bildes - http://www.tahkomtb.fi/images/2007/album/29062007/index.html
http://www.tahkomtb.fi/images/2007/album/30062007/index.html
vai ne? 8)
ehh, Tahko, meine liebe. nākošgad notiekti atkal jābrauc.
jap, sanāca ļoti laba “treniņnometne” :)
paldies Oxim par organizāciju un visiem par kompāniju!
un LOOK par riepu piepumpēšanu ;)
Tātad neliels apraksts par pasākumu…
Viss sākās kādā jūnija sākuma dienā, kad saņēmu no Kārļa e-pastu, ar pavisam vienkāršu tekstu:
Maucam?
www.tahkomtb.fi/int
Daudz nedomājot piekritu (bet nepameta sajūta, ka šis ir tas gadījums, kad griežam vispirms un domājam tikai pēc tam… bet nu mierināju sevi ar domu, ka dzīvojam tak vienreiz un tai dzīvē jāpamēģina viss ko tā dod…) Apskatījos to zāģi, ko sauc par altitude un nobijos vēl mazliet vairāk :) :) Bet nu, gan jau…
Iesaistos mazajā e-pasta sarakstē, ko organizē Baltais un fiksi vien pienāk jūnija beigas un tik vien ritenim esmu izdarījis, kā iepircis kkādus lēni dilstošos klučus saviem v-breikiem (jā jā, tas, ka man nav disku bremzes solīja padarīt šo pasākumu vēl kuteklīgāku :) )
Bet nu labi…
-
Diena – Tallinas rallijs
Savācamies piecos cēsu 31, visi tādi miegaini bet ātri salecam braucamajos un startējam (viss sapakots jau iepriekšējā dienā, tas pateicoties Baltā organizatora spēkam :) ) un maucam uz tallinu, kur līdz 10 atiet plānotais prāmis – 300km, 5h ar dažādiem pitstopiem, tas ir gandrīz vai izaicinoši un jā, Tallinā sākam steigties tā nopietnāk, tā ka gājējiem būtu no mums jābaidās… bet esam uz prāmja un nepaiet ne mirklis (tas jau nebūs aktīvais velominējs Latvietis, ja neizmantos katru iespēju pagulēt, un prāmis nav izņēmums) un esam jau Helsinkos. Izbraucam cauri Helsinkiem un lidojam Tahko virzienā… tur vēl kādas 5-6h ko braukt… pa ceļam vairāki pitstopi kur kuņģi tiek uzpildīti ar saldējumu (rezerves tak jāuzkrāj, trase solās būt grūta), tajā skaitā Lidl’s kādus 30 km no Tahko, kur saldējums tiek iepirkts kastēs jau :)
Apmēram sešos esam galā, aizšaujam līdz sacensību centram, kas ir slēpošanas kūrorts… tur man ir WOW!!! „Un šajā mums būs jābrauc augšā un arī lejā??” …”Jā, un ne vienu reizi vien” kāds mani blakus iepriecina!!! Nu labi, dodamies ātri uz mājiņām, lai saliktu riteņus un „pabrauktu pa piķi” jo visiem dibeni niez vien pēc kāda izbrauciena… „pa piķi” ātri vien beidzas ar pūliņiem tikt tai slēpošanas kalnā, kas ne tuvu vairs nav „piķis” Skats no augšas protams ir kā atalgojums par mocībām, kas bija mēģinot tikt augšā, daudz kur stumjoties, jo ir stāvs un arī akmeņains brīnišķīga iespēja izspolēt… Kad esam mājā, tiek saorganizēta zupas vārīšana, apetīte liela, tāpēc tiek saliets daudz ūdens, bet tas netraucē, katls ir tukšs ātri… -
Diena – atpūšamies un gatavojies startam
Šī diena ir laba ar to, ka nav jāliek modinātājs… lēnā garā pamostamies, paēdam un uztaisām mazo treniņu un šoreiz tik tiešām, pa asfaltu… pēc izbrauciena saorganizējamies uz Koupio (nu ceru, ka to patskaņu izvietojumu šīs pilsētas nosaukumā atminos pareizi), lai samaksātu 4 eiro un uzbrauktu skatu tornī un paskatītos uz ezeriem, mežiem un vēlreiz ezeriem… tiek izmantota iespēja arī iebrauk Trek bodītē (malači LV Trek tirgotāji, situācijai pasaulē jāseko līdzi ) dodamies mājās un vakars tiek pavadīts gatavojot ričukus un uzņemot kalorijas rītdienas braucienam ar alus palīdzību. -
Diena – Ze diena
