Nejauši uzdūros diskusijai ORB portālā:
http://www.orb.lv/blog/?item=66339
jā, es arī redzēju.
tik pat labi kāds varētu pačīkstēt par gājējiem uz veloceliņa/ietves sarkanās daļas.
Starp citu, kas notiek, ja es uz veloceliņa nonesu cilvēku viņš gūst traumu - ātrie, policija…
Es domāju, ka viņam pilnīgi nekas neliedz protokolā uzrakstīt ka viņš gāja pa maliņu nevis veloceliņu un apkārtējie gājēji, viņu aizstāvot rakstīs topašu. Ja asins pleķis nepaliek uz veloceliņa, tad neko tu nepierādīsi. Un tā kā viņš pēc CSN gan jau skaitās mazākaizsargāts nekā velosipēdists, tad lietu piešūs man. Pareizi domāju?
Visvairāk tracina uzstājīgie aicinājumi lietot/nelietot zvaniņu. Vienam, mol, nepatīk tie, kuri ātri un klusi pabrauc garām, citam liekas, ka zvaniņš (kas pēc definīcijas ir paredzēts, lai brīdinātu gājējus par savu tuvošanos un/vai palūgtu atbrīvot vietu uz ietves, ja citādi netiek garām) ir viņa svētāko jūtu aizskārums. Vairums, izdzirdot zvaniņu, pie tam izpilda darbības no sērijas “stirna uz šosejas tālo lukturu gaismā”(c). Šāda tipa diskusijas vispār negribas lasīt, lai nebojātu garastāvokli, tāpat iesaistīto pušu argumenti ir jau no galvas zināmi un vienīgais oriģinālais pienesums diskusijās ir savstarpējo apvainojumu intensitāte.
[quote=KKTK]Starp citu, kas notiek, ja es uz veloceliņa nonesu cilvēku viņš gūst traumu - ātrie, policija…
Es domāju, ka viņam pilnīgi nekas neliedz protokolā uzrakstīt ka viņš gāja pa maliņu nevis veloceliņu un apkārtējie gājēji, viņu aizstāvot rakstīs topašu. Ja asins pleķis nepaliek uz veloceliņa, tad neko tu nepierādīsi. Un tā kā viņš pēc CSN gan jau skaitās mazākaizsargāts nekā velosipēdists, tad lietu piešūs man. Pareizi domāju?[/quote]
Reiz “nonesu” uz veloceliņa kājāmgājēju, lauzta roka vai tml., ātros izsaucu, policiju nesaucu, bet domāju, ka lieta attīstītos tieši pēc šāda scenārija. It kā jau būs tava liecība pret cietušā, bet kā zināms, “liecinieki” mēdz pēkšņi uzrasties…
Kopš tā laika uz veloceliņiem bez īpašas vajadzības (kaŗš, dabas katastrofas, ārkārtas stāvoklis valstī utml.) nerādos, toties ķiveri neaizmirstu. Gājējam uzbraucu no aizmugures - tēls gāja pa ‘velopusi’ un pēc ilgas zvanīšanas pārvietojās tieši uz pašu ‘velodaļas’ ārmalu, pa kuru mēģināju šo apbraukt, nevis uz kājāmgājēju daļu…
tā kā zvaniņs arī pēc šā tika likts malā…
Uz veloceliņa Vecāķu virzienā, ko sanāk lietot visbiežāk, sastopami visadi dīvaiņi - i gājēji, i pedaļotāji: gājēji, kas pilnīga pofiga seja izteiksmi nāk pa veloceliņu PRETĪ, visā platumā izretojušies un nereaģē ne uz ko; gājēji, kas pretī nākot, paiet gan uz malu, tik nezin kāpēc pa britu modei - uz kreiso pusi; riteņotāji, kas brauc lēni, plecu pie pleca un atskatoties ieraudzījuši tuvojamies kādu, kas brauc ātrāk, vēsā mierā turpina čunčināt plecu pie pleca tālāk, sak` - neļaušu sevi apdzīt ne par ko!! Tad vēl ģimenes ar sīkaliņiem, kas tikko sāk apgūt veloiemaņas --mazais tenterē pa visu laukumu, vecāki laimīgi noskatās, bet man jāmēģina izzīlēt, kā lai tiek garām… Nu, kaut kā tā… Veloceliņš - dzīves un meistarības skola :))
Zvaniņš labi piestāv kičīgi ģērbtām meitenēm un dāmām, kā arī junskungiem un kundzēm modīgi klasiskos tērpos.
