par Itāliju:
sestdiena, 5.jūl. - piereģistrējamies gonkai un dodamies ar veļukiem vizināties, cerībā redzēt kādu daļu no čempja. Pirms tam vēl izlemjam izbraukt mūsu gonkas pēdējos 15-20 km, lai nojaustu nobrauciena aprises. Bet nu, lai tiktu līdz nobraucienam, ir jāuzbrauc augšā, kas galīgi nav patīkamākā daļa dienai, Oksis vēl ierosina iespēju pārdomāt un nemocīties :) sutina un karsē ne pa jokam, stāvums arī labs, bet mēs cīnamies. (nedaudz atsauc atmiņā TAC, kad bija jāsēž 2h pret kalnu). atskatoties uz leju un proprcionāli miniatūrajiem cilvēciņiem un mājām, nākas tikai nopūsties “un tas viss uzmīts pašas spēkiem” :) pēc saules peldēm, ēna ir zelta vērtē, asfaltu nomaina meža celiņi un brauciens pa kalna sānu, kas ļoti atsauc atmiņā Poliju. Pa kalnu vizinās vēl daži braucēji, kuri mierīgi apdzen mūs tērzējot - nekādas aizelpas :) nedaudz sāk iet uz leju un brīžiem pat ātri, ričuks ar supercietajām riepām pēc somijas negrib būt viegli vadāms, tāpēc nākas braukt prātīgi. pavandāmies vēl pa kalnu un tad tiekam līdz single track nobraucienam, kas ved uz finišu. saprotu, ka pa gadu nobraucienu “skili” lielajos kalnos jau ir krietni aizmirsušies, tāpēc acis pārgriezusi sēžu uz bremzēm, kas man galīgi nepatīk un palielina baiļu faktoru :)
Pēc izbrauciena nolemjam aizbraukt paskatīties čempja braucējus.Piebraucām Innichen ciemā- meitenes, diemžēl nokavējām, bet trāpījāmies uz puišiem. Cenšamies atbalstīt visus, sabļaujam arī igauņiem, par ko viņi izskatās tīri priecīgi, cik nu tādi var būt pēc tiem kalniem, sagaidām arī mūsējos.
Vakarā apbalvošanas ceremonija, kuru papildina video ieraksti no trases, kas filmēti no helīša. iespaidīgi. braucot mājup uz savu ciematu, pabraucām garām sieviešu čempionei Dāles Flesjas kundzei, vēl brīdi svārstamies, bet izlemjam nekautrēties un palūgt vienu foto kopā ar viņu; atbilde “ok, but just one quick photo, because I need to go”; seko perfekti atstrādāts smaidiņš un bilde :)
braucam mājup uz savu ciematu, par nelaimi pret kalnu, jo jau pa dienu esam savākuši ~60 km, kas ir padaudz dienā pirms gonkas.
svētdiena, gonkas sākums 8.00 pa starta blokiem 8.05; 8.10, 8.15, 8.20. rīti, kā jau kalnos, ir vēsi un braucot no mūsu ciema līdz finišam jūtamies tīri vai nedaudz nosaluši. džekiem starts ir noteikts pēc numuru krāsām, meitenes var izvēlēties ar kuru grupu braukt. izvēlos pirmo grupu - ātrāk sāksi, vēlāk beigsi :) runā, ka startā bija jāpalaiž 3000-4000 cilvēku, nopietnību gonkai piedod virs galvas lidojošais helikopters un atgādinājums, ka esam atbraukuši uz “the hardest mountainbike race in dolomites”, kā arī TAC ikrītu atskaņotā dziesma “highway to hell”.
starts. saulīte silda un tūkstošiem riteņbraucēju uzsāk svīšanas maratonu. no Andas zinām, ka sākumā 15 km torčiks, nevaram izskaitļot cik h varētu tam vajadzēt- 2.00, 1.5? tāpat ceram, ka viss būs kedā, ja izdosies palīst zem vai bik virs 4 h.
sākums iet pa skaistu veloceliņu, kas, protams, visiem ir pa šauru un notiek pat stumšanās (iedomājieties Rīgas veloceliņa “uzkalniņu” pirms Babītes). tad kad sāk iet pa taisnīti, dzirdu kā viens itālis sāk audzināt otru par to, ka nedrīkst mainīt trajektorijas nepaboloties vispirms rinķī.
