Laikam jau baigais emocionālais pacēlums bijis, ka esmu vēlējies savas emocijas nedaudz piefiksēt. Tad nu dalos.

Visi tēli ir izdomāti un notikumi nav reāli, ja kāds saskata līdzību ar reālām personībām, paši vainīgi. Ja tomēr notikumi un vietas šķiet reālas, tad tās vienalga ir sajauktā secībā!
Teksts interpretējams kā "Tējkannas monologs".

Brīdinājums valodniekiem ar vājiem nerviem!!!
Visi pareizrakstības likumi nav ievēroti!

H100 jeb Haanja 100 ir MTB sacensības Igaunijā. Sacensībās ir divas distances ~100 km un ~100 (150km jūdžu) No citām sacensībām tās atšķiras ar to, ka lielākā daļa trases ir pa pilnīgu bezceļu ~ 50% ir "singletrack" (taciņas) mežos un pļavās ~ 25% ir platāki ceļi, atlikušie ir ceļi ar dažādu segumu. Nešaubīgi tās ir smagākās MTB XC sacīkstes Baltijā.

Haanja ir slavena ar savām dabas ainavām un, protams, ar augstāko virsotni Baltijā - Lielo Munameģi (šķiet uzbēruši, lai pārsniegtu mūsu Gaiziņu), bez Munameģa apkārtnē ir vairāki ezeriņi un tos ieskauj meži ar vairākām virsotnēm virs 280m virs jūras līmeņa.

Uz sacensībām devāmies jau iepriekšējās dienas vakarā, lai Apē varētu pārlaist nakti, bet no rīta vēl doties  nobalsot saeimas vēlēšanās. Interesanti tas, ka balsot Apē devās gandrīz visi sacensību dalībnieki no Latvijas, līdz ar to drīz masu medijos parādījās ziņa, ka lielākā vēlētāju aktivitāte laikā no pulksten 7 līdz 8 bijusi šajā Latvijas mazpilsētā.

