Par pieredzi:
Pēc sarunas sapratu, ka visi pazaudējām bremzes pēc plus mīnus pēc 50-60km. Lielākai daļai bremžu kluči bija samērā svaigi.
Man bij oriģināli Hayes (nezinu gan kuri tieši). Fox saka ka viņam bija Džager ražojums. Pārējime arī škiet oriģināli.
Te arī jautājums speciem - kāds tad ir ieteikums, kādus klučus likt lai šitādos apstākļos nobrauktu 100km. neticu ka garās dubļu gonkas visi brauc bez bremzēm, vai maina 3x klučus.

Viens variants varētu būt,braukt biežāk kalnainajās trasēs uz Rietumiem no Lv un  pilnveidot meistarību nobraucienos tas nozīmētu mazāk spiest bremzes,mazāk dilst br.kluči un ātrāk ripo uz priekšu.

Daudz kur braucu lejā, kamēr vietējie poļi stūmās! Nav runa par bremzēšanu. Neviena sekunde nepagāja klusumā. Visu laiku bremzēs bija smiltis ar pretīgo bremžu šššš'skaņu. Reāli nebremzējot tās bremzes dila.

Viendienas MTB Polijā, tāds temats parādījās xc forumā neilgi pirms mana atvaļinājuma beigām. Šovasar aizrobežu braucieni nebija plānoti, taču pēkšņi sapratu, ka iespēju garām laist negribu.

Ar riteni uz Krakovu, pa poļu pauguriem, caur dubļiem, mežiņiem. Kas to būtu domājis, ka dubļu būs tik daudz…
Astoņos no rīta sēžamies Ivara busiņā un dodamies ceļā. Esam seši: Ivars (Fox), Armands (Armancs), Raivis (Raiter), Kaspars (KKTK), Kaspars (Kaspi4) un Kaspars (Kaspars).

Pirms nedēļas laika ziņās lasītais priecē, tajā galā mūs gaidīs labs laiks. Nekas gan par to neliecina, jo tuvāk Polijai, jo slapjāks un tumšāks. Kad līdz Čehijai (tur darīšanas un arī naktsmājas) atlikuši kādi 350 kilometri, kļūst pavisam tumšs! Sasodīts, busam, šķiet, vairs nedeg lukturi. Piestājam benzīntankā,- kā tad, ir tikai gabarīti un tālās gaismas… Rādās, ka sabojājies kāds relejs, kuru nakts vidū sataisīt neizdosies, tādēļ braucam tāpat. Turpinām virzīties tālāk, avārijas lukturiem mirgojot, tikai apdzīvotās vietās tos izslēdzam, lai nepievērstu lieku uzmanību. Gala mērķis Kopřivnice. Čehu ceļu policisti jautri uzmirkšķina, ka mums neesot gaismu, jautri pamājam pretī un atviegloti iebēgam tumšā šķērsielā.

Padomju stilā celtās un saglabātās viesnīcas administratore atņem pases un sadala mūs pa divām istabiņām. Apguļos tahtā un jūtos kā tālajos septiņdesmitajos. Naktī aiz loga plosās negaiss. Arī aiz sienas. Vairākas reizes. Kaislīgi.

Vietējā velosipēdu rūpnīcā, kas paslēpusies agrākā čehu industrijas milzeņa Tatra teritorijā, mums jāpaņem daži jauni velosipēdi un detaļas, jāpastrīdas par garantijām un citām lietām. Esam izdomājuši, ka pēc tam uzbrauksim kalnos, kas turpat divdesmit kilometru attālumā.
Diena ir jauka un saulaina, taču čehu velobūvnieki nesteidzas, sarunas ievelkas. Kad beidzot piebraucam pie kalniem, ir apmācies un līņā. Laika nav daudz, jo līdz deviņiem mums jābūt sacensību sekretariātā Krakovā, citādi nokavēsim pieteikšanos pa lēto cenu. Pie tam busam joprojām nav gaismu.

