Aplūkojot starta sarakstus, pagaidām vien tikai 3 dalībnieki no LAT, tai skaitā es ar kolēģi…
Noteikti kādam interesēs, kā bija sacensībās. Kamēr vēl svaigas atmiņas tikmēr mēģināšu izklāstīt.
Starta pilsētiņa protams ir kalnu ieskauta. Garām tek jautra upīte, viss saulains, viss skaists. Ierados iepriekšējās dienas pēcpusdienā, lai paņemtu starta numuru un apskatītu tur jau naski ritošo tirdziņu. Pēc vējainās Prāgas un nedaudz saulainās Vīnes te sagaida liela cepešpanna. Iepriekšējās dienās ar bažām skatījos, ka sac. dienā sola visapkārt pērkonus un lietus, bet nu sapratu, ka tas tiešām te ir nepieciešams, lai nedabūtu saules dūrienu pēc pāris stundām. Tas vakarā arī notiek - pērkons. Tajā pašā vakarā 21:00 bija solīta sanāksme un kaut kāda rītdienas trases apskaidrošana, bet es neko tādu neatradu. Labi - vienalga.
Starts 9:00. Brokastis tuvējās pilsētiņas viesnīcā 7:00. Ārā ne miņas no sutoņas, drīzāk gaidāms lietus. 10min pirms starta lietus arī sāk līt. Turpinu pasildīties, lai nebūtu kā muļķim jālīst starta koridorā. Protams dēļ tā esmu bara beigu daļā, bet vismaz nesalstu startā, vai pārāk silti saģērbies nesvīstu pēc 2km. Lai arī ir ko “iesvīst” - kā sākam mīt tā turpmākos 12km ir tikai augšup. Jāpaceļas ir kādi 900m uz augšu. Sākumā asfalts, tad grants ceļš, tad nedaudz sakņainas un akmeņainas taciņas. Dēļ tā ka tikko lijis un bars vietām jāpastumjas, bet citādi būtu pat braucams.
Tad seko 400m lejā lidojiens kuram pa vidu asumiņam trase nolaista nost no grantenes uz kautkādu dubļu no šļūcienu. Te man bija glūži kā riepu reklāmā. Nu braucu, itkā šļūcinos palēnām, jo tak dubļi un tad ieslīdu nedaudz nelāgā graviņā. Tur izdomāju nokāpt un pārkāpt tur kur varētu būt labāk braukt un tad uz dibena kā likts un 1m zemāk, ceļos kājās tas pats un vēl 1m zemāk nošļūcu. Nez kas tas par veidojumu bija, man ir diezgan pumpainas velotupeles, bet iecirsties tur bija grūti. Tālāk atkal zemes ceļš - brilles tiek arvien vairāk un vairāk aizmestas, bet drīz arī nobrauciena beigas un ēšanas punkts.
Man vajadzēja tik dzeramo, jo sistēmā kalnā rāpšanai biju pielējis knapi litru. Nolieku velo, piepildos, eju atpakaļ un skatos, ka visi velo tādi dubļaini, dubļaini. Tātad jāskatās pēc īpašām pazīmēm - ok, manam melna dakša. Bet sasodīts ap to vietu kur biju noslējis savējo - visi stāv ar baltām dakšām - nosperts? :o Nē, dubļi vai māli te tādi bāli, tāpēc viss ir iekrāsots tāds balts.
Otrais ievērojamais kāpums nav liels - ap 250m, bet te sāk spīdēt saule, sāk palikt jau diezgan silti un visi dubļi naski piekalst. Pašā augšā pamanu miglu/mākoņus, tāpēc atceļu lietus jakas novilkšanu līdz nobrauciena beigām. Paša kalna kore tiešām mistiskā miglā tīta, bet dzirdama līdzjutēju klaigāšanās un tipisko Alpu govju zvanu šķindināšana, tātad ļoti iespējams, kalns būs pievarēts - uzrodas lielāks spars braukšanai un atmostas smadzenes lejā braukšanai nepieciešamajai kondīcijai. Jo kādus 7km minot pa vienmuļu ceļu tikai uz augšu smadzenes nedaudz iemieg.
