Gandrīz visās Latvijas gonkās ir vismaz pa vienai mitras melnzemes vai dubļu vannai. Visi zin, kā čirkst un tiek strīķēta ar smilšu graudiem transmisija pēc to izbaukšanas. Mūsdienās tā ir dārga, it sevišķi vieglās 12x kasetes. Bez tam daudzās trasēs tiek iekļauti lēcieni, un ne visi vīri gados, kuri ir pietiekami spēcīgi minēji, ir draugos ar akrobātikas pamatiem.  Šādu faktoru kopsumma acīmredzot ir pārsniegusi kritisko līmeni, kad ieslēdzas domāšana: labāk nobraukšu savu iecienīto intensīvo treniņu bez dubļiem, lēcieniem un starta nervozitātes, nekā ar visu to, pie tam vēl maksājot lielu dalības maksu.

12 augusta būs Valka/Valga posms ko rīko Igauņi ar Latviešiem kopā.
Igauņiem dalībnieku jau uz Maratonu (gravel) ir 129 dalībnieku. Mums 27.
Pusmaratonā ir 237, mums 116.
Mammadaba ir 140, mums 17

Vivusā arī tās vietas/pilsētas pēdējos 3 gados nemainās. Kāpēc vairs nav Pļaviņas, Baldone. Vai nevar arī Madonu, Valmieru, Piebalgas pusi pieķert klāt/pamainīt esošās. Ok, šogad džeki risinājumu atraduši lai nav galîgi apnicīgi-Tukumu un Talsus daļēji bija pretējā virzienā pag gadam palaiduši.

Man patīk, kad ir mazāk cilvēku, nav tik ilgi sastrēgumos jāstāv, kas izveidojas pie kādas šaurākas vietas.
1. Laikapstākļi - nevelk mani vairs pa/ar dubļiem ņemties un beigās vēl auto jātīra.
2. Atālums, novietojums - Valka/Valga laiks, degviela, agri jāceļas - vipār neinteresē.  CĒSIS-VALMIERA... nu kas tas tāds? Pēc tam atpakļ uz stāvietu Cēsīs vēl jāripinās?

Vienas un tās pašas trases braukt man patīk, jo priecāties par apkārtējo dabu ar max pulsu nesanāk, bet toties vari sagatavoties jau kādam zināmam kalnam/elementam.  Tāpēc koncepts 2 apļi man pat ļoti iet pie sirds. Dēļ pasākuma attāluma nevar veikt trases izpēti, bet sacensībās, kad sastrēgumi apbraukti un kalni/elementi piefiksēti, otrais aplis jau aiziet ar max effort!
No visa augstāk minētā, man ideālais variants ir lokālas sacensības 100km rādiusā ap Rīgu. Baloložu velokross vispār perfekts!.

Last edited by Nau_MTB1 (24.07.2023 17:42:18)

1)dārgi, tas ir rēķinot visu aizbraukšanu, ēšanu, inflāciju utt.
2)ir daudz vairāk sacensību, īpaši mazo kā agrāk!
3)ar vien populārāk ir izbraukt sacensību vietā kādu garāku maršrutu, ko apskatīt, izbaudīt kafejnīcas, jaunas vietas un tā pat iztērēsi mazāk euro kā sacensībās un ja brauc grupiņā kaut kāds adrenalīns nedaudz ar būs!
4)trases, dažas trases LVM ir pilnīgs čau un lai vēl par tām maksātu.

Arī šis forums ir nedaudz apklusis pa gadiem. Atceros, kad sāku braukt, šeit vareja par katru posmu ko palasīt un bija diskusijas. Tagad nekā vair no tā nav.

Jāatdzīvina arī forums, lai cilvēkiem ir vairāk info, kas un kur notiek.