braucu savā tempā un priecājos, ka neliku pulsometru, lēnām aplasu meitenes. asfaltu nomaina grantene, nedaudz meža ceļi un tad atkal asfalts. skatos uz kalniem un nepazūd sajūta, ka te jau ir būts. brauciens mierīgs, pat temps salīdznoši labs - padsmit km/h pret kalnu. vienīgā nepatīkamā nianse, ka neslēdzas mazie ātrumi, kas ir dzīvībai svarīgi tīšanā pret kalnu, tas bojā garastāvokli. ieraugu zīmi par barošanas punktu. liekas neticami, ka lielais kalns jau verētu būt pievarēts (spidometrā speciāli turu laika, nevis km funkciju, lai nebūtu jāviļas :) braucu jau faktisi pēdējā serpentīna uzbraucienā līdz apstājos vispār- ierauta ķēde starp kaseti un rāmi. savām rokām neko izdarīt nevaru. pirmā doma - jāapraudas, jo gonka šķiet beigusies. tad domāju, ka gaidīšu mūsējos (20- 30 min?). sadzītās meitenes un puiši iet garām, žēl. tad viena vācu meitene iesaucas “puiši, palīdziet tak kāds meitenei!”, nepaiet ne 10 sek, ka viens cits vācietis jau klāt. vēl 10 sek jautājums un es ,pateicīga par šādu Dieva dāvanu, turpinu ceļu. 2000m augstums gandrīz vispār neliek sevi manīt. gremošanas punktā paņemu sulīgu arbūza šķēli, banānu un turpinu ceļu. seko grants nobrauciens, kas vēlāk pāriet akmeņainā un šaurākā taciņā. vakardienas bailes ir pazudušas un es spēju atlaist bremzes, apdzenot pa kādam itālim un meitenēm. ļoti patīkama braukšanas sajūta - viegli! vienā vietā jāšķērso upes gultne (līdzīgi kā vakar Kuldīgā, tikai 5x platāka). ko dara priekšā braucošais itālis? nobremzē, piebrauc, paskatās un nokāpj. es arī piebremzēju, piebraucu, paskatos - viss pārskatāms un braucams! ripinos lejā un tad augšā, žēl, ka nebiju labi saslēgusies, tāpēc nākas lauzt pret krastu; kāds vācu līdzjutējs to redzēdams, pieskrien un pastumj. jauki.
tagad krietnu gabalu iet uz leju. sāku gaidīt, kad mani apdzīs kāds no mūsējiem, pēc laika vajadzētu uzpeldēt Oksim. gaidu. nav. nu tad dodiet vismaz kādu igauni ar ko sasveicināties. arī nav! viss vienai :)
prieki sāk beigties, kad nonāku vakardien brauktajā pilsētā. baigi cepina, kājās jau jūtams pustukšītis. paveroties augšup, redzams vakardienas serpentīns. ko darīt- kas jādara, jādara. jābrauc cauri mazam miestam, skan baznīcas zvani - Okša vardiem “pēdējā stundiņa klāt”. :)
tinu pret serpentīnu, piedomājot, kādus ātrumus lietot, lai atkal nav jāsauc vācu palīdzība. cenšos neskatīties uz serpenīna augšdaļu, kur redzami miniatūri cilvēciņi un miniatūri velosipēdiņi. pret kalnu virzās +/- viendabīga masa, spēcīgākie mierīgi brauc garām, pie reizes uzmundrinot, ka super un malači.
tiekot kalna augšpusē, jau tāda laba sajūta, ka viss tuvojas beigām. sākoties single track nobraucieniem mežā pilns ar fotogrāfiem, spēj tik smaidīt; cits vēl uzsauc itāļu ierasto “ciao, bella”, cits “how are you”. prieks, ka baiļu faktors ir palicis vakardienā. pēc pirmā singletrack nobrauciena, asfalta posmiņā sazīmēju sev priekšā čehieti, kura Polijas BCH mix komandā pa troiku brauca. saņemu pēdējos spēciņus un apdzenu. vēl viens labs nobrauciens un dzirdams jau finišs. aiztaisu lokautu, pieceļos kājās un ieripinos finišā. 3h 12 min. ,23.v. kopvērtējumā, 12.v. savā klasē.
pēc finiša nedaudz uztraucos par to, kāpēc no mūsējiem neviens mani nav apdzinis, cerams, ka ne kādas tehniskās problēmas.
finiša zonā ir iespēja uzēst vēl gardos arbūzus un nomazgāt sevi kopā ar riteni velopirtī, kur augstspiediena sūkņi nejauši tiek pavērsti ne tikai pret dubļaino draugu, bet arī pret gonkas dalībniekiem :)
norunātajā satikšanās vietā sagaidām visus savējos, seko naudas atgūšana par čipiem, mednieku stāsti īsumā un “otkatka” pret kalnu, lai tiktu mājās.
gonkas beigas.
vakarpusē jau seko saviesīgā daļa ar pastas ēšanu, apbalvošanas noskatīšanos, lietus izjušanu un ciemošanos pie dullajiem 120 km braucējiem.
ā, un vēl - neliela fotosesija pie govs, kura dzīvoja 2. dzīvoklī. jā, nepārklausījāties - parastā mājā, vienā pusē kūts. un pa logu skatās govs! :)
pēc tam vēl dažas dienas padzīvojāmies pa Itāliju, vienu vakaru pavizinājāmies pa lauku pusi, citu dienu šķērsojām 2 kalnu pārejas, kur bija gājis Giro… (tādi serpentīni, kur ar auto braucot bija nelabi…).
rezumē- visnotaļ jauks atvaļinājums, ja ne tā vakardiena.