Beskidi, aizrautīgi ģērbjamies un minam augšup. Līst, taču to nemaz nejūtam. Nostājamies ar vienu kāju uz Polijas, ar otru uz Slovākijas zemes un lūkojamies dižskābaržiem un eglēm apaugušajās kalnu nogāzēs. Skaisti! Pirms braukšanas lejup Raiters, kurš kalnos ar riteni ir pirmo reizi, ierosina atrast viesnīcu, pasūtīt alu un meit…, t.i.,  čipsus un palikt tepat. Gandrīz vai gribas piekrist.

Atpaliekam no grafika; lejupbraucot Kaspi4 vēl pazaudē savu Garmin, paiet laiciņš, kamēr to atrodam. Lietus līst līdz pat Krakovai. Busam gaismu joprojām nav. Līdz sacensību sekretariāta slēgšanai palikušas piecpadsmit minūtes, bet kur tas atrodas, nevaram atrast..
Beidzot kāds pamana milzīga stadiona otrā galā lielu telti. Skrienam cik spējam pa tumšām taciņām un Kaspi4 nopakaļus elš: „ka tik nu neiekāpt kādā sūdā" un pēc brītiņa: „ laikam iekāpu, jā iekāpu..!"
Esam paspējuši. Poļu meitene draudzīgi jautā mūsu vārdus. Kaspars. Kaspars. Vēl viens Kaspars?? Vai pie jums Latvijā visus tā sauc?
Vienu no Kaspariem nāksies pārdēvēt. Kaspars būs Šleks! Tikpat slaids. Tikpat jauns. Grib braukt ar riteni. Rīt visiem izgriezīs pogas!

Hostelī  Deco savulaik bijusi meitu māja. Tam noticēt liek gan pie sienām izkārtās fotogrāfijas ar nerātnām meitenēm, gan tas, ka istabiņas ir nevis numurētas, bet gan katra nosaukta kādas meitenes vārdā – Kizette, Josephine, Marlena. Mūs iemitina pie Coco.

Paēdam vakariņas krodziņā „Pie nīgrās polietes". Šlekam ar to nepietiek, tādēļ pēc tam iegriežamies arī McDonaldā.

Beidzot starta rīts, ārā līst kā pa Jāņiem, jāsāk saprast, ko vilkt mugurā, vai mainīt riepas un vēl citas piederīgas rūpes. Šleks mūs konsultē, ka aizmugurē Furious Fred būšot pati labākā izvēle, jo pirmie padsmit kilometri taču pa asfaltu. Īsajā formā būšot gana silti, bet instrumentus un kameras līdzi nevajagot, ja nu kas, tad Raiters no aizmugures pievedīs klāt.
Uz 100 kilometru (Giga) starta nostājas kādi 150 cilvēki. Lietus pierimis, novelku lietus vesti un ielieku dzeramsomā. Minūti pēc tam no debesīm uzgāžas kārtējās šaltis; jau pēc pus kilometra pa dubļaino stadionu visi braucēji ir vienādi pelēkā krāsā.

Pirmie padsmit kilometri paiet nemanot, pilsētas ielas, betona plāksnēm klāti celiņi. Sajūta kā braucot caur nepārtrauktu peļķi. Nemanu ne grambas, ne lietu, vispār neko nemanu, brilles aizšķiestas pilnībā. Ik pa brīdim izrauju ūdens pudeli un uzleju uz sejas, lai atjaunotu redzamību. Strauja pagrieziena sākumā stāv Šleks, kails savā īsajā tērpā, ar pakaļējo ratu rokās. Nokritu, saka, riepa pušu.  Dusmīgi nolamāju viņu par gramu pi..ju un atdodu savu kameru un pumpi.

Lietus līst stipri. Stiprāk. Mazāk stipri. Trase vijas pāri tīrumiem, ievijas mežā. Sākam braukt kalnup pa asfaltētu ceļu. Pa to visā platumā ūdens straumes palo lejup tādiem kā puslokiem. Polis, ar kuru kādu brīdi esam braukuši kopā, pēkšņi nolec no riteņa, norauj ķēdes aizsargu, iemet to krūmos un ..aizbrauc. Būs vien jāsāk ticēt Šlekam, ka katrs nomestais grams dod nenovērtējamu ieguvumu.