Braucot ar veciem vai jauniem stilīgiem velosipēdiem.
“Pedāļi” kuri uzšautu sēžamvietu min ar pārnesumu 3:9 tiek uzskatīti par nopietnu transporta līdzekli.
Un tādiem nav vietas uz ietvēm :D
Tādēļ, es nelietoju zvaniņu, labāk pašauju aši garām.
piekrītu antuanetes vērojumiem. bet es kaut kā esmu uztrenējis čuju pa gabalu atšķirt gājēju, kurš uz manu zvaniņu (vai, ja braucu ar velosipēdu bez zvaniņa - bļāvienu “āāā”/“dzin-dzin”/brīva improvizācija, pieturoties pie pieklājības un atturoties no “vācies no ceļa kuce”) reaģēs kā “stirna uz šosejas tālo lukturu gaismā”(c) un kuram tātad labāk nezvanīt (nebļaut), no tāda, kurš pieklājīgi un rāmi pabīdīsies malā no manas kustības trajektorijas. pēc skaņas signāla lietošanas, garām braucot - gan tad, ja gājējs ir reaģējis adekvāti, gan arī tad, ja tomēr čujs nav nostrādājis un uzbļauts ir “stirnai”, gan arī tad, ja gājējs ir nodemonstrējis savas zināšanas nenormatīvajā leksikā - pasaku “paldies”.
starp citu, vēlos atgādināt, ka ir tāds verķis airzound.
ak jā, raksta autoram no sirds novēlu to pašu, ko viņš pēdējā rindkopā piesola velosipēdistiem. neko sev, “zināt savu vietu”, ja velo joslu ta nav! nu nav velosipēdistiem “savas vietas”! tā, kā šitādi gudrinieki var pateikt “vācies no mūsu ietves”, tieši tāpat autovadītāji var pateikt “vācies no mūsu brauktuves” (ko viņi arī regulāri dara visādos forumos un delfos utt, it īpaši kritiskās masas sakarā).
pēc csn, velosipēdists drīkst pārvietoties pa ietvi, netraucējot gājējiem. bet vai tāpēc gājējiem būtu pienākums traucēt velosipēdistiem? turklāt, csn nav ne vārda par to, kāds ātrumu nedrīkstētu pārsniegt, braucot pa ietvi.
ziniet, viss šitas “gājēji vs velo” bardaks uz ietvēm un veloceliņiem (vāu, kopš ne tik senas pagātnes, runājot par rīgu, man gribot negribot nākas šo vārdu lietot daudzskaitlī) manā galvā uzbur ainu, kā cepās zirgu pajūgu vadītāji laikā, kad uz ielām parādījās pirmās automašīnas.
nekā tur nav… daži vnk pārāk pārspīlē… aaa, man ods iekoda, aaaaaa… ko darīt…
gandrīz krampjus vēderā dabūju, kad ieraudzīju ka džeks nomainījis savu profila bildi, kur bija uzvalciņā uz tādu kur redzams puspliks - tipa lai redz ka nav no vājajiem :D Nu toč riktīgs pedālis :))) Šitādi nervozie jau ik pa laikam šur tur pagadās, bet lai jau dzīvo , gan jau pats kādreiz uzrausies un dabūs to zvaniņu tajā vietā, kur citiem piesola :D
Labojums: “īstie” braucēji zīmuļi brauc vienmēr ar 1:9 (mazais/mazais) pārnesumu.
Ir tā, ka tās retās reizes kad braucu par gājējiem paredzētu ceļu (lasi - ietvi) visiem apbraucu lielā ātrumā ņemot vērā viņu pašreizējās kustības ātrumu un virzienu. Dažreiz pāris indivīdi izdomā man atvieglot dzīvi un lec nost no ceļa, bet es tas tieši rada avārijas situācijas. Arī tajās retajās reizēs kad braucu pa veloceliņu un kāds indivīds (lasi - invalīds) izdomā vilkties pa riteņbracējiem paredzēto ceļa pusi veltu pāris mātes vārdus un parasti jau šie negribīgi pavelkas malā. Tomēr braucos ar velosipēdu uz 30-40km/h var cilvēku elementāri aizsūtīt uz vietu kur saule nekad nespīdēs, tāpēc ir jāsaprot ka velosipēdistu ceļš ir tikpat bīstams kā iela un gājējiem tur nav jāatrodas.