…akal jau diena sākas ar modinātāju, starts tomēr 9.00 un 9.30 un jāpaspēj vēl iestiprināties un arī iesildīties… pirmais starts bija priekš tiem, kas brauca 180km, tie sāka 5.30 (mūsu vidū tādu nebija) un tad 9.00 startēja spicie 60nieki 120nieki un vēl kkas tur… to es noskatos no malas, jo kā debitantam, man bija jāstartē 9.30… Start koridorā iekāpju kopā ar Mārtiņu un Rihardu un gaidam… atskan starta šāviens un sākam… sākumā pa asfaltu mazliet…sāku lēni, jo ir sajūta ka paspēšu vēl nogurt (un tā sajūta bija pamatota ). Pirmie 15-20 km tādi viegli, daži vien kāpumi, gandrīz nemaz akmeņu. Bet es zinu, ka BŪS un IR, to sauc par Killeri un tas ir tā, ka visi rindiņā lēni stumj augšā sevi un savus velosipēdus…ilgi stumj… un kad esam augšā, tad sākas īstā braukšana. Īsta braukšana izpaužas šaurā taciņā, kas pilna ar saknēm un akmeņiem… lieliem akmeņiem… un jā, līņā lietus, kā reiz labāk slīd, it sevišķi pa saknēm… pirmais nopietnais nobrauciens (joprojām šaura taciņa, lieli akmeņi un liels kritums), sākumā kāpju nost, jo ar kājām ir stabilāk un tik pat ātri, bet pēc tam tomēr sēžos virsū, jo šis tomēr ir pieredzes gūšanas pasākums un tad nu arī lēnām mocu lejā, ik pa brīdim sataisot nelielus sastrēgumus aiz sevis. Ir arī šad un tad grantīte, bet tas vairāk lai ievadītu mūs citā mežā… Pa visu distanci ir kādi 5 ēšanas/dzeršanas punkti, pirmos protams ignorēju, bet sākot ar 3. apstājos, lai izstaipītos, apēstu kādu gurķīti vai rupmaizi un padzertos… pie pēdējā punkta jau nav īsti kur velo noparkot, riktīgs tusiņš!!! Zinu, ka beigās ir liels kāpums, gaidu, gaidu to, palikuši 5km līdz finišam, sākas mērens kāpums (Somjas mērogiem mērens), nu tāds kurā ar vienu no mazākajiem pārnesumiem var tikt augšā… pamazām panāku vairākus somus, kas stumjās augšā, katrs no tiem uzmundrina savā valodā, ko bez problēmām arī iztulko pēc pieprasījuma… Kad vairākas sviedru lāses nopilējušas pa degunu lejā, esmu augšā. Tagad tik lejā, tur protams somi, kam tiku kāpumā garām paskrien mam garām (bet nu nekas, man par rezultātu svarīgāk bija pašsaglabāties ) Mazliet adrenalīna (pirms šī nobrauciena ir zīme ar uzrakstu „Prepare for breaking”, citur tādas trasē nebija, drīzāk kkādi teksti Somu valodā ar domu „bremzes lieto jau tikai vecmāmiņas” un esmu galā… laiks ir pat labāks nekā cerēju un tīri apmierināts minu atpakaļ uz mājiņu (sanāk tāda laba atsildīšanās). Pēc laika, kad visi nomazgājušies dodamies uz finišu paēst (makaroni ar gardām mērcēm) un gaidīt tos, kas 120 brauca… un ilgi nemaz nav jāgaida…malači… ak jā, uzgāž lietus, tas nozīmē, ka visiem, kas palikuši vēl trase, tas pasākums paliek vēl jautrāks…
Vakars tiek pavadīts lēni apspriežot, kur un kā varēja izbraukt, dzerot aliņu/vīnu un sildot muskuļus pirtī. -
diena - mājupceļš
No rīta pieceļamies, saorganizējamies uz nelielu izbraucienu pa asfaltiņu, savācam mantas un 12 jau dodamies mājās… Mēs Latvieši taupīgi (varbūt arī skopi) un nolemjam, ka Somijā nav stilīgi tankoties, jātiek līdz EE, bet mūsu auto kompis Helsinkos rāda, ka bendža pietiks tikai 5km, nolemjam, ka gan jau pietiks, ja nē, tad bobslejs… un pietika… Esam pāri, salejam bendzīnu un tikai vēl 300km, kas tiek pavadīti stāstot dažādus velostāstiņus, lai ir action un Mārtiņš neaizmieg pie ruļļiem (žetons viņam, ka godam visu izbrauca). Visi tiek pa mājām izvedāti un formāli pasākums ir beidzies…
Atziņas:
• Labi vien bija, ka vispirms „nogriezu un tad domāju”, pieredze neatverama
• Akmeņu somijā ir nemaņā daudz – to pašu var teikt par Ezeriem un mežiem, bet tie netraucē braukt
• Somi labi māk Angļu valodu, var trasē komunicēt
• Ja atrod Lidl, var dabūt lētu saldējumu un ne tikai to
http://picasaweb.google.com/juris.riekstins/Tahko?authkey=18OOdZxsz70
dažas bildes no maniem krājumiem… visas var dabūt vai nu pie Baltā vai pie manis birojā (valdemāra 33). Baltajam tās bildes būs šodienas laikā :)
paldies Riexc-am par reportu.