Dubļi ir gaiši. Lauka dubļi un meža dubļi. Bālgani. Putojoši. Citādi. Nepārtraukti. Minoties dzirdama nepārtraukta šņākoņa, tās ir bremzes. Ar trim izsaukuma zīmēm atzīmētā nobraucienā teju vai ierauju kokā, bremžu rokturi ir atdūrušies stūrē. Piecdesmit sestajā kilometrā apmetu riteni otrādi un saprotu, kādēļ tik grūti mīties – aizmugurējā rata bremžu klucītis nodilis tik stipri, ka saliecies un ieķīlējies starp rotoru un cilindrīti. Izskaloju ar ūdeni, izņemu traucējošās daļas un turpmāk apspiežu instinktīvo vēlmi bremzēt ar labo roku.
Nobraucieni un kāpumi nav īpaši gari, tādi Siguldnieki, taču tempu lejupceļos nākas samazināt, kas zina, vai varēs paspēt sabremzēt ar vienu priekšējo bremzi.  Tā kliedz tik briesmīgi, ka raudāt gribas.
Ceļš kilometru kilometriem ved pāri apnicīgiem tīrumiem, bet tālumā jau jaušams, ka tuvojas pilsēta. Sāk parādīties 60 km (Mega) distances beigu gala braucēji. Viņus var atšķirt pēc nedaudz tīrākām mugurām un nedrošāka braukšanas stila. Saguruši tādi. Man uz numura uzlīmēta sarkana atzīme, tādēļ lepni un ātri minos viņiem visiem garām. Tas iedvesmo, līdz kādā brīdī daži no viņiem brauc pretējā virzienā… esmu nomaldījies un nobraucis pāris liekus kilometrus. 
Cerība, ka tūlīt būs pilsēta tomēr tiek sagrauta, ceļš atkal aizved kalnā, tad lejā, tad kalnā un tad lejā... Lejup nākas skriet, jo autopilotam bez bremzēm gluži gatavs neesmu.
Beidzot stadions, vēl kāds kilometrs. Taču arī te rīkotāji parūpējušies, lai dzīve neliktos tik salda, blakus esošais veloceliņš norobežots ar lentēm un jābrauc tam blakus pa riepām izarto dubļaino stadionu. Atkal kāds kilograms dubļu uz riteņa un drēbēm. Pagājušas 6 stundas un 29 minūtes. Kaspi4 un Fox jau sen priekšā. Kaspi4, kurš brauca Mega distanci, pēdējos deviņus kilometrus noskrējis kājām, jo nolūzis pārslēdzēja gailītis. Fox skatās pasaulē sarkanām vampīra acīm, acu baltumi šur tur apķepināti ar dubļu piciņām.
Drīz vien finišē arī KKTK. Nav Raitera un Šleka.

Rindas uz velo mazgāšanu un makaronu bļodu ir garas, ātrāk gribas siltumā. Kājas noskalojam, dubļainajam kreklam pāri uzvelku vesti un sāniski lavāmies garām administratorei. Istabiņā ģērbties nevar. Iekāpju dušā, pievelku klāt atkritumu spaini. Kurpes dubļiem piedzītas, tad redz kādēļ šķita, ka kļuvušas divus izmērus par mazām. Izkasu zemes un izmetu atkritumu spainī. Turpat nonāk zeķes, nav vērts mazgāt. Bikses, ak dies, smilšaini burkāni? No pampera izveļas liela zemes pika. Mazgājoties rūsgani dubļi gar duškabīnes sienām tek lejup kā asinis šausmu filmās.

Kad beidzot esam kā cilvēki, pārrodas Raiters un Šleks. Viens nav finišējis, otram nez kādēļ rezultātos ielikts DSQ un celis asinīs. Pieredze mums visiem, citam labāka, citam ne tik laba, taču noderīga.

