Fotogrāfi un malā stāvošie atbalstītāji no Latvijas ir awesome - arī Spamera Tomiņa grupa, kura laikam bija vislielākā un skaļākā, bet biju ieurbies trajektorijas noturēšanā, tāpēc nesanāca atbildēt Tas, ka Igaunijas gonkā dzirdami uzmundrinājuma vārdi latviešu mēlē, bija salda piedeva pie visa.

Priekš tiem retajiem, kas draugos lasa dienasgrāmtas, ja nu ir iekāriens lasīt: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=7782438

Last edited by ktn (05.10.2010 23:20:01)

sjo, sakardinajat, nakošgad meģinu braukt )

Fotogrāfi un malā stāvošie atbalstītāji no Latvijas ir awesome - arī Spamera Tomiņa grupa, kura laikam bija vislielākā un skaļākā, bet biju ieurbies trajektorijas noturēšanā, tāpēc nesanāca atbildēt Tas, ka Igaunijas gonkā dzirdami uzmundrinājuma vārdi latviešu mēlē, bija salda piedeva pie visa.

Priekš tiem retajiem, kas draugos lasa dienasgrāmtas, ja nu ir iekāriens lasīt: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=7782438

A, ir opcija "copy&paste" šeit forumā, lai cilvēki kuriem nav "draugu" arī varēto to palasīt?

Thx

Hānja 100 – „Cerības ir..."