Piemetīšu ka es savu darvas pikuci...
Es savu mtb "karjeru" kā reizi uzsāku ar Japiņpaus'a seriālu.  Tad kad zāle bija zaļāka un Cēsis - Valmiera startā bija 9 + koridori un orgu atieksme nebija  tik zemu kritusies (kā dzirdu no radinieka u.c., kuri turpina braukt jau pieminēto seriālu). Pats nebraucu jau trīs gadus un bērni arī vairs nē. Kāpec? Līmenis tiešām ir kritiies, un ar vien vairāk tas atgādina  TIKAI TO , KAD TAS IR BIZNESS un nevienu no orgiem neinteresē nekas cits kā tikai no dalībnieka nokāst LIELO piķi. Iespējams es izklausīšos pēc kapeik.isēja, bet (domāju man piekritīs daudzi), bet man tomēr gribās to putru pēc gonkas uzēst, bet NE par papildus maksu.  Ņemot vērā kad esmu samaksājis jau ne tik mazu dalības maksu, un te nav runa par laicīgu pieteikšanos gonkai. Kā arī sponsoru balvu fonds (te es tunāju par bērnu mačiem, kuri iet laika kntrolē) ir zem katras kritikas. Piemēram, mans deviņgadīgais bērns par pirmo vietu savā vecuma grupā (kādā no posmiem) balvā iegūst ZĪDAIŅA, tieši tā zīdaiņa dzirdināšanas pudeli - piedodiet, bet IR smieklīgi! Nemaz nerunājot par kopvērtējumu.. Tieši šis ir viens no iemesliem (ATIEKSME) kāpēc mēs braucam otru visiem labi zināmo seriālu.

Šobrīd, pēc sajūtām un atmiņām, LVM ir tur, kur tas bija ap 2004./2005. gadu -  sportā ap 100 dalībniekiem (īpaši vairāk nekad nav bijis) un tautā ap 400 - 500.   Gan toreiz, gan šobrīd sacensībās brauc (jeb drīzāk ir palikuši) tie, kuriem riteņbraukšana ir sirdslieta un "asinīs", bet tie kuriem tas bija trends ir aizgājuši kaut kur citur.

Nepiekritīšu par  pasākuma kvalitātes pasliktināšanos, līmenis, manuprāt, gan Vivusam, gan LVM ir nemainīgs pēdējos 6-7 gadus, bet, ja pasākuma līmeni mēra bezmaksas putrā pēc finiša, tad tā ir cita lieta. Jautājums - vai brauc paēst vai brauc sacensties ar citiem un sevi mazliet vairāk pamocīt kā ikdienas treniņos?!   Par  “lielā piķa kāšanu” no dalībniekiem – pie mums cenas 20- 35 eur vēl ir ok, tepat Igaunijā ir 45-55 eur ar noteikumu, ja laicīgi piesakās. Man liekas, ka daudzi dzīvo ar priekšstatu ka noorganizēt vienas sacensības izmaksā 1000 nu maksimums 1500 eur ….  Un, ka organizatoriem mūsdienās tas ir baigais bizness.

Ziedu laiki, ar 1800-2000 dalībniekiem tautā vairs nebūs, iemesli tam vairāki:
=>Stirnu Buks – līdz ar šī pasākuma popularitātes pieaugumu, manāmi samazinājās dalībnieku skaits “tautā”;
=>Divi Covid gadi, kas parādīja daudziem, ka baudu no velo var gūt arī nepadaloties sacensībās, bet izbraucot garāku gabalu brīvdienās;
=>Kā jau te iepriekš rakstīja demogrāfiska bedre, šobrīd ap 25 ir tiem, kas dzimuši no 96-2000. gadiem, laikā kad LV bija viszemākā dzimstība;
=>Izmaksu pieaugums gan inventāram, gan dalības maksās.
=>Piesātināts sacensību kalendārs, kur var piedalīties “tauta”. 10 gadus atpakaļ tauta startēja Vivusā, Sebā un VB.

Man gan vairāk interese cits jautājums - kapēc LV lielais vairums brauc īsās distances, tikmēr igaunijā lielais vairums brauc garās distances? Tas ir kaut kāds Latvieša "gēns" ?

