Birkebeinerrittet svētdienas braucējas acīm.

Doma par Norvēģiju sāk briest kaut kad agrā pavasarī, kad Vilandē satiekam vīra paziņas no studiju laikiem. Pēc Ginta sajūsmas pilnajiem iespaidiem par pirmo braucienu Tartu maratonā Ivars sāk stāstīt par lielāko šādu tautas pasākumu- 90km maratonu Rēna-Lillehammere, kur abi ar Uldi starp 12000 dalībniekiem pabijuši jau 2 gadus. Gints šādām idejām pieķeras ātri, mana izšķiršanās nāk ilgāk un mokošāk.  Ar Ivaru sevi salīdzināt nevaru, tā ir pavisam cita svara kategorija - viņš gandrīz katrās sacīkstēs kāpj uz pjedestāla. Vajadzīgs cilvēciskāks mērogs: mājās veru vaļā visas rezultātu tabulas un skatos, kā tad Uldim gājis, salīdzinu ar savējiem finiša laikiem un Norvēģijas braucējām - nemaz tik bezcerīga neizskatos.  Distances garums mani īpaši nebaida, bet skaidrs, ka tā nebūs šoseja Zemgales līdzenumā. Jūnijs ir pēdējais pieteikšanās termiņš, kad saku izšķirošo ‘’jā” vārdu, augusta beigas vēl tik tālu ...
Pamazām izveidojas pasākuma mugurkauls - dosimies atvaļinājuma ceļojumā pa Norvēģiju kopā ar bērniem. Sastādām maršrutu tā, lai 27. augusta vakarā nonāktu Lillehamerē, jo mums nav neviena, kas varētu pa velobrauciena laiku pārdzīt mašīnu no Rēnas. Pa e-pastu esam rezervējuši vietas organizatoru autobusā braucienam uz starta vietu. Piektdienas vakarā Lillehamerē jūtama manāma rosība –satiekam lielus velosipēdistu barus ar teltīm un guļammaisiem pie mugursomām. Viņi dodas uz staciju, lai nakšņotu Rēnā, pilsētas kempings arī pilns ar velosipēdiem. Naktī stipri līst, rīts aust nomācies un vējains. Pusseptiņos kāpjam uz riteņiem un ripinam uz staciju, kur jau gaida vairāki autobusi braucējiem un furgoni velosipēdiem.  2 stundu pārbrauciena laikā bažīgi vēroju pelēkos  mākoņus pār kalniem, nekāda laika uzlabošanās nav gaidāma. Velosipēdu saņemšana Renā norit tik pat raiti kā iekraušana, par visu ir padomāts – tualešu “iela” ar kabīnēm abās pusēs (nekādu rindu), svari ar 3,5 kg atsvaru galā, kur pārbaudīt savas mugursomas svaru, blakus konteineri ar smiltīm,  ja kādam vajadzīgas korekcijas.  Numuri, uzlīmes uz numura ar personas datiem, uzlīmes uz mugursomas ar vecuma grupu, čips ar lentīti zem zeķes uz kājas, un var sākt meklēt savu starta koridoru.  Sīki līņā, bet jaku tomēr pirms starta iebāžu mugursomā. Visus riteņbraucēju 12 tūkstošus gan vienuviet nesanāk redzēt – starti sākušies jau 7:00 un ik pa 15 minūtēm ceļā dodas vairāki simti. Startā nekādas drūzmēšanās, vai nu tāpēc, ka tavs laiks tiek skaitīts tikai no starta līnijas pārbraukšanas brīža, vai arī apziņa, ka gandrīz 100 km izturības braucienā daži iegūtie metri nebūs izšķirošie. Sākums ir cerīgs- kāpums pa asfaltu, kas nebeidzas vēl krietni aiz pilsētas robežas. Tā ir mana stiprākā puse, lai gan zinu , ka šis nav Siguldas kalns, kas izbeigsies pēc 800 metriem, braši turos kopējā straumē un nedaudz pat virzos uz priekšu. Pēc kādiem 4 km tas pats kāpums pāriet uz zemes ceļu. Virskārta izlijusi, braukšana paliek grūtāka, bet tas ir vēl tikai sākums. Cenšos paturēt prātā, ka jāuzņem temps, ko spēju noturēt ilgstoši. Paldies Reaktora treneriem par izturības pārbaudēm pa laikam visu treniņu minot kājās. Ausīs skan Kaspara balss ”Neviens nav aizelsies!”.  Skaitu līdzi 1-2-3 ieelpa 1-2-3 izelpa, no malas gan droši vien izklausās pēc tvaika lokomotīves. Nu tad beidzot – ap 15. kilometru sākas pirmais nobrauciens.  Ak, kaut viņš labāk nebūtu bijis! Pēc laiciņa trase ved stāvus lejā caur mežu pa kaut ko līdzīgu izžuvušai strauta gultnei. Iestājas gandrīz panika.  Kur es esmu ievilkta? Lielie akmeņi, kas ar nelielām atstarpītēm slejas ārā no saknēm un dubļiem ir slapji un slideni. Mēģinu šļūkt ar kāju pa zemi, bet tā arī slīd un stūri neizdodas starp akmeņiem izgrozīt, kaut kur samērā mīksti piezemējos un atpakaļ uz riteņa vairs nekāpju. Pievienojos stūmējiem pa labo malu, otru pusi atstājot tiem, kam braukšanas prasmes vairāk. Ar apbrīnu skatos, ka starp tiem, kas laiž lejā bez bremzēm ir arī dažas mana vecuma dāmas. Drīz vien tomēr atzīstu, ka mana nobrauciena tehnika izvēlēta pareizi, jo blakus rindā kāds met kūleni uz akmeņiem. Kāds cits tūlīt nolec no riteņa un ar paceltu roku nostājas nokritušajam priekšā. Nobrauciens izrādās krietni garš, zaudēju dezgan daudz laika, bet 12000 dalībnieku kopkorī manas +/- desmit minūtes neko īpašu nenozīme, bet to, ka norvēģu medicīnu nevaru atļauties gan zinu droši. Drīz pēc tam sākas līdzīga paskata apmēram 2 km kāpums. Te mēs visi esam vienādi – kāpšanas ātrums ar riteni plecā nav tik atšķirīgs kā nobraucienos.
