Māris Rīmenis, LTV Sports, speciāli www.DELFI.lv
27. novembris 2007
Kārtējais trieciens visai profesionālo riteņbraucēju saimei – otrdien no šī sporta veida sponsorēšanas atteicās viens no varenākajiem vācu uzņēmumiem “Deutsche Telekom AG”, kas riteņbraukšanu atbalstīja jau kopš 1991.gada. Iemesls – nevēlēšanās būt saistītiem ar dopinga skandāliem riteņbraukšanā un līdz ar to sava tēla sabojāšanu.
Visu vai neko !
Tieši tā latviski sauktos ilggadējā “T-Mobile” komandas kapteiņa un līdera Jana Ullriha 2004.gadā iznākusī autobiogrāfija “Ganz oder gar nicht”. Visu vai neko – tāds jau ilgus gadus ir profesionālās riteņbraukšanas vadmotīvs daudzās komandās, kaut absolūti visiem grēkus arī negribētos piedēvēt. Uzvaras likme ir ļoti augsta un lai iegūtu vairāk slavas un naudas, daudzi ir ar mieru riskēt. Augsne dažādām blēdībām riteņbraukšanā ir sagatavota jau gadiem – ir cilvēki, kas tieši uz to pelna.
Savā grāmatā Jans Ullrihs savulaik pārstāstīja visu savu karjeru, no bikla iesācēja toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā līdz pat uzvarai “Tour de France” kopvērtējumā, pasaules čempiona tituliem un olimpiskajam zeltam Sidnejā. Ullrihs dažās nodaļās izlikās sašutis par dažu konkurentu iespējamo blēdīšanos, bet pats teicās mūžam esot tīrs. Jā, antidepresantu lietošanu kādā grūtā savas dzīves posmā viņš nenoliedza (par to saņēma dažu mēnešu diskvalifikāciju), bet tā bijusi tikai tāda muļķība, kas tieši rezultātus arī neietekmēja .
Ullrihu sākumā uzskatīja par brīnumbērnu, kas neraugoties uz savu bieži vien pārāk lielo svaru, spēja turēt līdzi kalnos gandrīz visiem labākajiem. Dabas talants pret perfekcionistu – tā sākumā dēvēja Ullriha dueļus ar Lānsu Ārmstrongu, taču jau tolaik Vācijā daži laikraksti nekautrējās “Tour de France” nosaukt par “ceļojošo aptieku”.
Ārmstrongs būtībā aizgāja no sporta neuzvarēts un nepieķerts, kaut ar maizi un ūdeni vien viņš nepārtika. Francijā vel tagad daudzi grib pierādīt, ka karjeras sākumā Ārmstrongs lietojis “epo”, ko varot konstatēt iesaldētajās asins analīzēs. Būtībā savi argumenti ir katrai pusei, taču atņemt titulus Ārmstrongam diezin vai var, jo tālaika pārbaudes viņš izgāja. Cita lieta, ka viņam ( kā jau sēklinieka un galvas vēzi pārcietušam) bija atļauts ikdienā lietot to, kas citam skaitītos dopings. Tie nav izdomājumi, daudzi riteņbraucēji ( arī mūsu pašu Raivis Belohvoščiks) esot kopā ar Ārmstrongu gājuši dopinga kontroles, bet viņam atļauto vielu saraksts vienmēr bijis uz divām - trim A4 formāta lapām. Lieki teikt, ka arī L.Ārmstrongs savā 2000.gadā izdotajā autobiogrāfijā “It’s not about the Bike. My Journey Back to Life” raksta līdzīgi kā Ullrihs un noliedz jebkādu aizliegtu medikamentu lietošanu.
Tie ir spilgtākie piemēri, taču nebūt ne vienīgie. Vai atceraties 2006.gada “Tour de France” uzvarētāju amerikāni Floidu Lendisu, kas arī tika pieķerts dopinga lietošanā ? Vai atminaties dāņa Mihaela Rasmusena melus par savu atrašanās vietu, amerikāni Teiloru Hemiltonu, Kazahstānas sportistu Aleksandru Vinokurovu ( vienu no labākajiem J.Ullriha draugiem), bēdīgi slaveno un jau mirušo itāli Marko Pantāni? Šis saraksts varētu būt ļoti garš .