Tātad laiks mosties, jo tālāk seko 10km lejā vien. Pa vidu pavīd jauka taciņa gar kalnu kori, viens tunelīts caur kalnu. Tur viens vācietis priekšā met pa bremzēm un nekustas kādu brīdi. Es arī apstājos - kas zin - trepes vai bedre vai kas, izrādās šim tumšās brilles - neko neredzot. Skatus vairs nav laika pētīt, jo jāturas pie bremzēm. Pēc lielā nobreuciena atkal ēdamais/dzeramais galds. Tur novelku lietusjaku izdzeru laipni atnesto izodzērienu un minam. Nākamie 25km gandrīz apkārt skaistam ezeram, vietām braukšana pa tiltiņveidīgu taciņu virs ezera utt. Daudz netrakoju 1/4 vien nobraukta. Parādās arī pāris tehniskas vietiņas, trepītes, saknes, kautkādi tiltiņi, viss ok, bet tad tiek sasniegti 50km. Tikā asfalts, bet jūtu, ka nāk tāds kā vājums virsū. Braucu grupiņas beigās un priecājos, ka esmu aizvējā. Var jau būt ka smadzenes sūta nomierinošus signālus jo zina, ka tūlīt būs 1km uz augšu.
Pirms kāpuma izdomāju nestāties ēšanas punktā un nepaijāt sevi, bet sistemātiski ar noteiktu spēka piepūli turpināt mīt, cik ies tik ies. Ja paliks labāk lieliski, ja paliks sliktāk - apstāties var vienmēr. Ēšanas zonā apēdu želeju. Jā te tāpat kā citās sacensībās trasē aizliegts drazoties, bet kādus 300m pirms un pēc ēšanas punkta drīkst. Ļoti noder tiem, kas negrib stāties un ēd braucot.
Paiet kādi 3km pret kalnu, un parādās zīme 50km un šķība sejiņa. Jā - nedaudz virs puses nobraukts, bet grūtākais vēl ir priekšā. Kāpumu serpenīni pilnīgā saules pusē. Ēnas tāpat kā mākoņu praktiski nav nekur. Cepešpanna drausmīgā. Trasē pabraucu garām trases malā saulē stāvošam dalībniekam, kas vienkārši truli blenž uz krūmu pusi. Nez, vainu domāja vai iet uz krūmiem ēnu meklēt, vai iet d!&$^, vai maldījās savas pārkarsušās apziņas cilpās. Ta arī man augšā braukšana bija tāda veģetatīva. Vienīgais, kas nodrošināja 5km/h kustību bija 28zobu zobrats aizmugurē (kā lielākais) un noruna ar sevi, ka nost drīkst kāpt tikai kritiskā gadījumā. Viens bija - pačurāšana, vairāk gan nē.
Virspuse sasniegta pat neticas kā. Nedaudz vēl pašūpošanās un var laisties atkal lejā. Te var atkal atvilkt, jo braukšana tāpat kā augšā pa ļoti gludu grants ceļu. Ideālā trajektorija jau iebraukāta un bez akmenīšiem, tākā tajā turoties var diezgan ātri gan pārskatāmās taisnēs lidot (ātrākais ap 70km/h), gan līkumos. Vienīgais, kā izbrauc ārpus uz akmenīšiem tā sākas “joki”, vai nu dēļ ātruma vai dēļ līkuma leņķa. Tātad maksimāli jāturas uz iebrauktās trajektorijas.
Stingri esmu nolēmis prims pēdējā kāpuma apstāties, uzēst, atpūsties un tā. Bet ēšanas punkts kautkādā biezā norobežotu skatītāju jūklī. Skaļi sauc iebraucošos vārdus un valstis, neviens nestājas, pfff.- nākas braukt tālāk ar vienu banānpauzi. Laikam daudzi negribēja stāvēt tajā skatītāju barā, jo dažus simuts metrus aiz, redzēju vairākus stāvam un raugoties atkal uz kāpumu. Rit 83km un tuvākie 5km būs tikai uz augšu - samierinies, bet zini ka tie būs pēdējie! Kautkur uzrodas spēki. Laikam tie kas vienmēr aizved uz mājām. Daudz vairāk kājām gājēju, bet man 5km/h nemaināmais ritms. Galīgi neteikšu, ka tas bija ātri un viegli, bet kalna gals ir saniegts. Lejā braukšana vienā brīdī iet pa šoseju, tur jau ir savi 73km/h, bet braukšana vairs nejūtas labi, jo sāp kakls un pēdas sāk tirpt no visu laiku spiediena. Izrādās lejā braucot spiediens uz tām ir daudz lielāks, kā minot augšā.