Esam nopelnījuši vakariņas poļu krogā. Pasūtu karbonādi vidējas picas lielumā, Fox ar Šleku medū grauzdētus vistu spārnus. Pārējie makaronus. Alus un saldais visiem. Porcijas ir milzīgas. Ēdāji viens pēc otra padodas. Fox, notriepis muti ar medainajiem vistu taukiem, izskatās kā pārēdies vikings, Šleks man blakus smagi sēc.

Atpakaļ ceļā trīs poļu meitenes, padzirdējušas svešu mēli sauc nopakaļus, no kurienes mēs esot. Latvija, Lotwa, Lettonie, Kaspi4 sauc pretī. Aaa, nu tad neko..  Njā, kura gan gribēs ielaisties ar tādu, kurš dienā nolauzis gailīti…

Pirms prom braukšanas vēl izstaigāju visus hosteļa stāvus. Tie mūsu nerātno vecvecmāmiņu attēli.. skaistas bijušas!:-)

Velo ir saremontēts, uzvelku ķiveri, un pirms doties izbraucienā, piesitu pie tās. Gaisā nokūp putekļi. Jā, tās tik bija dubļu sacīkstes!.

Last edited by Armancs (02.09.2010 14:28:02)

Paldies, tiešām aizraujošs stāsts

Armands skaisti aprakstīja to ko izlaidu: baz kalniem, lietus un dubļiem, bija arī ceļojums ar daž ne dažādiem piedzīvojumiem un kurioziem.
Sens filozofu teiciens: "man pieder tas, kas ar mani ir noticis". Mums visiem tagad  pieder fantastiksas atmiņas un pieredze:)

Nometa ķēdes aizsargu un uzreiz aizbrauca? ) Nu, tas jau drīzāk tāds placebo efekts..

Noskaidrojāt DSQ iemeslu?

Paldies, Armancs! Ļoti daiļrunīgi un ar humoru - prieks lasīt!

Nu tad tā, pastāstīšu arī savu stāstu.

Pirmā daļa, jeb mūsu piedzīvojumi vēl bez braukšanas ar ričukiem.

Pusotru mēnesi atpakaļ tiku pie MTB velosipēda. Pēdējo reizi ar MTB sacensībās braucu vēl tālajā 2004. gadā. Liels prieks par ričuku un protams liela vēlme meklēt pirmo gonku, kur pārbaudīt sevi. Īsumā sakot mazāk kā mēneša laikā sanāca 10 gonkas - 3 šosejas, 3 krosi, 2 triatloni, 1 ITT ar baiku un viens 5Km skrējiens. Viss bija ļoti interesanti, bet tomēr man ir atvaļinājums un ir vēlme aizbraukt kur tālāk un kā nu ne, xc forumā no FOX puses parādijās tāds piedāvājums. Nekad neesmu bijis ārpus Baltijas valstu robežām, taču Igauņos gan esmu bijis diezgan bieži. Ilgi nav jādomā! Aiziet!

Dienā pirms ceturtdienas pēc FOXa ieteikuma uzliku priekšā Rocket Ron, aizmugurē atstāju Furios Fred. Paņēmu līdzi somā otru Furios Fred. Sola taču labu laiku un ko nu es iešu tur pa asfaltu, granteni un līdzenām takām(Krakovas trase tā par sevi izteicās youtubā) mocīties ar smagu traktoreni! Ņemot vērā, ka vieglās kameras sadūru 2x priekšā un 1x aizmugurē nedēļas laikā, ieliku kautkādas parastās. Sakrāmēju somu ieliekot tur iekšā savu ikdienišķo sportista ekipējumu un vēl šo to maisiņā līdzi.

