Domāju, kā tā nav tikai mana sāpe. mazie suņi Latvijas laukos un mazpilsētās ir īsta nelaime. Vakar jau sajutu slapjumu uz savas kājas, iekost vēl nepaspēja. Nesen man teica, ka visi suņi ir tādi, tāda ir suņa daba. var jau būt, bet pirms pāris nedēļām biju Austrijā un Itālijā ar velosipēdu un, lai arī cik suņiem pie atvērtiem vārtiņiem garām nebraucu, neviens pat nemēģināja doties manā virzienā. Vai pie mums suņi ir neaudzināti? Varbūt kāds var padalīties pieredzē kā tikt arviņiem galā:)
Arī man reiz viens mazs murmulis ieķēra kājā - a pēc tam ejot garām ar kājām - šīs nāk klāt un luncina asti - divkosis ;) bet suņiem šķiet pie mums velobraucēju nepatīk kā suga neatkarīgi no formas spilgtuma. :-D
Palasi te: http://www.xc.lv/mtb/forums/viewtopic.php?id=1528
Man par suņiem cits novērojums. Pērn un arī šogad biju ilgākā veloizbraucienā pa Latgali un novēroju, ka tur visām mājām ir mazie kvekšķu suņi lielākā barā, kas skrien līdzi, traki rej, bet nu principā nekādu nopietnu skādi izdarīt nevar. Nedēļu tikai atklausījos viņu riešanu un mazo ķepu dipoņu pa grantētejiem lielceļiem.
Atgriežoties Rīgā un mērojot ceļu no stacijas uz mājām sastapu cita veida suņus - aiz lieliem žogiem vai arī bez žogiem milzīgi rīkļurāvēju kustoņi, kas rej tik draudīgi, ka logiem stikli trīc.
Ha ha ha … suņi suņi, kā man šis temats patīk :) Mūžīgā cīņa - suņi vs velobraucēji. Man kāreiz arī vakar bija gadījums…
Braucu ta normālā ātrumā pa lauku ceļu, un te pēkšņi no ceļmalas zāles iznirst viens neliels krancis un trekni riedams metas zem priekšējā rata. Mēģināju izvairīties … par strauju sagriezu stūri … un rezultātā lidojums pāri stūrei :). Nu tad es ļoti trekni lamādamies cēlos kājās, a ko krancis … klusi iemuka atpakaļ ceļmalas zālē, un ausis saspicējis, klusējot kā partizāns vēroja manu ārdīšanos uz ceļa :))
Nu bet svoločs izskatījās pie sevis ļoti apmierināts, ka tā skaisti nogāza tādu riteņbraucēju no ratiem :D
Šogad uz Kleistu ceļa dabūju mukt no kaukāzieša. Jomajo, es nemaz nezināju, ka šis spēj panākt velo, kam ātrums virs 30kmh. Adrenalīna deva bija pamatīga, bet nu es aizmuku.
Bet pagājušgad Jaunķemeros no krūmiem leca virsū rejošs krancis. Tā kā viņš gāja na pererez, tad neko labāku neizdomāju, kā sabļaut viņam virsū. Un ne jau ar lamu vārdiem, bet ar neartikulēto brēcienu. Šis žigli iemuka atpakaļ krūmos.