" Laikā, kad normālie cilvēki laiski bauda zelta rudeni, uzkāpjot kādā Siguldas kalnā, īsti MTB entuziasti sezonu noslēdz ar pasākumu, kura koncepts runā pats par sevi. Tātad, tas ir tāds „maigs" brauciens ar MTB elementiem, ar to domājot nevis riteņus, bet kārtīgu, MTB apzīmējuma cienīgu trasi. Braukšana pa normāliem ceļiem ir tikai lai pārbrauktu no vienas meža takas, kalna vai pļavas uz citu. Dalībnieki var izvēlēties savai diagnozei atbilstošu kategoriju – „Mad ones" var trakot pa 100 km garu trasi, savukārt tie, kas galīgi nojūgušies, kopā ar citiem „Insane ones" dodas 100 jūdžu vājprātā, t.i., 160 km. Pasākums notiek Hānijas augstienē un patiesībā starts nemaz nav Hānjas pilsētā, kā tas var likties pēc nosaukuma. 100 km arī nav 100 km, bet, kā vēlāk izrādījās, 105 km. Starts trakajiem ir pašā rīta agrumā – 9.00, pavisam nenormālie startē jau 7.00, dažas minūtes pēc tam, kad uzaust gaisma. Un ir auksti. Finišs ir atvērts līdz 19.00, taču tiesneši ir cilvēcīgi un ieskaita arī tos, kas finišē arī vēlāk, pat tumsā.
Šogad laika apstākļi lutināja, tāpēc salīdzinot ar citiem gadiem, kad trase bija pielijusi, dubļaina un grūta, dalībnieki finišā ieradās ātrāk un mazāk noguruši. Kolēģis vēlāk pirtī runājis ar igauni, kurš pērn finišēja pilnīgā tumsā, ar lukturi un laiku virs 11h. Lūk tā cilvēki bauda riteņbraukšanas prieku, nestreso un priecājas par dzīvi!
Pašam šis pasākums ir atnesis eiforijas uzplūdus, kas nerimst jau 2. dienu, tāpēc izveidoju aprakstu par to, kā tad man gāja. Lai ir ko atcerēties kādā garā ziemas vakarā.
Starts izdevās „ļoti" lielisks – pēdējā brīdī sapratu, ka fiksi jāaizskrien uz krūmiem, tāpēc liels prieks, ka vispār paspēju startēt kopā ar pārējiem. Pulss jau no pirmās sekundes stipri augstāks, nekā pienāktos tik lēnam tempam – nekas daudzsološs. Nesteidzīgi pieminos grupas beigu galam un īpaši nesteidzos. Kas būs, tas būs. Un bija arī! Brauciena laikā bija vairāki pavērsieni, kas grāva manas ambīcijas pēc kaut cik pieklājīga rezultāta debijas reizē, ierindojoties vismaz pa vidu. Apziņā ieslēdzu chillout režīmu. Tas atmaksājās, jo līdz pat pašām beigām varēju gan uzbraukt, gan nobraukt tur, kur gribējās, un par spīti dažādiem pavērsieniem, noskaņojums saglabājās pozitīvs.
Iespaidi kopumā daudz. Tik daudz, ka lielākā „filmas" daļa ir izspiesta no atmiņas. Tā no A-Z neatceros, prātā palikušas vien spilgtākās epizodes. Viss pārējais – dažāds segums un profils, kombinēts dažādās kāpumu un kritumu variācijās, kokteilī ar dubļiem vai bez tiem. Šoreiz vairāk jau – bez, kas ir negaidīti un netipiski Hānja 100 pasākumam. Īsi sakot, MTB pārtijs visdažādākajās izpausmēs. Jautrībai trasē salikti dažādi uzraksti, spilgtākais no tiem – kāda kalna galā: „Still alive? Lucky you!". Kāpumiem un nobraucieniem spilgti apzīmējumi – „Stairway to Heaven", „Mass Murderer" un citi murdereri. Pie viena no tādiem „Murderer" skraidīja maza meitenīte baltā kleitā ar lielu nazi un draiski cirta zarus trases malā... Izteiksmīgi.
Kritieni sanāca kādi trīs vai četri, visi gana skaisti. Vienā dubļu „vannā" sparīgi pagāju garām igauņu dāmai un tūlīt pēc tam nākošajā lielajā dublī, viņai par prieku, izklājos visā platumā. Lieliska pārākuma demonstrēšana, vai ne? Toties novērtēju iespēju izklipsēt kāju no pedāļa, griežot papēdi uz iekšpusi. (Gandrīz visi brauc ar klipšu pedāļiem, kuros kāja ir ieāķēta ar speciālu klipsi.)
Otro reizi izklājos uz slapjiem dēlīšiem, kas laikam neprasa paskaidrojumus tiem, kas to ir piedzīvojuši. Bija tāds kā nobrauciens, kurā sanāca ieskrieties, lai uzbrauktu uz smuka, līdzena un plata dēlīšu tiltiņa. Un šis iespaids bija nodevīgs. Pa priekšu braucošais igaunis aizgāja plakaniski, par ko pabrīnījos pie sevis – „Nokrist līdzenā vietā?". Stūrēju apkārt. Nu arī es attapos, slīdot pa dēlīšiem kā pa redeli. Igaunis vaid un locās sāpēs. Esmu apstulbis, pagrozu galvu un ceļos kājās. „Are you ok?" – tas ir jautājums man, uz kuru atbildu apstiprinoši. Es esmu okey. Abi ceļamies, izkabinu savu pedāli no igauņa spieķiem un dodos tālāk trasē. Kaut kas mazliet sāp, bet nu lai – jābrauc taču! Vēlāk izrādīsies, ka šī centība neuzkavēties mani iegāzīs.
Kritienus noslēdza mazs grāvītis ar viltīgu dēlīti, uz kura es veiksmīgi trāpīju, bet dēlītis pamanījās „aizmukt". Priekšējais rats iedūrās grāvītī, viss pārējais ar inerci pārgāja no kustības uz priekšu uz rotācijas veida kustību, ļaujot man skaisti katapultēties. Aizmugurē braucošajiem droši vien tā bija jautra ainu ar to, ko sauc par „nolikt uz acīm". Vai bija vēl kritieni – īsti neatceros. Šaurā vietā sanāca ar stūres radziņu ieāķēties eglē, bet bez sekām.
Neveiksmes un neveiksmītes. Jau sākumā jutu, ka braukšanas spēja ir zemāka, nekā varētu būt. Darba nedēļa ar saspringtām dienām un vēlu režīmu, uztura neplānošana – tā nav gatavošanās sportiskam startam. Vienubrīd temps nokritās tik zemu, ka pa galvu kā uzmācīgas mušas sāka spietot domas par izstāšanos. Prasīju sev, ko es te daru, ja jau pat sākums galīgi šķībs? Dusmojos uz sevi un nebiju priecīgs. Pabraukt var, bet draņķīga sajūta un pašpārmetumi. Atcerējos, ka neesmu nekāds Ārmstrongs, arī sportists īsti nē, atslābinājos un sāku tvert to kas ir. Galu galā, finišā gaida Haanja 100 t-krekls un uzlīmīte. „Izstāties? Kādas muļķības!? Tas nebiju es, kurš par to tiko domāja." Atceros labu domu no viena klipiņa „If you quit, no one will care. But you will think about it every remaining day." Par mantru kļuva t-krekls un tas darbojās.
