A ir kāda info kāpēc tas posms tik vēlu sākas. Kāda ir tā doma startam tik vēlu? Vai vajadzētu arī lapmas ņemt līdzi
25. jūnijā plkst. 18.00 – I posms 38 km no kopējā starta

tāpēc, ka 15:00 ir prologs un pec prologa gandriz uzreiz tas pirmais posms. tur darbs maximjums paris stundaam, un 25.06. 20:00 ir riktigi gaišs

Registration is open now.

Registration application!

Jā, es tieši šīm sacensībām par godu nopirku jaunu riepu :}
Tagad tik jāizdomā vai vēlos braukt viens vai slinkot un tāpēc jāmeklē pāris

Parasti lielajā pakā par smiekla naudu ir iekļautas arī naktsmājas viesu namā ar ēdināšanu!

1. diena - http://www.haanja100.ee/images/profiil_i_2010.pdf
2. diena - http://www.haanja100.ee/images/profiil_ii_2010.pdf

Skaidrs, jāņem līdzi desiņas, ko uz tiem finiša pīķiem saspraust un uzcept

Last edited by KKTK (21.06.2010 08:15:19)

pagaidām viss ok! Katru dienu ēdam kūku ar starteri!

http://picasaweb.google.com/10645135825 … urDeRouge#

IR LIETAS, KAS NEMAINĀS. UN TAS IR BRĪNIŠĶĪGI!

Tā pati Rouge. Nu jau gandrīz kā mājās.
Tas pats Ivars. Kā bija pozitīvi dulls un ārprātīgs, tā tāds arī ir palicis.
Tā pati pāriniece. Tikpat azartiska un spēcīga.
Tā pati cīņa. Gan ar sevi, gan ar konkurentiem.
Tie paši latvieši. Un šogad vēl klāt vesels pūlis jauku cilvēku.
Tie paši igauņi. Lielais vairums ļoti draudzīgi noskaņoti.
Tas pats prologs. Tikai krietni braucamāks, jo sabrukušo tiltiņu vietā ir sabūvēti jauni.
Tas pats pirmais posms. Nedaudz savādāks, bet tāds pats.
Tas pats otrais posms. Tāda "Haanja", ka pats vells nesapratīs kur atrodas.
Tas pats trešais posms. Uz Latviju. Tikai šoreiz mūsu zemes akmeņi bija nedaudz nedraudzīgāki.
Tas pats pilskalns. Tikai šoreiz likās, ka tas atrodas Igaunijā (latviešu valodu nedzirdēju).
Tā pati "haanjakoma". Divreiz.
Tās pašas peldes. Gan plānotā, gan neplānotā.
Tas pats finiša prieks. Šoreiz vēl lielāks.

TĀ PATI POZITĪVĀ GAISOTNE TRĪS DIENU GARUMĀ!!!

Ps. Tie paši odi. Tikai vēl kādas 542 reizes vairāk.

Tā pati cīņa. Gan ar sevi, gan ar konkurentiem.

Pirms starta.

Mums 201 numurs- Ivara izpratnē mēs esam galvenie "segapaaridu" favorīti, ko viņš pirms starta arī cītīgi cenšas iestāstīt mikrofonā. Bet viņš nezina Nr.203 Danu un Jāni! (Paši savas izredzes uz kopvērtējumu vērtējam 50/50. Skaidrs, ka uz cieta seguma 203 ir stiprāki. Ļoti ceram, ka takās un neceļos tomēr labāki ir 201. Tobiš mēs). Igauņi laikam tomēr ir nedaudz vājāki.

Tas pats prologs.

Tie 7 km jau no galvas zināmi. Tikai jauni tiltiņi un mazāk slapjuma takās. Tas labi- jestrāka un interesantāka braukšana. Upes krastu agrāk startējušie, kā jau ierasts, ir saslapinājuši un izmuļļājuši tā, ka augšā jākārpās liekot lietā ne tikai kājas, bet arī rokas. Un vēl ričuku jāuzstīvē līdzi.
Kā jau parasti, prologs nav tā vieta, kur kaut kas būtiski izšķirtos. Bet vienalga prieks, ka viss izdodas pat labāk nekā cerēts.