Sacensību starta vieta atradās Viru. Dalībniekiem reģistrējoties tika izsniegti numuri uz kuriem blakus starta numuram bija arī valsts karodziņš, kā arī vārds un uzvārds, tas lika izturēties īpaši atbildīgi, jo no malas bija redzams kādu valsti pārstāvu. Kopā ar Latvijas karodziņiem uz numura bijām ~ 50, vēl daži somi, lietuvieši, bet lielākais vairākums mājinieku - igauņu. Pirms starta vēl bija jāatrod dalībnieki no Trek ar kuriem bija sarunāts, ka atvedīs želejas (ļoti nepieciešams enerģijas avots garās sacensībās). Dažas minūtes pirms starta to arī izdevās izdarīt. Viss sapakots kabatās un ātri uz startu.
Sāk skanēt mūzika AC/DC - Highway To Hell, pulss pats no sevis sāk paaugstināties. Drīz tiek dots starts un netipiski sacensībām visi lēnām sāk braukt. Saulains, uz zāles spīd rasa. Distances sākums pa asfaltu, pārsvarā kalnup, bet viegli. Neviens nekur nesteidzās, bet gan pamazām piemeklē sev vēlamo ātrumu un vietu vairāk kā 300 dalībnieku virknē, drīz pagriežamies uz grants ceļa un pēc brīža jau braucam pa taciņu pļavā. Trases sākums ir pārsvarā kalnup un pirmais nopietnais pārbaudījums ir "Stairway to Heaven" (Kāpnes uz debesīm), kas sākumā šķiet nekas īpašs, bet tad pamazām paliek stāvāks un stāvāks līdz jāpārslēdzas uz pašu mazāko zobratu. Pirmais pārbaudījums ir pārvarēts, bet ceļā jau pavadīta ~ stunda. Vietām nelieli, dubļiem pildīti grāvīši, tiltiņi dažas piemirkušas pļavas, taciņas mežā, kuras jāpārvar lavierējot starp kokiem un slidenām saknēm. Nekādu nogurumu vēl nejūt, tādēļ nolemju pie želejām neķerties ātrāk par pirmo servisa punktu ~ 25km. Šķērsojam vēl vairākus dažāda izmēra "magus" (kalnus)  un pēc neliela brauciena augšup nonākam pirmajā servisa punktā. Šeit valda rosība. Lielākā daļa pulcējas ap galdu uz kura glāzes pildītas ar ūdeni un sporta dzērienu, sālīti gurķīši, graudu maize, banāni. "Uzpildu" sevi ar piedāvāto, kā arī ar vienu no līdzi paņemtajām želejām un dodos tālāk. Noskaņojums lielisks, bet jūtos nedaudz norūpējies par ātrumu - pirmais SP sasniegts tikai pēc 2 stundām, bet mierinu sevi ar domu, ka tas ir vairāk kā pietiekami, lai nokļūtu finišā ātrāk par 10 stundām, kas ir noteiktais kontrollaiks. Steigties nedrīkst, jo lielākā ceļa daļa vēl priekšā.
Pēc laika nonākam uz asfalta Haanjā un pēc 100m atkal pagriežamies uz mazāka bet asfaltēta celiņa, atvērta barjera un taisns, bet ļoti stāvs brauciens augšup. Pēc pretī nākošajiem tūristiem un paziņu nostāstiem secinu - braucam Munameģī. Drīz jau daudz attēlos un Haanjas ģērbonī redzētais tornis un tad taciņa lejup. Centos atsvaidzināt atmiņā Čehijā kopā ar Trek apgūtās prasmes, izstiepju rokas un savu "smagāko punktu" pārnesu aiz sēdekļa. Pašam par prieku un gandarījumu izdodas veiksmīgi pievarēt arī braucienu lejup.Sākot no šī brīža detaļas par braucienu sāku atcerēties arvien mazāk un mazāk, braucam gar nelielu ezeriņu, kādā no stāvākiem nobraucieniem sabijos un nācās nedaudz, bet sāpīgi nokrist. Vairāk sāpīgi no domas,ka tas bija muļķīgi, ja reiz bija iesākts vajadzēja braukt un vēl vairāk pārnest svaru atpakaļ, bet kas to lai zina, kā bija pareizi. Nedaudz izsitos no ritma un "škrobe", par to, ka nenobraucu, braucamu vietu. Pēc mirkļa pa šo vietu man garām "palido" pirmais no 100 jūdžu veicējiem, kurš veicis papildus cilpu un dodas tālākajā distancē kopā ar pārējiem. Neskaitāmas pļavas, meži, saknes, dubļani grāvji un grāvīši pa retam nonākam uz grantēta ceļa, lai pēc pārsimt metriem nonāktu jau nākošajā "ātrumposmā". Grantētie ceļi ir tik patīkama atpūta kontrastā ar bezceļu neskatoties uz to vai tie ved kalnup vai lejā, bet šie "prieki" nav ilgi. Pa brīdim apēdu kādu želeju.
Klāt otrais servisa punkts ~ 44 km, atkal "uzpildos" pie galda, uz īsu brīdi piestāj Reinis (Gandrs-Merida) no LV, kurš brauc garo distanci un dodas tālāk, pēc maniem aprēķiniem viņš ir viens no pirmajiem. Drīz 50km, pusceļš. Igauņi mīlot humoru šajā vietā atstājuši uzrakstu "Nebēdājies puse prieku vēl ir priekšā". Ceļā jau pavadītas 4 stundas, tātad joprojām turos pie grafika. Pirms viena no kalniem līdzjutēju pulciņš, meitenes kas visus uzmundrina. Aiz muguras dzirdu, ka kāds igauniski uzrunā "Laati pois" vai kautkā tamlīdzīgi. Uzrunātājs izrādijās Mairis (Mk Ape), no kura pārņēmu ideju, ka velo vieglāk ir kalnā uznest nevis uzstumt. Pāris uzmundrinājuma vārdi un pirmajā nobraucienā viņš ir jau prom. Saprotu, ka ilgi kavēties nedrīkstu, jo Mairis deklarējis sevi kā cilvēku kurš brauc ar minimālo atļauto ātrumu. Nav viegli, turpinās ierastais pļavas, dubļi, meži saknes, grāvīši laipiņas, eiropaliktņi un citi palīglīdzekļi.