Last edited by arzalitis (25.07.2023 13:57:56)

Gandrīz visās Latvijas gonkās ir vismaz pa vienai mitras melnzemes vai dubļu vannai. Visi zin, kā čirkst un tiek strīķēta ar smilšu graudiem transmisija pēc to izbaukšanas. Mūsdienās tā ir dārga, it sevišķi vieglās 12x kasetes. Bez tam daudzās trasēs tiek iekļauti lēcieni, un ne visi vīri gados, kuri ir pietiekami spēcīgi minēji, ir draugos ar akrobātikas pamatiem.  Šādu faktoru kopsumma acīmredzot ir pārsniegusi kritisko līmeni, kad ieslēdzas domāšana: labāk nobraukšu savu iecienīto intensīvo treniņu bez dubļiem, lēcieniem un starta nervozitātes, nekā ar visu to, pie tam vēl maksājot lielu dalības maksu.

Par lēcieniem utt gan nepiekritīšu. MTB attīstās un ir jāiet laikam līdzi. Tieši pretēji par LVM varu pateikt, ka nesaprotu par ko viņi domā. MTB pusmaratons ir tīrais gravelis - pat mežu īsti bieži vien nav., Tie, kas grib braukt pa grantenēm var droši iet uz gravel distanci. Nav liela starpība 45 vai 70 km, ja kā Gulbenē ir 250 augstuma metri. Pagājušogad nopriecājos - domāju, ka beidzot LVM ir pielecis - maratons būs gravelis un MTB kļūs tehniskāks. Te tev nu bija. Min tik pie 50km pa granti MTB. Tas nav MTB.

Par tām upju šķēršošanām un peļķēm - te gan piekritīšu. Ja laikapstākļus neviens nevar pasūtīt un neviens pie tā nav vainīgs, tad speciāli iekļaut trasē ūdens šķēršļus - tā ir tikai tehnikas laušana. LVM Smiltenē nejauši sanāca izbraukt cauri vienai upei pēc 10km (barā nepamanīju apbraukšanas ceļu) - pēc tam atlikušos 35km viss čīkstēja un grabēja.

Gan laiks, kad izmaksas , piemēram seriāla dubūltposms, kas risinājās Alūksnē tā ir vesela nedēļas nogale jau krāmējot mantas 5dienās, doties dzīvot viesnīcā, ar visām ēdienreizēm. Parrēķinot vienam cilvēkam ap 150-200  eur izbrauciens ar visu dalību.  Vai arī 2 dienas  pēc kārtas uz otru Latvijas galu braukt, pirmajā dienā posms  17-18km  garš otrajā parastais..  Vai ari nobrauc vienu posmu 18 km  garu otrā Latvijas galā un brauc mājās, uz otro nebraucot. Beigas prieks par  pavadīto nedēļas nogali ne pārāk.

Man gan vairāk interese cits jautājums - kapēc LV lielais vairums brauc īsās distances, tikmēr igaunijā lielais vairums brauc garās distances? Tas ir kaut kāds Latvieša "gēns" ?

manuprāt 1.5-2h ir tāds optimāls distances laiks, ko strādājošs amatieris ar 6-10h treniņnedēļu var pieveikt max slodzē un dabūt kādu gandarījumu no pasākumu visu dzīvi nepakārtojot riteņbraukšanai un ap to. garākā jau sākas izdzīvošana, bālā noķeršana un riebums pret pasākumu. lai nobrauktu nevis izdzīvotu maratonu jau stipri vairāk darba un līdzekļu jāiegulda.