Kad tiekam atkal uz kaut kā, kas varētu saukties ceļš, lietus ir pieņēmies spēkā. Visa ceļa virskārta ir sīku granīta šķembu un kaļķu putra, no savējā un priekšā braucošajiem riteņiem dubļi šļakstās sejā un tek pa abām pusēm briļļu stikliem. Pamazām ar dubļiem pielien visi pārslēdzēji, ķēde, bremzes un visas citas iespējamās vietas. Visiem riteņos krakšķ, čirkst un nez kas strīķējas, šņirkstēšana jūtama arī zobos (laikam no pēdējā dzeršanas punktā apēstā banāna), un nav nevienas tīras vietas ne cimdos, ne piedurknēs, kur dubļus noslaucīt. Dažiem ceļmalās gaida savi līdzjutēji, kas lej no pudelēm ūdeni uz pārslēdzējiem un mēģina kaut ko aptīrīt. Sākumā ar interesi skatos vecuma grupu uzlīmes uz mugursomām katram, kas pabrauc garām, vai ko izdodas apdzīt. Vēlāk tas kļūst neiespējami, jo visiem uz muguras rēgojas vienādas krāsas dubļu pikuči. Ar dažiem nelieliem nobraucieniem ceļi iet kalnā gandrīz visus turpmākos 40km. Ap 50. kilometru tempā paiet garām 3 vīri ar uzlīmēm M60. Liekas, ka viņiem izdevies laiku apstādināt pirms gadiem 30 – stalti augumi, slaidas muskuļotas kājas un pret kalnu min piecēlušies kājās. Sarēķinu, ka viņi ir startējuši stundu pēc manis.
Visu ceļu pār kalniem mūs pavada grilla smarža. Neskatoties uz lietu un vientulīgajām ainavām, skatītāju ceļmalās netrūkst. Saceltas plēves būdas un nojumes, līdzjutēji pa starpu uzmundrinājuma saucieniem ēd, dzer, muzicē un uzdanco. Pēc aizvien zemākiem un červeļainākiem krūmiņiem un ledaini aukstā vēja secinu, ka esam kaut kur kalnu augšā. Drēbes viscaur slapjas, pirksti sastinguši, ka nevar pārslēdzējus nospiest. Paskatos pulsometrā – zem 150, spidometrs arī kādus 14 tikai spēj izspiest, tik daudzi brauc garām,  bet man kājas negrib klausīt. Dažiem iet vēl grūtāk, tie stāvākos kalnus pieveic stumjot. Uldis startā teica, ka pilnīgs besis iestājas ap septiņdesmito kilometru. Sakožu zobus, noliekos uz elkoņiem un velku augšā (kā izrādās pēdējā) garājā stāvajā kalnā. Un tad beidzot nāk saldais ēdiens – kādi 15 asfalta kilometri uz leju. Slapjais laiks neļauj pilnībā izbaudīt lidojuma sajūtu – pirms līkumiem pieturu bremzes, un pēc tam atkal minu cik spēka, lai atjaunotu asinsriti sastingušajos locekļos. Spidometrs vēl rāda ap 80 km, bet kaut kur jau ir dzirdama komentētāja balss skaļŗunī no Olimpiskā stadiona. Pirms beigām vēl dažas cilpas pa pilsētas nomali, akmeņaini nobraucieni, tad pļava ar žodziņiem un koka estakāde finišā. Vēl pazib doma: ja nu kas nepārslēdzas un nesanāk tajā uzbraukt, tad gan būs nesmuki.
Ja neskaita nepārejošo zobu klabēšanu, jūtos fantastiski labi. Skatoties Unibankas maratonu rezultātus, liekas drusku savādi, ka parasti mans 1957.gada skaitlis sieviešu aprindās tur vecuma ziņā rēgojas kā pēdējais. Te no 95 sava vecuma sievietēm (45-50) esmu 72., līdz piemiņas medaļu laikam (piecu labāko vidējais laiks + 25%) gan pietrūkst gandrīz 40 minūšu. Interesanti, ka sievietēm šis laiks ir vismazākais vecuma grupā 35-40, vīriešiem 30-35 gadi.
Kādreiz, vidusskolas laikā lasīju norvēģu rakstnieces Sigrijas Unsetes triloģiju “Kristīne Lavransa meita”. Pie apraksta, kur Kristīne, kam ir jau vairāki pieauguši dēli, dodas kalnos, lai pēc daudziem gadiem atkal sastaptu sava mūža liktenīgo vīrieti un atgrieztos jaunībā, man likās - tas nevar būt tiesa, viņi abi taču ir jau šausmīgi veci. Esot šeit starp vairākiem tūkstošiem maratonistu ar uzlīmēm uz mugursomām 40; 45; 50; 55; 60 , redzu, ka tie ir vīri un sievas spēka gados, un ir milzīgs gandarījums būt vienai no viņiem. Tas ir kā apsolījums, ka tik daudz kas aizraujošs vēl priekšā.