Viss ritēja raiti, jauki un jautri. Brīžiem pa emocionālo līdzsvaru uzsita sīkas ekipējuma nepilnības. Enerģijas želeju iepakojums ar skrūvējamu korķīti... Ko tik es nedomāju par to korķi, braukšanas laikā mēģinot ar zobiem un vienu roku to atskrūvēt vaļā. Vēlāk izrādījās, ka vispirms ar pirkstiem jāsalauž plastmasiņa. Tā kā to nezināju, divas reizes demonstratīvi apstājos un skrūvēju ar abām rokām, palaižot garām citus braucējus. Tos gan diezgan ātri sadzinu un aizsteidzos viņiem priekšā, tā atjaunojot zaudēto noskaņojumu. Nokaitināja arī velocimdu aizdares ar lipekli, kas neturējās ciet – tās vienkārši noplēsu. Ka nav, ta nav – vēlāk piešūšu gumijas cilpu ar pogu. Pēc kāda no dzeršanas punktiem eju atpakaļ, lai salasītu tiko uzpildītās velopudeles – kratīja tā, ka abas izkrita. Atrodu savējās starp daudzām citām, kas tur mētājās. Laikam arī citus pamatīgi (iz)kratīja.
Starp citu, par dzeršanas punktiem. Tajos valda relaksēta atmosfēra. Braucēji nesteidzīgi nokāpj no riteņa, runājas. Dažs pa telefonu kaut ko stāsta. Galvenais elements ir sālīti gurķīšī un bļoda ar sāli, kurā var apviļāt maizīti – jā, tā tur dara, iemērc maizi sālī un ēd nost. Ja to nedara, tad ir slikti – garajā ceļā ar sviedriem tiek izskaloti organismam vajadzīgie sāļi, tāpēc labāk ir atjaunot šos minerāļu krājumus. Kādā no punktiem nomazgāju ķēdi un zobratus, un turpat saeļļoju. Tiesa, jau pēc neilga brīža viss bija tikpat dubļains, kā pirms mazgāšanas. Pats pārsteidzošākais moments bija vienā no šiem punktiem satikt kopš studiju laikiem neredzētu kursabiedru. Pasaule ir maza.
Tagad par to pašu muļķīgāko kļūdu, kas liks novērtēt bagāžas ailīti „Pieredze". Sākoties pēdējai, trases vieglākajai piektdaļai, pēc minētā kritiena uz dēlīšu tiltiņa jau biju uzstūmies līdz gara un sakņaina kalna downhill trases vidum. Jau kāpu uz riteņa, lai tālāk ceļu pret kalnu veiktu braukšus, kad pamanīju, ka kaut kas nav kā vajag. Skatījos apkārt, nopētīju riteni – pudeles ir, apģērbs arī ir. „Brilles? Nav, ir, nav?" Taustu ar roku – tiešām, nav! Šoks! Būtu parastas, brauktu tālāk, bet Rūdžijus atstāt mētājoties trasē var laikam tikai sponsoriem bagāti braucēji. Stāvēju brīdi apstulbis, garām pabrauca iepriekš apsteigtie braucēji. Negribīgi braucu atpakaļ, pretīmbraucējiem prasot, vai nav ko redzējuši. Nav. Smaidot garām pabrauc pirms kāda laika apsteigtā smukā meitene, tad vairāki latvieši, Mairis ar Mārtiņu L., Dzenis, vēl daži. Vairākus biju pirms tam „nokodis", bet tagad viņi visi aizbrauc un es dodos pretējā virzienā! Auuu...
Garām palido vēl daži braucēji. Tiltiņš par laimi nav tālu un arī brilles stāv turpat, kur nokritu, neskartas. „Cik esmu zaudējis?" Vismaz 10 minūtes. 15-20 vietas. Arī noskaņojums nu ir apmēram tik zemu, cik zemu ir elle. Vēl pirms dažām minūtēm iekšā strāvoja pacēlums un apņēmīgi kurināju tempu, ar domu pa vienam „nokost" katru, kuru manīšu sev priekšā. Tagad jau vairs vairs neko. Tik aizbraukt līdz finišam. Dažus braucējus vēl noķeru, bet steiga vēlreiz pasmējas par mani, uzdāvinot 3 kļūdas 300 metros. Ātrs līkums, kurā nepaspēju ierakstīties un līkumoju caur krūmiem, par ko saņemu priecīgus saucienus no igauņa, kurš aiznesas garām. Nesaslēdzos pirms kalna, tāpēc lecu nost un noskatos, kā kārtējā nupat apsteigtā grupiņa ir man garām. Kalna augšā ķēde sapinas dīvainā mezglā un gandrīz nolauž pārslēdzēju. Nākas pastāvēt trases malā, apgāzt riteni un ķimerēt ķēdi. Par laimi, nekas nopietns. Tad tādā pa pusei apjukušā stāvoklī aizripinos līdz finišam. Viss.
Aizbraucu līdz savējiem. Esot finišējuši pirms četrām stundām. Joks. „Otrā vieta un tā...". Izrādās, nav joks – šampis, puķes, jautrība – Danai 2. vieta sieviešu konkurencē. Esmu atbraucis vairāk kā pusotru stundu pēc viņiem. Tas mazliet pārsteidz, rēķināju, ka atstarpe būs virs 2h. Pārsteidz arī tas, ka pēc manis finišē vēl kādi 60 braucēji. Jūtu vislielāko respektu tieši pret šo braucēju daļu – par drosmi, pacietību un apņēmību iet līdz galam. Respect! Un apbrīnojamas dāmas, kuras šādā ekstrēmā pasākumā saliek ne vienam vien cietam vecim.
Secinājumi. Pirmkārt, neatsverama pieredze tik garā sporta pasākumā, kuru var iegūt tikai piedaloties. Kolosāla riteņbraukšanas atmosfēra pirms starta, distancē un vēl igli pēc finiša. Vai tas ir sports vai piedzīvojums? Man šajā reizē – piedzīvojums. Sportošanai riteni noteikti vajag vieglāku un ar labāku dakšu, nekā patreiz. Visam jābūt nevainojamā stāvoklī – ķēdei, zobratiem, bremzēm, riepām... Visam. Laba velo apģērba cena šādā pasākumā ātri aizmirsīsies. Fiziskajai formai ir jābūt vismaz fizkultūrieša līmenī. Tomēr, pats galvenais ir vēlme piedalīties un braukt. Tāda man bija jau pirms gada, taču, tad vēl netrenējos un finišā, visticamāk, būtu ievēlies totālā komā, ja vispār līdz tam tiktu.
Tagad plānoju mazliet atpūsties un tad jau gatavošanās darbs nākošajai sezonai. Jāsāk cilāt distanču slēpes...
P.S. „Cerības ir..." – trāpīgākais komentārs, kuru dzirdēju par savu sniegumu. ..."