Un tad seko pēdējie 12km - uznāk pērkona lietus. Tāds labi riktīgs. Labi ka paspēju nokratīties no kalna. Citādi tur būtu skarbi, jau tā viens brīdis gāja pa strauta gultni. 10km - tikai šoseja un lietus, bet kājas vairs nevelk. Pēdējā ēšanas posmā nestājos vispār. Nez vai tie kas atpūtās vai vienārši sportisti, bet te man sāk iet garām. Man vienalga. Zinu ka finišā gribu iegraukt ar savu seju tāpēc cik iet tik iet, nevienam astē nesēžos, tāpat pa tādu lietu tuvu un droši tu nepabrauksi. Viens labums gan no lietus, visi dubļi tiek skaisti nomazgāti. Un tad beidzot finišs :D
Kopumā trase nav tik tehniska kā Polijās, ceļi arī maigāki, sistas riepas daudz neredzēju, pašam vispār neviena. Nu man nedaudz jau tehniskāku prasījās, laikam jau redzot kā grūtākās vietās man iet krietni naskāk kā vietējam vidusmēram :P
Trasē vairākkārt domāju, ka nākošgan nebraukšu nekur, kaut kad tak jāatpūšas ar. Tagad - nākamajā dienā, jau brīnos, kas par mauļķībām bija uznākušas - kaut kur noteikti jābrauc! ;)
Labs,es arī nākošgad uz šo pasākumu skatos!!
Nu ar beidzot esu atgriezies :)
Gonka bija labā. Rullēju gan tikai 26 km. Itkā tikai tāda latviska tautas distance, nu bet bija tīri ekstrēmi, katrā ziņā līdzīgu Latvijā nesameklēt. Distancē tikai divi tādi reāli kāpumi kalnā. Viens apmēram 6 km garumā un 200 m augstumā, otrs kādus 4 km garumā 300 m augstumā. nu tāda parasta grantene … vienmuļa … kā pareizi augstāk KKTK izteicās - “smadzenes nedaudz iemieg” :) ha ha ha itkā jau reāli minami bet laikam tā vinmuļuma dēļ reizes divas otrajā pacēlumā nokāpu no velo un pačāpoju kājām :) atpūtos, nomierināju pulsu un rullēju tālāk. Nu protams attiecīgi diviem kāpumiem kalnos, bija arī divi reāli nobraucieni. Viens tāds 2-3 km garumā un 100 m kritumā … nu tāds parketnieks, pa granteni … ehh … vienīgi nožēloju ka iepriekšējā dienā tos ceļus neizpētīju, reālais ātrumgabals, bet tākā nezināju kas aiz kura līkuma slēpjas, tad rullēju piesardzīgi … piebremzējot … ha ha ha … varbūt ar ietekmēja viens kārtīgs žāviens uz sāniem vienā no asiem pagriezieniem distances gandrīz pašā sākumā :)) Bet tas otrs nobrauciens kādi 5 km garumā un 400 m kritumā bija nu REĀLS downhils !!! Akmeņains zemesceļš, ka vietām pārgāja kaut kāda izžuvuša strauta akmeņinā gultnē … kas vietām tika marķēta kā tāda slaloma trase ar lielizmēra buližņikiem :) kas to vien darīja kā gaidīja kāda upura galvu piezemējoties uz tiem :) … Un vēl piedevām iepriekš lijušais lietus … kas visu to mistrojumu padarīja par glumu dubļu nobraucienu :)) … nu mīlīši … pirmo reizi mūžā sajutu, ka nobraukt no kalna ir grūtāk kā tajā uzbraukt … 5 km pa bremzēm un iekšējās balss saucieniem “labi ka tā labi ka tā !” :) … fu … atskaitot to ka pazaudēju savas velobrilles, viss beidzās labi :) Jā … un nu laikam jau liels paldies jāsaka disku bremzēm
Distances beigu posmā jau bija tāds Latvijai pierastāks gabals … ar nelieliem kāpumiem un kritumiem, pampakiem un saknītām un dubļiem, jā un šajā posmiņā tiku pie secinājuma ka tādi vidusmēra vietējie labi tiek galā ar uzbraucieniem kāpumos, kā arī ir labi downhilisti … bet krateklis šiem laikam īsti pie sirds neiet, jo iekabināju vairākus priekšā rullējošos :)
Finišs … tāds lēzens nobrauciena asfaltgabals caur pilsētai … tīrā atpūta uz kādi 45 km/h
Vispār labais !
Varētu to turpināt ar nākamgad … tad jau varbūt ar garāku distanci, jo nebij jau tik traki kā domāju
[quote=Baltais]http://www.salzkammergut-trophy.at/gary-fisher-will-be-at-the-trophy-again-dber5766
Vareni![/quote]
Jāapbēdina !
http://www.salzkammergut-trophy.at/gary-fisher-leider-nicht-am-start-der-trophy-dber6345
Nu tagad nezinu ko darīt,bija doma kādā pitstopā ar Hari kopā kādu Zipfer aliņu izdzert ! ;)