēju ielidoju mīnu laukā. Govju pļekas visapkārt un šķīst viss labums pa gaisu. Lūk, kādēļ braucot nepieciešamas brilles un kādēļ brīnoties nevajag muti turēt vaļā.
Pēc spidometra vēl apmēram desmit kilometri. Ielieku piektajā robā un beru virsū visas ogles, kā stāvošus apdzenu vismaz trīs konkurentus un gara acīm jau redzu finiša telti. Pāri rudzu laukam pat šķiet saskatāms tās jumts. Telts ir, taču tas it tikai trešais ēdināšanas punkts. Uz manu saucienu – cik vēl kilometru?, atbilde skan  - apmēram deviņi…. Tā ir pirmā reize, kad no visas sirds izkliedzu kara saucienu FU.K! Distances garums kārtējo reizi „nedaudz” nesaskan ar sākotnēji solīto..
Arī trases norādes pēdējā posmā ir paviršas. Kāds čehs pilsētā nedaudz samaldās, tomēr sparīgi finišē, gan nedaudz izbrīnīts, ka fotogrāfi viņam uzgriezuši muguru. Izrādās, ka finiša līniju viņš šķērsojis.. no pretējās puses…

Gandarījums pēc finiša ir liels. Finišētāja krekliņš apliecina, ka esmu bijis gana spēcīgs, lai sevi uzvarētu un laikam gan tieši gandarījuma un atvieglojuma sajūta ir tā, kura mudināt mudina atgriezties un pūlēties, svīst, elst atkal un atkal.

Noslēguma ceremonijā un kopvērtējuma apbalvošanā varam no sirds uzgavilēt tiem, kuri uz pjedestāla un paši sev. Pūlī stāv skaista, jauna meitene un smaida. Ir silts un viņa novelk jaciņu, apkārtējiem atklājot plecus, tik zilus un nobrāztus, ka roka neviļus taustās pēc telefona, lai zvanītu „Degpunktam” un ziņotu par iespējamu vardarbību ģimenē. Taču nē, viņa ir mūsējā. Mūsu ir daudz.
Tikai laimīgie neskaita laiku. Astoņās dienās laika izjūta pazudusi pilnībā, kas zina, kāda šodien diena, kāds datums vai mēnesis. Šodien braucam piekto posmu, rīt sesto. Laikam esmu laimīgs.

Armands, 38. vieta MTB Challenge solo braucēju kopvērtējumā,
Riepas gludajos etapos: Hutchinson Python 2.1. Riepas pa takām: IRC Mythos XC 1.95.  Caurumu riepās nebija, patlaban cenšos salāpīt to vienīgo, kas izdila sēžamvietā.
Ja man jāsalīdzina Beskidy MTB Trophy ar MTB Challenge, varu teikt, ka Trophy ir tehniski sarežģītāks, taču Challenge paņem ar savu ilgumu. Ir vērts izbaudīt abus.

Last edited by Armancs (11.08.2008 16:41:09)