ktn (C) 2010

Last edited by wheelie (06.10.2010 14:48:48)

Jā, ko tik ktn nav paspējis piedzīvot 100km! Vismaz garlaicīgi nebija!

Nu lūuuuudzu bildes!

Neko nezinu, tagad jau FOX pie visa vainiigs

wheelie.
Ir cilvēkiem talants ! Tik lielisks apraksts  (10:01:29 ),
Nekad neesmu bijusi Haanja,  kur nu vēl 100-160 km, tas nav manos spēkos,  paldies autoram par prasmi  tā  atspoguļot  iespaidus.

Ops Baltais ir gan daudz kaloriju nosvilinājis, es kad savu garāko braucienu ~280km pa šoseju nobraucu laba treniņa režīmā, bija man ~7500KCal, tas man arī ir rekords un kurjerējot kādas pāris reizes arī esu nosvilinājis 7k.

Tas ir Meelis Luik nevis es.  :-)

labas.. ta jau es savejas neliks, kauns

Nu saņemās, saņemās... dodiet bildes, neviens taču brīnumus negaida!

P.s. video labs... ja skatās vismaz 2x paātrinājumā. Tas čoperbaika čalis izrādās ne tikai sportists, bet arī liels džentelmenis - Tartu dubļos stumj meitenes, Hānjā dāvā gaisa skūpstus visām skatītājām.. tā ka meitenes, ja jums riteņbraukšana vēl nav iepatikusies, brauciet uz Igauniju, turaties viņa tuvumā un noteikti būs izdevies pasākums!

http://blog.delfins.id.lv/2010/10/11/ha … 010-photo/

cik skatos tad Delfina stikls nav īpaši zem 1000+eur, bet varbūt ne tur skatos