Pārslēdzēji dubļu dēļ sen vairs neslēdzas kā nākas, ķēde sāk čīkstēt, nākas apstāties, lai nedaudz attīrītu no dubļiem, jo tālumā redzams kalns kura virsotnē ar vidējo zobratu neuzbraukt, mazgāšanai izmantoju dzērienu. Atkal pļavas, meži, dubļi. 3. servisa punkts ierīkots pagalmā. Sameklēju  ķēdes eļļas paliekas. Ir arī iespēja nedaudz noskalot pārslēdzējus un citus svarīgus mezglus. Nobraucot dažus metrus nonākam mežā, kur trase ved pa līkumainu taciņu, kura drīz sāk iet lejup līkumojot starp kokiem. Kādā vietā tomēr sabīstos un nolemju nokāpt, pieturoties pie stratēģijas "cieti" braukt, vai nebraukt, bet nekādā gadījumā braukt pa pusei. Brīžiem iemetas krampji, bet nav ilgi, jo centos visos SP iebarot sev papildus sāli. Pašās trases beigās uzraksts, kas liecina par to ka sekojošais šķērslis nebūs bailīgajiem. Tā arī ir - akmeņainai upītei pāri tiltiņš, kas izgatavots no viena koka stumbra ~ 40 cm platumā, nolēmu neriskēt, jo kritiens uz akmeņiem no 1.5m augstuma nozīmētu labākajā gadījumā izstāties, sliktāko gadījumu pat nepieminot. Gribu atzīmēt, ka bija dalībnieki, kas šo vietu šķērsoja braukšus.
Kādā līkumā pagriežoties pretī redzama siena, kura pirmajā brīdī šķiet nepārvarama. Apakšā uzraksts "Murderer's father" (Slepkavotāja tēvs) Kalna pusceļā puslīdz stabilā stāvoklī turās igaunis un kautko murmina mēģinādams savu velo bīdīt augšup. Sākumā mēģinu kāpt augšā riteni nesot, bet spēka pietiek tikai līdz pusei. Atpūšos un kalnu pievaru ar otro piegājienu. Augšā uzraksts "You still alive? Lucky you!" (Tu vēl esi dzīvs? Veiksminieks!). Pārmijam pāris vārdus ar igauni. No viņa saprotu, ka šī bija grūtākā vieta tālāk jau uz leju. (relatīvi )
Pēc brīža mani apdzen Ivars (supracers.lv), vien noprasa cik km atlikuši un aizsteidzas. Pa ceļam jāpārvar vēl kāds no "murderer ģimenes". Drīz 80 km Ceļš turpinās pa patīkamām cieta seguma taciņām. Taciņa beidzās paplata tiltiņa pēc kura seko straujš pagrieziens, brīdi likās, ka ātrums ir par lielu un mēģināju nedaudz piebremzēt, slīd. Labi, ka piebremzēju tikai nedaudz un centos turēties taisni. Padomāju - tā darīt nedrīkst, muļķīga kļuda.
Pēc brīža redzu pulciņu ar DH braucējiem pilnā ekipējumā, kas liecina par nopietna kalna tuvumu. Intuīcija nav pievīlusi. Nedaudz pabraucu, bet tad, nonākot pie lielākām saknēm saprotu, ka tālāk būs jāstumj. Kalns izrādās tiešām augsts. Kad sakņu posms garām var atkal braukt. Lai arī joprojām stāvā kalnā, bet braukt ir daudz patīkamāk kā iet. Mūs apdzen puiši ar DH ričukiem, kas pamatīgi iedragā pašcieņu, bet tomēr apzinos, ka mums jau vairāk kā 80 km aiz muguras un nomierinos. Ja reiz braukts augšup, tad noteikti būs arī lejup. Nedaudz saminstinos pirms sakņaina posma un garām palaižu dažus igauņus, tālāk jau iet tīri labi, bremzes un riepas tur. Izdodas tikt lejā bez starpgadījumiem. Taciņa ved gar pastāvu ezera krastu. Kļūdīties nedrīkst, jo tas var pārvērsties rudenīgā peldē.
Tuvojas pēdējais servisa punkts, līdz finišam pēc maniem aprēķiniem ~ 15km, bet precīzi nezinu, jo ne laiks, ne km uz pulsometra vairs nav precīzi. Nedaudz noskaloju velo, pacienājos ar visu kas piedāvājumā, īpaši garšīgs šķiet arbūzs un dodos pēdējā posmā. Spēka gandrīz vairs nav nemaz, par laimi meža un pļavu posmi kļūst īsāki. Uz kādas no meža taciņām  no tiem mani panāk Kārlis (Trek), kurš brauc garo gabalu. Sameloju, ka jūtos lieliski, un pagaidām nav grūti. Nesaprotu kā viņam ir spēks pret kalnu vēl paskriet. Kaut kur vēl jābūt "Down-kill", kura nosaukums rada aizdomas, ka būs bīstams nobrauciens, bet laikam uz spēka izsīkuma robežas vairs nespēju izvērtēt situāciju un visos nobraucienos tieku lejā bez aizķeršanās. Ceļa malā kāds zemnieks labo traktoru. Pasveicinu. Apdzenu kādu igauni, viņš  man kautko stāsta, bet es nesaprotu.
Arvien vairāk grantenes. Nožēloju, ka noslinkoju un nepavelku līdzi četriem igauņiem no "Iks".  Šis vilciens pa grantenēm mani būtu aizvilcis līdz finišam desmit minūtes ātrāk. Vasarnīcu rajons, žogs un uzraksts Haanja 100, kas nozīmē, ka 100km ir aizmugururas. Cik atlikuši 1,2,5? Nonāku uz rollerslēpošanas trases, asfalts, viegli kalniņi augšup un lejup, patīkami, šķiet, spēki atgriezušies. Pēdējo reizi iebrauciens mežā, dažas laipiņas paŗ dubļiem, trāpu precizi, žogs, migliņa no augstspiediena sūkņa, mazs grāvītis, kuram pārlēkt pāri vairs nav spēka, uzkalniņš, gludi pļauts zālājs, meitene ar portatīvo datoru un FINIŠS.
Duša, gardie makaroni un pārdomas visas nākamās dienas garumā. Varbut vajadzēja ātrāk? Jāmēģina nākošgad Haanja100 2011!
Prieks par uzvarētājām Leldi un Danu un visiem pārējiem, kas sasniedza savu "personal best". Paldies, visiem, kas iedrošināja piedalīties!