Tas pats pirmais posms.

Šis posms raksturīgs ar to, ka tajā ļoti līdzīgās proporcijās mijas "stiepjamie" gabali un lēnās, tehniskās un pat brīžam nebraucamās takas.
Skaidrs, ka lai šajā posmā daudz nezaudētu, takās ir jāiebrauc pirms Danas un Jāņa, jo kādu apdzīt tur īsti nav kur, savukārt uz grants celiņiem pieķert kaut vai pārsimts metrus priekšā esošus spēcīgākus braucējus var arī neizdoties. Viņi tomēr tiek mums priekšā. Pavisam nedaudz- kāpjamajās vietās redzami labi ja metrus 50 pirms mums. Bet tomēr priekšā.
Šoreiz visu izšķīra tehnika- distances sākuma daļā Danai pārtrūka ķēde. Nezinu cik ilgu laiku Jānim prasīja remonts, bet pēc tam dalībnieku astes astes galā radās teika igauņu (šo valodu nesaprotu) un krievigauņu valodās: "Kak aņi ļetjat na kruntofkah!" (šo mēs sapratām).
Mēs arī centāmies "lidot" cik spējām. Kā jau ierasts, Ingrīda arī ļoti gribēja kādu gabaliņu pavilkt. Kā jau ierasts neļāvu vis. Paveicās, ka pieķērām vienu igauni- viņš gan īpaši uzticību neieviesa, labprātāk sēdēja astē, bet pēc nepārprotama piedāvājuma "ņemnoška parabotaķ" tomēr neatteica un pašancēja aptuvenās proporcijās 1:4 (tiesa gan to savu 1 viņš vilka krietni sirsnīgāk par mani). Beigu takās viss jau kā ierasts- "haanjakoma" un klunkur klunkuriem līdz finišam.

Tas pats otrais posms.

Šis ir visīstākis "meiteņu" posms. Principā veči šajā posmā ir pilnīgi lieki, bezjēdzīgi un brīžam pat kaitinoši. Lielākais viņu ieguldījums varēja būt 2 velosipēdu uzstīvēšana "ģeduška killeri" kalnā.
Jau pirmajās takās rodas iespaids, ka neesam mēs nekādā igauņu zemē- novācāmies vienkopus vesels bars letiņi, un pat ja starp mums arī bija iespraucies arī kāds igaunis, tad viņu ne redzēt varēja, ne dzirdēt. No malas izskatījās tā, ka ar Ingrīdu šodien pārī brauc Kaspars nevis es- aizmugurē abi vizinās mierīgi čalodami. Pāriniecei palīdzēt šajā posmā nevar pilnīgi nekā, tāpēc cenšos vismaz netraucēt un braucu kādu gabaliņu pa priekšu. Kaut kāda nojausma man saka, ka Ingrīda var braukt arī drošāk un ātrāk (Dana jau arī braši turējās līdzi, kamēr vien mēs bijām redzami), bet te nu ir īsti vietā teiciens par bitēm (tām ar kurām neko nevar zināt). Es varēju vairāk kā 2 stundas mēģināt iedrošināt, uzmundrināt, pierunāt un lūgties, bet tas viss pilnīgi pa tukšo. Toties viens "klusais telefons" dažu sekunžu laikā pilnībā "atvienoja bremzes"- Brakovsku Ilzei pietika pateikt, ka "viņi" ir minūtes attālumā no mums. Tas nekas, ka viņas abas bija domājušas katra pavisam citus "viņus". Lūk atslēgas vārds- AZARTS! Nu jau pāriniece ne mirkli neminstinoties un gandrīz nebremzējot brauca pa takām un nobraucieniem.
"Lāb, lāb, lāb..., dubli, dubli..."- nav saprašanas, ko tas viss pa viņējam nozīmē, bet pa mūsējam viss ir skaidrāks par skaidru- "labi braucam, dubļi būs vēl"
Distances beigu daļu nobraucām(a) vienkārši perfekti!!!