Last edited by ruu (14.09.2004 13:51:34)

respect!:)mana maamulja arii ir 1957ais gads, buus  sitais jaaparaada un jaasaka, lai vismaz pa soseju pameegina  miities!

Visu cieņu Ruu! un taa tik turpināt:)

Ruu, Sveika, brīnišķīgs raksts! Tev ir daudzi talanti.Sveicieni Sabine

Rakstu var izlasīt arī te:
http://www.otrapuse.lv/portal/articles/29035

Kaa var pieteikties, cik apmeeram izmaksaa brauciens?

Šā gada 12.novembrī sākas pieteikšanās uz Birkebeinerrittet 2008 sacensībām, kas norisināsies 2008.gada 30.augustā.

Ārzemniekiem šogad max. pieļaujamais dalībnieku skaits - 500, tā kā ja kāds plāno doties tad drošvien ka jāplāno pieteikšanās uz pirmajām dienām. Dalības maksa NOK 710 (~ 65 LVL).

Vairāk info: http://www.birkebeiner.no/index_eng.php vai arī tēmas sākumā ruu izsmeļošajā aprakstā.

Mēs ar brāli jau pieteicāmies, būtu forši, ja nedaudz vālāk visi braucēji sakomunicētu un saorganizētos braukšanai kopā:)

Mums divas dienas pēc reģistrāšanās, viņi uz mailu atsūtija atbildi

Te var redzēt arī starta listi:http://www.birkebeiner.no/felles/start_frame.html - jāatzīst: iespaidīga aktivitāte uz 15.11. jau vairāk nekā 12000 pieteikušies