Last edited by klanisss (05.10.2010 09:34:51)

http://bit.ly/b7rosB by Monvids

Kvalitāte bildēm vienkārši super! Aparāts droši vien ne pa jokam labs!

Izskatās, ka te ne tikai aparāts ir labs, bet arī fotogrāfa rokas stipri taisnas!

http://picasaweb.google.com/luiks.meeli … 002102010#

kaut ko malā regulēja Averza (..) vesels?

Nieki, mazliet nolažoju tajā nobraucienā. Smukāk bija trases otrajā daļā lielā ātrumā pamanīt strauji tuvojošos dubļu vannu un jau pēc 3 sekundēm attapties mīkstajās igauņu eglēs

Man gan šogad negāja, līdz finišam protams tiku, bet nācās pus distanci braukt tādā kā zombija stadijā, nekas nepalīdzēja, ne želejas, ne batoniņi tādēļ arī nekāda lielā prieka nav, Haanja atkal mani uzveica, ir viela pārdomām un droši vien ka tiekamies atkal nākošgad, pagaidām 2:0 Haanjas labā.

Tev ir kur tiekties!
Man ir 0:5 Haanjas labā (2008 un 2010 traumu dēļ pat uz starta nenostājos)

Bet šoreiz galīgi malā palikt tomēr neizdevās- TP3 sagaidījis Mairi, nolēmu mēģināt atlikušos 40 km pabraukt kopā ar viņu pa trasi. Ja Mairis nebūtu pirmajos 60 km iedevis Orasam gandrīz 3h handikapu...

Ps. Vispār šogad bija vieglākā Haanja pēdējās piecgades laikā (lasi- "ne tik ļoti grūtā")

Ps. Vispār šogad bija vieglākā Haanja pēdējās piecgades laikā (lasi- "ne tik ļoti grūtā")

Nu Mārtiņ, to gan nezināju ka Tev tā neiet ar to Haanju, pagājušā gada rezultātos biju tieši aiz Tevis
Salīdzinājumā ar pagājušo gadu vajadzēja būt krietni vieglāk (cik nu tas ir iespējams Haanjā), nebija visu laiku pa dubļiem jāmaļās, bet rezultātā tāpat pats beigts un nekāds, lai gan distancē pavadiju par kādām 50 min mazāk.

Atceraties Tartu maratonā čali, kas brauca ar čoperbaiku? Nav brīnums, ka izbrauca visos Tartu dubļus, izrādās, ka Haanja 100 viņam tāda izklaide mazliet virs 6h

http://picasaweb.google.com/luiks.meeli … 0839119458

Sise tiešām sagaidīja afterparty....

Palasiju jaukos līdzjutēju un sportistu aprakstus par trasi, sevišķi patika Stairway To Heaven arī dziesma ļoti piemērota dungošanai minot uz mazā zobrata priekšā, tikai līdz trīspadsmitajam pantam jātiek līdz augšai vai jālec nost un jāmetas skriešus.

Vēl būs bildes???

Būs būs, burusporta komanda tur pa vidam pietiekošā skaitā mētājās. Fotogrāfam bija garš afterpartijs. Beidzot it kā ir viss puslīdz izskatīts, miglainās un līkrocības skartās atdalītas.. Izskatās, ka kādi 3 gigabaiti ar bildēm būs palikuši puslīdz skatāmi, tik jāizdomā kur un kā uzlikt.

Esmu paškritisks un jau iepriekš atvainojos, ar tādu tehniku rezultātam vajadzēja būt labākam. Nekas, līdz nākamajai reizei gan jau samācīsimies

Last edited by Spameris Tominjsh (05.10.2010 20:54:17)

he heeeee.....

Precizēts - gandrīz 4gb un gandrīz 900bildes mazliet pacietības

To jau tālāk tu varēsi šķirot Man jau sen apnika