Tas pats trešais posms. Uz Latviju.

Posms jau tas pats, bet scenārijs pilnīgi ne tāds. Nekādas puķu ostīšanas (vai smaržošanas), nekāda par ainavām priecāšanās. Jocīgi, kāpēc tad nē? Pārsvars pār otro vietu taču ir 30 minūtes, Dana un Jānis vēl gandrīz 15 minūtes tālāk! Un distance krietni vieglāka nekā vakar!
Šķietamā idille beidzas jau iesildīšanās laikā- Ingrīdas bremžu rokturim izkritusi skrūve. Līdz startam atlikušas apmēram 15 minūtes. Skrūvi meklēt vairs nav laika. Nākas izlīdzēties ar savilcējiem. Cerams, ka izturēs.
Starts. Kautkā galīgi neminas! Jānis "aizvelk" Danu. Lai brauc! Šis pilnīgi viennozīmīgi ir viņu posms! Nedaudz vēlāk gan viens pašmāju akmens centās šo patiesību Drusku apstrīdēt- Jānis esot centies mācīties ļoti ļoti lidot. ....Ķivere tomēr ir galvai draudzīga lieta!
Vella milti! Tas jau ir nopietni! Arī HRK duets palēnām aiziet un nozūd no redzesloka.
Vai tiešām esam galīgi "izšāvušies"? Vai varbūt negaidītais stresiņš ir atslābis tieši šajā nepiemērotajā brīdī?
Esam baigā astē. Gan priekšā, gan aizmugurē tikai švakie estipoisi- cits ar vīzēm, cits ar kedām. Labi vēl, ka ne ar basām kājām. Kreņķis aug augumā un vēl vairāk traucē braukt.
Tuvojamies Drusku pilskalnam. Izbraucam uz grantenes- lai gan vēl līdz pilskalna pakājei atlikuši pārsimts metri un HRK ir jau gandrīz tikuši augšā, pilnīgi atdzīvojamies (atkal AZARTS!). Divās galvās vienlaicīgi radās viena un tā pati doma- noķert viņus un "parazitēt" līdz pat finišam. Pēc tā kā Ingrīda sāka braukt nobraucienos man jau likās, ka savilcēji ir pārtrūkuši- patiesībā bremzes lietotas praktiski netika. Uz grants velku par deviņiem nelabajiem. Astē pasēž viens haanjists, bet šis ved barību savējiem un tikai gaida iespēju atrauties no mums, lai turpinātu palīdzēt novadniekiem. Aizmūk ar. Bet šajā brīdī mēs 2 esam stiprāki nekā viņi 3. Pacietīgi tuvojamies... 500m, ...300m,...200m, ...100m, ...pļurrrļurrrļurrrrrr. Cik tur pietrūka! Otrs nedraudzīgais akmens (šķemba) pārbliezusi man pakaļējo riepu. Pārbaudu riepu, ielieku jaunu kameru, paņemu Ingrīdas pumpi un palaižu, lai viņa jau mierīgā garā ripinās tālāk. Cik tur tā darba vienu riepu uzpumpēt. KĀ TAD!!! Pumpis ar manīm sadarboties negrib. Nu labi- ņehočeš kak hočeš. Izvelku baloniņu, iepūšu gaisu. Vajadzētu vēl kādu pus baloniņu, bet vairāk nav. Nu ka nav tad nav- būs jau labi. KĀ TAD!!! Nenoplosījos ne kilometru (pats vainīgs- nevajadzēja tā plosīties) un jau nākošajā nobraucienā riepa "sasveicinājās" ar vēl vienu nedraudzīgo Latvijas akmeni. Tagad bija mana kārta sākt satraukties. Kameras pie manis vairs nav, pumpis nestrādā, braucēji arī viens otram seko ar ļoti lieliem intervāliem. Kaut kāds stulbums. Stāvēt nekādas jēgas, ar tukšu riepu braukt 40 km- pilnīga nāves smaka. Bet nav nekādas pārliecības, ka gaidīto izdosies sagaidīt. Tomēr braucu un eju ar tukšu riepu un klusu cerību, ka neizjuks ne riepa ne rats. Vismaz 5 estoniani nesaprata vai negribēja saprast ne angliski, ne krieviski. Vai varbūt viņi vienkārši vairs "nefilmēja" apkārtni? Beidzot viens iedeva kameru (pumpis šim neesot?!). Vēl nedaudz pagaidīju un "nostreļīju" arī darbīgu pumpi. Aiziet! Ātri noķeru pumpja aizdevēju- thanks, un "plosos" atkal. Igauņi Apes maratonu nav braukuši- nobraucienos uzvedas ļoti tramīgi, bet cepuri nost- reaģējot uz saucieniem un akmeņu/zaru klaboņu jau laicīgi salien zlarbenājos.
...Tikmēr jau ezera otrā krastā tiek izvirzītas dažnedažādas hipotēzes par manu likteni...
"Ziemeļu tilts".  Lecu virsū uz tilta tik sparīgi, ka paslīd kāja un uz tiltiņa paliek tikai ričuks un manas kājas- pats atmuguriski ienirstu siltajā ūdenī. Neplānotā pelde. Šoreiz smiekli sanāca vienam estipoisam.
Noķeru grupiņu veloclubberu (diezgan spēcīgus igauņus,kuri bija nedaudz nomaldījušies). Beidzot pāri pļavai pie torņa ieraugu Ingrīdu. Foršais nobrauciens. Taka gar ezeru (to tik apisti var saprast gar kuru no tiem). Beidzot noķēru! Tālāk traki daudz plakanās grantenes. Varētu sakooperēties ar veloclubberiem, bet šie vairs it nemaz nav noskaņoti iespringt un arī mums nav laika gaidīt kamēr viņi savāksies pilns komplekts. Nav ne mazākās nojausmas cik daudz laika ir pakāsts (tikai mājās Polars parāda, ka stāvēts ir 5+8 minūtes un apmēram 3 km ļurināti ar tukšu riepu).
Grants. Asfalts. Grants. Cītīgi kaplējam. Liekas ka ļoti ilgi. "Haanjakoma Nr.2".
Beidzot parādās sen gaidītie pauguriņi (distances sākums bija pa to pašu ceļu pretējā virzienā). Tiekam līdz pazīstamajam asfaltam. Vēl tikai nepilns kilometrs. Pat slapjums acīs saskrēja.
Tas pats finiša prieks. Nē! Šoreiz nesalīdzināmi lielāks!!!