Pāris dienas pēc AlauXCdienas un pāris dienas pirms ceturtdienas biju izjaucis ričuku pilnībā, saeļļojis un iztīrijis katru kaktu. Vēl pirms došanās ceļā uz staciju ar logu tīrītāju un mīkstu lupatiņu nopucēju katru rāmja kaktiņu un pārbaudu vai riepās ir tādas atmosfēras, kādām tur jāatrodas. Itkā viss ir. Forši! Vilciens pēc 15 minūtēm. Braucu no mājām ārā, jūtu ka kautkas nav. Jā, kautkas tiešām nav, pēc pārjaukšanas biju aizmirsis pievilkt iznesumu. Bez ilgas ceremonijas jau esmu virsū uz ričuka un turpinu braukt uz staciju. Sākas lietus. Bļin! Nu nekas, piebraucu pie stacijas, palikušas 3 minūtes, fiksi jānopērk biļete. 'Līdz Rīgai ar bagāžu' es teicu un aizelsies iešķiebu naudu, paņēmu atlikumu ar biļeti un šāvu līdz vilcienam. Paspēju knapi ielekt, kā jau sāk skanēt vilciena lietošanas manuālis. Nolieku ričuku, somas un atguļos krēslā. Visi skatās uz ričuku. Nu lai skatās. Guļu tālāk, tik ar acs kaktiņu pieskatot ričuku un mantas. Sabiedriskais vilciens tomēr. 'Gala pietura Rīga, lūdzu atbrīvojiet vagonu' teica balss un biju ceļā uz Veloprofu. Bija cerība nopirkt radziņus, bet diemžēl tie bija beigušies. Didzis uzlika spurainajai trosītei cepurīti un es priecīgs devos ceļā uz Xsportu, jo tur jābūt vieglajiem radziņiem. Lēnā garā ripinos pa Rīgas ietvēm, ceļā satiekot amizantus cilvēkus un riteņbraukšanas personības. Ne jau katru dienu sanāk ripināties pa ietvi, parasti viss notiek ar 40Km/h un plīvojošu mēli vējā skatoties vien uz priekšā braucošajiem transporta līdzekļiem. Viens braucējs, otrs, skatos ka tomēr diezgan daudz sportistu šovakar, neskatoties uz to, ka līst, dažus brīžus pat tā pamatīgāk. Pie Grīziņkalna ieraugu Noreiko, atskatos, pārāk nepieklājīgi būtu pasveicināt bļaujot. Nu neko, ripinos. Nedaudz tālāk viena tantiņa atver savas Toyotas logu un kautko noķērcas, kāpēc ķivera uz somas nevis galvā. Uzmanību nepievērsdams ripinos tālāk, ātrums nav nepārsniedz 10Km/h, jo rokā maisiņš, pa trotuāru grūti lēkāt un nevēlos brūnu svītru uz biksēm.

Esmu xsportā, laimīgs nopērku Mighty 59g radziņus. Lovely. Ceru paspēt uz ZZK un nopirkt Ritchey WCS mīkstos rokturus. Nepaspēju. Nu nekas, braucu pie vecākiem. Esmu jau Pļavniekos un turpinu ņemties ap ričuku. Uzlieku radziņus, notīru ričuku no lietus un vēlreiz saeļļoju un notīru ķēdi. Jauki. Aizeju uz veikalu, paēdu un dodos gulēt.

Pienāk rīts, pusseptiņi, tētis modina. Rise and shine! Iekāpju dušā, atviegloju kājas no apmatojuma un nomazgājos. Laiks brokastīm. Salieku pēdējos sīkumus smagajā somā, cēli uzlieku Garminu uz ričuka un dodos ceļā uz Baložiem. Tētis pavada līdz dienvidu tiltam. Neesmu pāri tam ar ričuku braucis. Jaunas, neaprakstāmas sajūtas pārņēma manus kāju ikrus, ak nē, pag, tas bija ūdens no priekšējā rata. Sapratis savu kļūdu braucu lēnāk. Atceros tos zelta laikus kad braucu uz Baložu gonku caur Salu tiltu, eh, cik salda dzīve tomēr pa šortkatu braukt. Sarunāts ir astoņos.

