pretīnākošais gājējs brīdī, kas braucu garām, cenšas nobiedēt, kustinot rokas manā virzienā un ar skaņu: wū :)
un pat pretī braucošais vellapēdists reiz pamanījās pabiedēt ar kaut kādām tizlām skaņām
garāmbraucoša auto labās puses pasažieris ļoti skaļi kaut ko uzbļauj
tantiņa teica “Uz kurieni???” tādā sašutuma pilnā intonācijā, it kā viņa būtu ceļa saimniece un es - nelūgts viesis
Kurjozu uz ceļa ir daudz, pārsvarā jau smiekli nāk, bet dažreiz gan gribas nokāpt nost un noglāstīt vienam otram purniņu, bet, no visiem iespējamiem aspektiem raugoties, labāk ir to nedarīt.
no trotuaara uz brauktuvi pofig, kas un kaa tusee pie nobrauktuves, no brauktuves uz trotuaaru gan labaak, ja briivs ir
shoriit ar bij nedaudz kuriozi, brauc onka leenaam pa velocelinja vidu man pa priekshu, zinu ka vinjsh redzeeja mani, bet shis nevar izdomaat, pa kuru pusi laist mani garaam, tik liikumo leeniiteem pa vidu :D
uz velocelinja riga jurmala posma starp imantu un zolitudi regulari trapas ipasi biistamas maminjas ar ratinjiem un vel paris atvasem cirkulojot ap tiem ratinjiem, tur zvaninsh ljooti noder, un jo no talakas distances jo labaak… nedod dies nonesisi kautko taadu… kaut uz velocelinja, lincha tiesa noteikti buus zibeniiga :/
reāls gadījums braucot pie alfas pa veloceliņu: zolīda paskata sieviete nāk pretī pa veloceliņu, mierīgi pasaku - šeit veloceliņš (ātrums nebija liels galīgi un virsū nebraucu arī), šī man pretī uzkliedz: “jūs man nenorādīsiet kur man iet!!!” :))
Sen senos laikos cilvēki staigāja pa ielām, tad paradījās automašinās - cilvēki pamazām pārcēlās uz ietvēm/nomalēm. Tagad vien jāgaida,kad gājēji pārcelies no veloceliņiem uz savu daļu.
Brīnišķīgi strādā auto taure uz velosipēda. Ja laicīgi sāk taurēt tevi ievēro jau no 500 m attāluma, bet “īpaši pietuvinātos imperātoram” var pamācīt uztaurējot braucot garām. Arī uz ceļiem šī lieta ir neaizvietojama, kaut vai kā stresa noņēmējs - tu uztaurē un jau paliek ap sirdi vieglāk, un vairs nerodas vēlēšanās apdzīt un spiest pa mēmajiem.
Tev vajadzēja piestāties un teikt tā “Jūs tāda zolīda un skaista sieviete”, pajautāt, kā klājas, parunāties un uz atvadām tā starp citu pieminēt, ka ir veloceliņš un ir arī gājēju celiņš, kas varētu būt piemērotāks zolīda paskata sievietēm :D
šodien izdomāju,ka mājās braukšu gar volvo halli,kur ir ideāla platuma velo un gājēju celiņš. Pretīm nāca ome,un sapratusi,ka es palikšu uz velo celiņa,pagāja malā,bet tālāk gāja 5 cilvēku ģimene,vnk apbraucu viņus un atgriezos uz velo celiņa,un minos viņiem pa priekšu,tādā pašā ātrumā,kā viņi pārvietojās pa velo celiņu.
Ah,un jā,jaunās māmmiņas. 7dien braucu uz majoriem,posmā bulduri-dzintari (kas vispār skaitās tikai velo celiņš),pastaigājās viena mammīte un tieši pa celiņa vidu,un pilnigi nereaģēja ne uz kādām skaņām.
Bet kkad sen šajā pašā posma-no rīta braucu uz darbu,skatos puisis velo celiņa labajā pusē,it kā jau nebūtu problēmu apbraukt,bet viņa taksītis tik garā pavadā,ka nesanāk. Pie sevis tobrīd nodomāju-pie velna,savāc savu suni. A ko puisis-ieraudzīja mani,blondu,trauslu būtni uz riteņa,parāva malā suni un pats ieleca grāvi:D
viņš laikam ir pamatīgi sabaidīts
jā,iespējams,ka viņš sabijās no matu krāsas un tām izrietošajām sekām.:D
it kā ar to blondo matu krāsu,gribēju teikt,ka neizskatījos tik draudīga,ka būtu jālec grāvi:D
kruushu izmeeru jau no priekshas gruuti noveerteet, tik no saaniem :D un spalvainas viiriesha kaajas + paruuka + melones priekshaa - toch laidiis bez domaashanas :D
Nevis īsti veči, bet īsti riteņbraucēji. Tā vispār ir tradīcija.
Bet par tiem atsaldētajiem gājējiem un autovadītājiem nav ko gari filozofēt un uztraukties. Vienkārši katrs tāds atsaldēts tips ceļ tikai pašapziņu, tu esi labāks cilvēks. Un jo vairāk tādu atsaldeņu, jo pašam lielāks prieks. Par tām tantītēm kuras ‘labāk zin kur viņām jāatrodas’ … nu es nesaprotu, kā cilvēki līdz tādam vecumam ir vispār dzīvi palikuši ar šādu pasaules uztveri.
Sorry par netēmu, bet kur tāds ir? Gar šoseju, meža vidū gar sliedēm vai vēl kāds cits?[/quote]
teiksim tā,īsti meža vidus nesanāk,bet jā-meža posmā,kas iet gar sliedēm.
Ja padomā ko savā bērnībā netika darījuši tie kas dzimuši līdz 1995 gadam…
tad pēc šodienas normām/likumiem/utt mēs būtu miruši jau pirmajā dzīves gadā.
Tantiņai tu neko neiestāstīsi… viņas klausa tikai citas tantiņas. Un te mēs nonākam atkal pie secinājuma, ka par citu drošību/veselību atkal jārūpējās mums - riteņbraucējiem…