Paldies foršajai letiņu kompānijai!
Paldies bildētājiem!
Paldies korespondentam! Tikai piebildīšu ka mājās pēc Polāra datiem skatoties esmu veselu stundu gaidījusi Mārtiņu lēnām ripinoties. Hipotēzes tiešām bija dažādas:) Viena - vai nav metis mieru un aizgājis dzert alu:)

Man prieks par Jums visiem, līdzīgi kā Mairis, uzņemos atbildību par latviešu valodas uzmundrinājuma neesamību Drusku pilskalnā. Paldies Mārtiņam par aprakstu, atausa dažas ainas no pagājušā gada...Ingrīda un Dana malaces!!! Man arī pagājušogad bija grūti, bet pozitīvas emocijas un atmiņas kaut vai no pirmās dienas gaisotnes ir palikušas. Šogad iznāk visus labos pasākumus laist garām,  bet Apē gan būšu!

Nez kur Igauņi savas bildes liek?

Varbūt lēni lādējas?

Lai gan tās sajūtas , tā bilde, iekšējā "bilde"  kas tiek noķera pašā sevī ir vislabākā.

Ja ieminas par to kā veicās man šajā pasākumā tad teikšu: "Kā pa kalniem." Visās sāda teiciena interpretācijās. Un tomēr šie kalni man likās tādi pamazi, ne tādi kā tie ir palikuši prātā no iepriekšējā gada.
Un arī odi man, pat ķēdes labošanas brīdī, škita mazi un nenozīmīgi.