jā, tā ir cita pasaule- gan XC ir īsts, gan cilvēki ar citu izpratni par kopistisku atrašanos trasē. daba- ļepotā, izaicinājums fiziskajai formai un prasmēm (arī tehnikai) arī pavisam citas klases. neaizbrauksi- nesapratīsi.
forši jums tur gājis. tehnika nevienam nenošķīda, sāpīgas bietes nebija?
atceros kā kuriozu, kā toreiz AUGŠĀ braucot mani apdzina viens vīrs ar kārtīgu freeride FS velo, kājsargi, viens zobrats priekšā un vismaz 150 gājiens abos galos. kājās piecēlies tik pletē! un tas bija kāds 20tais kilo vismaz! un ja viš nebrauktu vienā tempā ar savu biedru, kam bija kārtīgs DH riičuks (es ar tādu nomirtu pēc pirmajiem 10km, ja ne ātrāk), tā arī būtu aizbraucis man pa priekšu - uz redzēšanos finišā.
tad es padomāju, ka žēlabas par to, ka priekšējais amis paņem spēku, ir BS.
no otras puses, tai gadā Raimonds ļoti labi pa augstām vietām nobrauca ar cieto dakšu.
Tai pēdējā kalnā somi, kas stūmās, ne tikai deva ceļu bet arī uzmundrināja tos, kas tomēr augšā min…
Manus cimdus neatradāt ? Aizgāja nebūtībā pāris gadu atpakaļ pie skaistās koka mājiņas. Varbūt suns vainīgs :)
Tai pēdējā kalnā somi, kas stūmās, ne tikai deva ceļu bet arī uzmundrināja tos, kas tomēr augšā min…[/quote]
Kalnā minēji vispār bija “svētās govis” soļotāji netikai laicīgi ceļu padod pašķīstot gar trases malām, baidīdamies kā no mēra slimnikiem, bet arī palīdz augšā tikt stumjot… :) (paldies Lookam vienā epizodē)
Lejā baucot līdzīgi, kad šmējie dzird kādu skaļi grabinot un kūleņojot gāžam lejā pa akmeņiem, tad trajektorijas vienmēr tika atbrīvotas…
Braukšanas kultūra fantastiska
daži mani iespaidi no trases:
http://fotki.lv/?x=OS5RKFxDRy06RDxIU1M5LlMoXEFQQ1VFUlM5LlIoXERRTFBGUw==
žēl, ka visi uzraksti netika tulkoti anglisi :)
mjaa…tagad saprotu, ko esmu palaidis garaam…:/
btw “Killers” ir bildē, kur velo stūre redzama. braucu augšā un fočēju :)))
…bildēs nekas manuprāt killerīgs neizskatās… es savos foto ar to stāvumu & grūtumu nespēju noķert… dzīvē IR foršāk ;)
jā, bildēs neiespējami visu kopainu un īsto fīlingu iemūžināt. so pašiem jābrauc skatīties ;)
jau tagad pienemam pirmaas rezervaacijai uz 2008. gadu, lai kaut nedaudz pietuvotos igaunu skaitam - 50 :)
Labāk jau braukt piedalīties, spilgtas emocijas garantētas…
es pirmais sarakstā… un uz 180km!
Tā jau ir pataloģija… (pozetīva) :)
jau toreiz, kad tu brauci 120, bija respect par iekšām, bet 180 grūtības pakāpe vispār ir prātam neaptverama.
nu to es arī gribu saprast, kā tur ir!