Man gan vairāk interese cits jautājums - kapēc LV lielais vairums brauc īsās distances, tikmēr igaunijā lielais vairums brauc garās distances? Tas ir kaut kāds Latvieša "gēns" ?

manuprāt 1.5-2h ir tāds optimāls distances laiks, ko strādājošs amatieris ar 6-10h treniņnedēļu var pieveikt max slodzē un dabūt kādu gandarījumu no pasākumu visu dzīvi nepakārtojot riteņbraukšanai un ap to. garākā jau sākas izdzīvošana, bālā noķeršana un riebums pret pasākumu. lai nobrauktu nevis izdzīvotu maratonu jau stipri vairāk darba un līdzekļu jāiegulda.

Nepiekrītu. Braucu Igaunijā jau vairākus gadus maratona distanci. Ja necīnies par medaļām arī 3h brauciens ir gana baudāms. Un Igaunijā, ja vari nobraukt garo distanci, īso neviens nebrauc. Skaitās necienīgi. Man tas patīk, ir kompānija arī aizmugures galam. Ne tā kā pie mums Latvijā, tādi stipri džeki brauc pusīti.

Jel, šo es ar nesaprotu, cik gadus daži labi taisas braukt pusīti, ja sen pa spēkam ir braukt maratonu.

Nesaprotu to čīkstēsānu par dubļiem utt, ja nepatīk dubļi tad jābrauc šosejas gonkas.

Tas jau notiek! Brauc gan pa šoseju, gan MTB pa saviem treniņu maršrutiem, un mēs šeit meklējam iemeslus, kāpēc tas notiek.
Velo mehāniķi pratīs atbildēt, kāpēc mūsdienās "čīkstēšana" par dubļiem un melnzemi ir pamatota. Vecajos laikos - kad radās šīs definīcijas, pēc finiša pārjaukt rumbas ar atsevišķām lodītēm un konusiem bija tīrais nieks. Kalifornieši savas DH gonkas pa serpentīniem pat nosauca par "repack", jo pēc katra brauciena aizmugurējā rumbā bija jāieliek jauns kājbremžu gredzens. Mūsdienās rumbu korpusi ir maksimāli viegli, gultņi slēgtie, un pat prasmīgs mehāniķis negribēs daudzreiz izspiest un iespiest jaunus gultņus.
Igo Japiņš ūdensšķēršļus sauca par tradicionāliem un labprāt iekļāva gonkās, jo zināja vēsturi. Viņa ģimene bija lieli velokrosisti, ir pat saglabājušies kino kadri, kur Herberts vai Haralds (?) Japiņš mac pa grants ceļiem strautiem un upītēm pāri. Protams, viegli izjaucamo rumbu laikmetā.

Tā ir. Viena lieta ir lietus, kas kaut vai gāž no augšas, bet pavisam cita padarīšana braukt ar gultņiem zem ūdens. Slēgtie gultņi pārslēdzēja rullīšos, ja nav tikko jauni, ātri vien ieķīlē. Uzreiz jājauc ārā, jātīra un jāsmērē vai 30-50€, ja atstāj kaut uz pāris dienām. Nav diez ko vilinoši. Ir gadījies. Otrs - smērēt ķēdi ar lietus eļļu 30 grādu karstumā, vienas peļķes dēļ - arī ir kā ir.
Nākamais ar tām upēm un peļķēm - labi velo apavi maksā simtus eiro. Nekādā lietū viņi tā neizmirkst cauri kā braucot, kājām esot zem ūdens. Pilnībā izmirkstot jau trases sākumā, pēc tam braucot 30-40 km sviedri kopā ar ūdeni sasūcas apavos tā, ka viņi smirdēs visu atlikušo mūžu, ja vien uzreiz kaut kā ļoti kārtīgi neimzagāsi un ātri neizžāvēsi. Man pēc LVM Smiltenes apavi 2stundas stāvēja saulē uz mašīnas 30 grādu karstumā, saulē droši vien pāri 40. Pēc divām stundām joprojām bija slapji un speciāli braucu veikalā pēc papīra dvieļiem ar ko sabāzt, lai sasūc mitrumu.
Protams ir oldschoolīgā mtb fani, kuru sporta tērpu aromātu jūt 30 metru attālumā, vējā, brīvā dabā un kustībā