Šodien braucām Cēsis-Valmiera pretējā virzienā. Pa ceļam satikta sportistu grupiņa, tūristu pāris, motobraucējs, cilvēks ar kvadraciklu, kura darbs acīmredzot bija trases sakopšana, kā arī kūlas dedzinātājs, kurš izskatījās manāmi satraucies, mūs ieraugot. Trase pašlaik ir braucama līdz vietai, kur izbrauc no meža uz granteni (attēlā zilais punkts), tajā vietā ir daudz ūdens, bet viegli apbraucams/apstumjams. Tālāk braucot pa granteni, lejā atduramies pret Gaujas ļauno pavasara dvīņu māsu - attēlā ar zaļo līniju. Domāju, visiem skaidrs, ka šajā vietā jāgriež riņķī, jo tikt līdz Gaujas-Rāmnieku tiltam ir iespējams tikai ar kārtīgu peldi. Izskatījās visai dziļš. Citādi trase ir braucama, bet pēc brauciena jārēķinās ar dubļainu riteni un kājām. Have fun!
Tagad paskatāmies kartē, atceroties, ka tilts ir slēgts, un uzdodam sev jautājumu - kādā pie velna veidā zaļās līnijas otrā pusē (apakšā) varēja nokļūt kaudze ar cilvēkiem?
Uz ceļa arī ir kas uzbērts, jo savādāk sanāks ka ūdens nebūs , bet būs tikai jāpārrāpjas pār apm 1m augstu caurteku.
Otrdien arī vēl aiz Cēsu kapiem virzienā uz Ērgļu klintīm viens posms gar Gauju bija ar apm 30 cm dziļu ūdensšķērsli.
Nu ko, trase vismaz Valmieras galā ir palikusi sausa kā politiķa uzruna. Smieklīgi, bet pirms mototrases, izbaucot pēc garā 30m tilta ārā no meža un tālāk pa pļaviņu, tagad pēc norādēm esot jābrauc nevis pa labi un tad lejā gar koka sētu, gar pašu mototrasi, bet gan taisni līdz asfaltam (tur, kur Bykolat). Mežā ir arī zīme “Privāta teritorija”. Laikam ļaunais īpašnieks nemīl velobraucējus.
Konkrēti SEBam nav, bet tur tak papilnam to oranžo svītru uz kokiem un norādēm, apmaldīties ir jāmāk. Un mierīgi var braukt abos virzienos, tikai ir viena-divas vietas, kur nezinot var aizbraukt drusku nepareizi.