Ir astoņi un es iebraucu baložos. Braucu, braucu un pēc norādēm atrodu SUPerīgu busiņu. Pie tā jau šiverējas un kārtojas Armands un Kaspars(KKTK). Apsveicinos un salieku ričuku un mantas busiņā. Pēc kāda laika atnāk arī FOX. Aizejam uz tuvējo konditoriju, taču man no sausiem cepumiem un bulkām šobrīd metas nelabi, taču smaržo jauki, jeb kā es būtu pieradis teikt - Lovely. Ir nedaudz pāri pusdeviņiem un mēs dodamies tālajā ceļā.

Kautkur pie Ķekavas atrodam ceļabiedru kurš stādās mums priekšā kā Raivis(raiter). Ričuks iekšā un turpinam ceļu. Rīts paliek saulains un lietus uz brīdi norimstas. Cerības par labu laiku plaukst un zeļ. Esam Codē lai papildinātu Kasparu krājumus. Šoreiz tas būs Kaspi4. Kaspi4 izskatās priecīgs, mēs arī, jo ir izdevība izstaipīties. Sakrāmējam visu busā un dodamies tālāk, šoreiz jau pilnā komandas sastāvā. Sāk svīst ciet logi. Kurš pēdējais iekāpa?

Paiet īss laiciņš un esam jau Lietuvā. Ļitva, prijēēhaļi! Brāļukas mums uzsūta kāāārtīgu gāzienu, dažbrīž no fūru šļakatām redzamība ir tuvu nullei. Taču tas nelaupa mūsu optimismu. Jau labu laiku braukuši, piestājam benzīntankā, īsi pirms Polijas robežas. Apmeklējuši attiecīgās iestādes paliekam vēl priecīgāki un optimistiskāki.

Braucam, esam Polijā. Wuhu! Laiciņš uzlabojas, iebraucam Suwalku McDonaldā. Ņemot vērā to, ka visu ceļu es kautko ēdu, McDonaldā nopirku tikai pāris našķus. Visi uz mums McDonaldā skatās. Tūristu bariņš! Paēduši dodamies tālāk. Ceļš tāls un nogurdinošs, sāk līt. braucam pa šauriem ceļiem, braucam pa platiem ceļiem. Pilns ar FIATiem pa ceļam, pavisam biju aizmirsis, ka kādreiz tos FSO ražoja uz vella paraušanu. Nākamā pieturvieta ir pieVaršavas(laikam pareizi atceros IKEA). Tur paēdam. Daži ņem lasi, daži klpošķikus ar kartupeļiem un ievārījumu. Es vēl holodņaku paņēmu. Tur jocīgi. Tāda pa pusei pašapkalpošanās. Te nekko tādu neesmu piedzīvojis. Pavāri kas iesver klopšķikus smīn. Tūristu bars! Samaksājam par pusdienām, sasēžamies pie galda un gardi notiesājam no visu. Gardi. Pavīdēja saruna par to, ka IKEA jābūt bezmaksas kafijai. Ejot ārā točna ieraugu plakātu ar cenām un kafijai cenas vietā GRATIS, tobiš bezmaksas. Dažs labs ieskrien vietējā supermārketā, citi pēta gaļas grillētuvi ar uzrakstu Piekarnia. Nolēmām ka nav ko piekārnīt, sēžamies busā un braucam.

Paliek tumšs. Kā jau visi kārtīgi cilvēki braucam ar tuvajām gaismām. Braucam, braucam. Čo ta tumšs. Gaismas ir? Nav! Ņemot vērā mūsu plaša profila dotības, gudrojam visādas iespējamību teorijas kas varētu būt pie vainas. Nekrītam panikā, bet ieslēdzam avareikas un turpinam ceļu krītot uz nerviem citiem braucējiem.

Braucam mierīgi, iebraucam Čehijā. Čehu policija uzmirkšķina un  liek zināt ka mums nedeg gaismas. Oho! Latvijā jau sen būtu paņemti aiz krāna! Turpinam ceļu un pēc neilga brīža esam Čehijā, Kopŗivnicē. KKTK saka ka tā kautkāda Čehijas pažobele. Kātad, 23k iedzīvotāju, industriālais parks, veikalu pārpilnība. Atrodam Zimni Stadion kur ir mūsu viesnīca. jauka apkārte, kalni, mierīga pilsēta.