Aiziet arī uzticīgākie
Vācu “Telekom” kompānijas lēmumu var saprast, jo tā nevēlas sabojāt savu tēlu ar daudzajiem jau esošajiem un vēl briestošajiem skandāliem. Tas nekas, ka kompānija sponsorēja gan vīriešu, gan sieviešu profesionālo riteņbraukšanu kopš 1991.gada un tai bija līgums ar komandām līdz pat 2010.gada 31.decembrim. “Telekom” un vēlāk “T –Mobile” allaž diezgan strikti nostājās pret dopinga lietotājiem un arī pašu Ullrihu bez ceremonijām atbrīvoja no komandas, kaut viņa vaina tobrīd (un juridiski daudzās lietās arī šobrīd) vēl nebija pierādīta. Vienkārši – dažādas blēdības met ēnu arī uz sponsoru kompāniju un naudas devēji no tā grib norobežoties.
“Deutsche Telekom AG” ik sezonu riteņbraukšanai ziedoja vairāk nekā desmit miljonus eiro ( No 2008. gada sākuma līdz 2010.gada beigām budžetā bija jāieskaita 40 miljoni eiro!). Jau iepriekš no riteņbraukšanas sponsorēšanas bija aizgājušas arī citas milzīgas kompānijas – minēsim kaut vai firmas “Motorola” un “Domo”, taču dažkārt tas bija ne tik tieši saistīts ar dopingiem, cik firmas vispārējo stratēģiju un jaunu izaicinājumu .
“Telekom” palika uzticīgi riteņbraukšanai ļoti ilgi, bet tagad limits ir izsmelts. Tīri ētiski un arī ekonomiski ir pārāk daudz zaudējumu, atcerēsimies, ka šā gada “Tour de France” dopinga skandālu dēļ vācu sabiedriskās televīzijas ARD un ZDF pārtrauca pārraides, turklāt arī daudzi preses izdevumi uzsāka boikotu. Sponsoriem tas nozīmē pazaudēt iespējamo peļņu.
“Telekom” lēmums ir izsvērts un pārdomāts, turklāt tas varētu ļoti ietekmēt nākotni riteņbraukšanā. Kompānija arī turpmāk veltīšot līdzekļus cīņai pret dopingu sportā, bet komandā nu viss smagums gulsies uz amerikāņu miljonāra un galvenā menedžera Boba Stapletona pleciem. Baidos, ka ar viņa līdzekļiem arī varētu būt nepietiekami, lai apturētu lavīnu. Riteņbraukšanā sākušies grūti laiki, kaut tas vien nenozīmē, ka tieši šajā sporta veidā ir visvairāk lietotā dopinga. Federācija nav tik bagāta un ietekmīga, kā viena otra cita , kuras nosaukumu veido četri burti.
Federācija ir nonākusi konfliktā ar sponsoriem, varas iestādēm (Francijā un Itālijā), līdzjutējiem un arī antidopinga aģentūrām, kādēļ pārbaudes riteņbraukšanā ir īpaši striktas. Nu cik vēl daudzos sporta veidos jau pirms gadiem 5 – 7 tika veiktas asins nevis urīna dopinga proves? Riteņbraukšanā tā jau ir ikdiena un ne bez iemesla. Uzvaras cena ir visai augsta un daudzi tās labad ir gatavi ziedot pat savu karjeru un veselību.
"Deutsche Telekom AG " tagad ziedos citiem – uzņēmums joprojām paliek Minhenes “Bayern” futbola komandas ģenerālsponsors ar gada devumu vismaz 20 miljoniem eiro, tāpat firma atbalsta basketbolu, burāšanu un invalīdu sportu, līdztekus arī vācu antidopinga aģentūru. Līdzīgu gigantu sadabūt riteņbraukšanas komandai būs tiešām gluži vai neiespējami.