Lūk kas arī riebj, viena māte par savu zīdaini uztraukdamās ķērc, lai tu taurē un zvani, citi, aiz sevis izdzirdot kaut kādus pīkstienus, paskatās uz tevi kā uz kaut kādu klusu, milzīgu moskītu, sak, atkal viņi te man . . . , b…n viņš man te pielavās un tēlo, ka es esmu baigais šķērslis, un, bet vai vai, kāds pārsteigums, kāds liels, ka tik neuzskrien, un tevi pavada ar skatienu kā pirmo reiz ko tādu redzētu, nu un visas tās viņu reakcijas, ooiiii, tur var uzbliest enceni 13 sējumos. Nekad pa ietvēm nelidoju kā vējš, bet tomēr un uzskatu, lai kādu seju tas cilvēks rādītu, ja es viņu neesmu fiziski aizskāris aizķēris pat ne ar pirksta galu tad viņš man neko nevar teikt, neko!
Es viņam paeju garām un nekāda kontakta nebija, tā kā neburkšķi. Ak jā es viņu nobremzēju, viņš mājās nonāks par 0,5 sek. vēlāk, tikpat labi tevi nobremzē luksafors ar savu sarkano vai paklīdis suns kas tev iztek priekšā.
Šodien braucu pa Jūrmalas veloceliņu. Kaut kur orientējoši pie Imantas māte ar sīko, tā uz gadiem ~3. Tas ar zaru kaplē zāles ceļa malā, māte miermīlīgi čāpo uz priekšu sīko īpaši nekontrolēdama. Es normāli ripinos uz saviem orientējošajiem 30kmh un skatos gaišajā nākotnē. Sīkais, ieraudzījis mani, priecīgs izčāpo celiņa vidū un tā kā māj man ar savu zaru vai varbūt kaplē virtuālās zāles. Attālums līdz viņam vēl pieņemams, kādi metri 50 tā kā es īpaši neiespringstu un apsveru, kā es maksimāli droši apbraukšu objektu. Sīkais turpina kaplēt un vēro mani, acīmredzami intensīvi savā prātā rēķinot lielā onkuļa un ripojošā agregāta kustības trajektoriju un paša kaplējamo teritoriju (distance kādi 30m). Pārdomu rezultāts bija acīmredzami auglīgs un pareizs, jo sīkais (pie attāluma ~20m) tikpat veikli nožāpoja atkal uz ietves maliņu un ķērās pie vēl nenokaplēto zāļu sukāšanas.
Dotais stāsts lieliski raksturo pavisam mazos sīčus, kas kustēties jau māk, bet lietu norisi dabā vēl uztver stipri pa savam. Tāpēc es, ja gadās uz ceļa šādi mazie, esmu superuzmanīgs, jo viņu kustības trajektorija neatkarīgi no tā vai viņi tevi redz vai neredz var pēkšņi un būtiski mainīties.
Pilnīgi piekrītu arī tam, ka zvanīšana/taurēšana gājējiem ir jāveic no pietiekama attāluma, jo parastais gājēja darbības scenārijs, izdzirdot zvaniņu ir sekojošs:
- Atskatos (bet varu arī neatskatīties, ja ir slikta dzirde vai šodien nav noskaņojuma);
- Turpinu iet (bet varu arī apstāties);
- Kad domas impulss par to, ka “tur ir riteņbraucējs, kurš kaut ko no manis laikam grib”, ir veicis savu funkciju (0.1-5sec), veicu iepriekš neprognozējamu manevru (soli/lēcienu/pārskrējienu/klupienu) pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju.
Ja ir pietiekams attālums, riteņbraucējam joprojām pietiek laika un distances, lai veiktu pareizās darbības ņemot vērā jaunos notikumus frontē (uz ietves/veloceliņa). :)
Ir diezgan liels neprāts tanī posmā braukt ar 30km/h…labāk ir šo staciju posmus apbraukt pa Jūrmalas gatvi…vismaz drošāk…
Lai arī šī tēma ir vairāk kā gadu veca, ierakstīšu šeit, nevis sākšu jaunu.