Ir jau nakts vidus. Dodamies pie viesnīcas, pazvanam. Nonāk lejā tante un ielaiž mūs iekšā. Uzejam uz trešo stāvu cauri tumšiem gaiteņiem un pieprasa atdot pases. Ilgi nepretojamies un sadalam istabiņas. Jauka padomju atmosfēra. Šeit gan tā nav radīta, šeit tā dzīvo kopš pirrmssākumiem. Pēc tik ilga brauciena duša bija ideāla. Atklājam arī wirelesa esamību. Wuhu! Štrunts par visu, esam noguruši. ārā plosās negaiss, līst. Visi jau esam gultās, kas sāk skanēt balsis aiz pāris sienām. Uh, ah - teica viņa. Pēc neilga laika - Uh, ah - teica cita viņa. Ar sportu nakts vidū diez vai tur kāds nodarbojās.

Ir jau agrs un atkal sāk skanēt Uh, ah. Nē, arī šī nav rīta vingrošana. Pamazām visi sākam celties, sakrāmējam somas, nomazgājamies un dodamies pie tantes. Dabūjuši pases mūs palaiž vaļā. Aizbraucam uz mazpilsētas lielāko lielveikalu - TESCO. Dažas lietas pārsteidzoši lētas. Mazliet ieturamies.

Nākamā pietura - Tatras industriālais parks, kurā ražo SUPerīgus ričukus. Tur mums liek uzrādīt pases, Tatras teritorijā viss notiek pod kontroļom. Esam iekšā un sasniedzam SUPerīgo ričuku ražotni. FOX krāmē no busa ārā garantijas daļas, starp kurām daži aploki. Atcerējos, ka arī maniem aplokiem sīkas plaisiņas, taču īpaši tam uzmanību nepievērsu, kopā nebruka. Bet tomēr, atrādam ričuku Čehiem. Nomaina aplokus, vietā dabūnu Mavic 719 Disc un jaunas spieķu galviņas. Čehu džeks saka lai nopērku garāku sēdekļa trubu, taču esošā ir savilkta tieši pie max atzīmes. Labi, jā. FOX un es ieraugam jauno 2011 gada SUP CRB rāmi ar pāris jaunām daļām. Lovely! Katalogu arī dabujām. Tikmēr busā pakojam vēl SUPerīgos ričukus. Komandai vajag rezerves tehniku!

Nepaiet ne stunda un esam sakrāmējušies. Čehi maina jumtu un ņemās. Ik pa laikam kautkas viņiem nokrīt. Nekas, mēs izstrādājam komandas plānu braukt kalnos. Domāts - darīts, braucam uz Beskidiem. Esam kalna pakājē, klusā ciematiņā. Piestājam pie grandiozas viesu mājas. Savlkam virsū savu ekipējumu, sataisam sporta dzērienus. Esam gatavi startēt, taču pirmstam iepozējam Kaspi4a fotoaparātam. Esam gatavi šturmēt kalnus.

Bet par to nākamajā daļā.

Last edited by Kaspars (02.09.2010 22:03:53)

Nesapratu, kādēļ jauci ārā ričuku, ja biji to tikko iegādājies?
Wow! 10 sacensības nepilnā mēnesī?! Būsi kādu kg Duracell norijis!

Nesapratu, kādēļ jauci ārā ričuku, ja biji to tikko iegādājies?
Wow! 10 sacensības nepilnā mēnesī?! Būsi kādu kg Duracell norijis!

Jaunas tur bija tikai pāris daļas. Tiesa, pēc tam pats vēl pāris jaunas uzliku. Pēc AlauXC gonkas velo bija diezgan dubļains un prasījās pēc kārtīgas tīrīšanas.

http://www.e-bikerzone.com/Newsy/wydarzenia-428 laba galerija un video

Oho! Sacīkstēs saplēstu karbonu maina?!

Nu ari originalie hayes semi-metalic kauc nebalsii, tikliidz sastop uudeni

http://mtb.webworld.pl/maraton_rowerowy … 310941.jpg