Vakar gadījās sastapties ar agresīvu gājēju - braucu pa Barona ielu un uzbraucu uz ietves. Tur novietoti auto un nāk pretī gājēji - paskatoties acīs malējam, redzu, ka šis nevēlās palaist, tāpēc nobremzēju pirms uz ietves novietotās mašīnas. Tad tas malējais gājējs, kurš atradās ~2m no manis, kad jau biju nobremzējis, pavicina savu portfeli tā, itkā gribēdams aizšķērsot ceļu, un vēl kautko nomurmina: “…kur skriesi?!”. Es pajautāju, kas viņam kaiš, uz ko viņš noteica, ka ar velo var braukt pa ietvi netraucējot gājējus. Tā kā neuzskatīju, ka būtu kādam patraucējis, tā arī pajautāju. Tad nu viņš palika neadekvāti agresīvs - kaut ko vēl nomurmināja un, iesperot pa riepu, aizgāja. Kaut arī fizisku pārspēku viņā nemanīju, nevēlējos turpināt konfliktu, jo ir gadījies līdzīga sīkuma dēļ pazaudēt vairākas stundas, ejot uz policiju sniegt liecību.
Kā traktējams jēdziens “netraucējot gājējus”'? - es zvaniņu nelietoju, kā arī braucu tikai tad, kad redzu, ka palaiž.
Vai jums arī gadās līdzīgas konfliktsituācijas?
es parasti trakiem gājējiem vienkārši braucu virsū līdz viņi paiet malā, parasti jau paši nobīstas. Normālus gājējus ātri un klusi apbraucu, tā kā šie pat nepamana :)
uz velocelinja laiciigi zvanu virsuu visiem gaajeejiem, kas pa to vazaajaas + nobraucu garaam max tuvu vai arii pakratu ar pirkstu, ja pretiim naak, ja uz velocelinja ir mazi beerni ar velo, tad ar pa gabalu uzdzindzinu lai pieveersh uzmaniibu, savaacaas + beernu gadiijumaa vienmeer nometu aatrumu
uz ietves laikam vieniigo reizi kad naacaas zvaniit, bij kad sporcmeni bij izdomaajushi ar somaam un pashpersoniski visu trotuaaru noblokjeet, jo laikam gaidiija autobusu vai kaa tamliidziigi
ja gaajeejs dur taisni uz priekshu peec marshruta, tad taadam var mieriigi iet garaam aatri, biistamaak ir ar leenajiem, ar nenoteiktaam trajektorijaam, it sevishkji centraa, kad var izdomaat iet iekshaa kaadaa veikalaa, utt, tachu centraa taapat kaa citur visdroshaak braukt pa trotuaaru tuvaak brauktuves malai, lai nav jaabaidaas no vaartruumeem braucoshiem auto vai no kaapnju telpas laukaa lidojoshiem siichiem, utt
Man ir sanācis arī izkauties ar tādiem. Viens pat uz super-mega-jaunā veloceliņa Bastejkalnā lepni pastaigājās pa tiltu un jutās dziļi sašutis, ka es tur braucu.
Zvaniņu nelietoju, jo vairumā gadījumu to nedzird/ignorē vai arī noreaģē neadekvāti - kaut kur lecot. Tas, ka viņi salecas, kad jau esmu pabraucis garām, nevienam neko sliktu nenodara un tikai rosinās nākotnē būt vērīgākiem. Parasti jau tomēr cenšos apbraukt mierīgi, bet gadījumos, kad gājējs acīmredzami cenšas izaicināt uz kašķi un tīšām nedod ceļu, braucu virsū. Kad pats esmu gājējs, vienmēr cenšos iet taisni bez zigzagiem un turēties ietves labajā pusē.
Mani ļoti tracina krustojumu šķērsošana. Kad visas resnās govis uzskata par savu privilēģiju uzkāpt/nokāpt uz ielas pa nobrauktuvi. Tādās situācijās gan es braucu virsū un vēl pajautāju, kur viņām riteņi nobāzti.