Runājot par braukšanu treniņos un sacensībās pastāv tāda lieta kā psiholoģiskie grūtumi - spēks ir, bet žēl sevi mocīt, kaut labi zinu - vajag. Braucu tai pašā SEBā, kalniņš, grūtāk mīties augšā - ai pastumšos, ko man tas rezultāts. Vai treniņā - nogriezīšu stūrīti, slinkums. Bet pēc tam pats besos…
Kā jūs cīnāties ar šo psiholoģisko grūtumu? Jeb cilvēkiem, kam no dabas vājš raksturs - nekad neiemācīties sevi piespiest?
topics, lai izrunātos “pa dušam” :))
hehe nu vienmēr jau… vai gandrīz vienmēr… visiem tiem kokiem ir divi gali, tipa - nu nesaņemies trasē, saņemies kaut kur citur, utt.
nu manuprāt treniņš, vai trase, ir brīnišķīga vieta, kur pierādīt sevi tādā veidā, kā tas pašam patīk. nu citam, lai pierādītu sevi, vajag driftēt ar bembi pa biķerniekiem, citam ar ūdensmoci 420 grādu apgriezienus uz vietas taisīt, citiem vajag… nu es nezinu vēl ko - katrs jau citiem (un galvenokārt, laikam, sev) pierāda sevi tādā veidā, kā pašam patīk - redzi un jūti, ka spēj cīnīties ar sevi, pārvarēt pelmeņa fenomenu, un no otras puses - ka ar prātu darbojies līdzi, vari sevi ierobežot, paskatīt pulsu, piebremzēt, braukt ar smadzeni, ne nerviem, palaist pa priekšu ātrākus un pieredzējušākus - lai kādā pašam vien zināmā vietā atkal viņiem paietu garām - varbūt, un varbūt nē… visvairāk jau tās baudas tieši no sevis pārvarēšanas, nu atcerēsimies kaut vai mūsu ideoloģiskā tēva Pliekšāna k-ga zelta vārdus… :D :D :D
Paņem līdzi braucot treknu kolekciju ar skaņdarbiem MP3 faila formātā.
Kamēr nenoklausīsies, mājās netiksi.
Saku no pieredzes, nedomā par to cik, kas kā un cik ilgi jābauc, domā kautko no galīgi citas operas. Tikai skaties uz ceļa, protams. Domājot cik ilgi jābrauc es nemaz nesāktu pat braukt :))
Vienīgais kā dēļ dažkārt nākas noīsināt trenniņu ir lietus, SMAGS vējš vai prokols. Īsa treniņa dēļ pat nav jēga riteni vilkt ārā un ģērbt virsū likru.
Ja daudz trennējies varētu būt ka pārtrenēšanās. Ja organisms neprasa tad arī nevajag. Man te diemžēl nācās pārtraukt treniņus uz 3 nedēļām. Kad atbraucu un uzkāpu uz ričuka tad motivācija bija tāda ka gribējās maukt ka ne kājas ne sirsniņa neturēja. Pamēģini atpūsties.
Ja maz trennējies, tad tik brauc kā brauc un nepārzīvo. Ja trenēsies tad būs rezultāts un tad arī motivācija nāks. Bet psihot nevajag!
Parasti motivācija parādās tad kad sajūti kādu mazāku vai lielāku rezultātu savos darbos. Nospraud sākumā mazākus mērķus, tad pamazām lielākus un … viss būs kārtībā.
Par motivāciju vai, citiem vārdiem sakot, nopietnu attieksmi pret treniņiem. Kad naudas darbā priekšnieks izsauc uz kafiju un sāk borēt, cik daudz laika un enerģijas vajag veltīt darbam, lai tajā gūtu panākumus, un ka tev tur vajag vēl daudz progresēt, tu klausies un brīnies, cik interesanti tas sanāk - no vienas puses, pilnīgi garām, no otras, ja to attiecina uz trenēšanos, tad tie ir viedi vārdi, kuros ir vērts ieklausīties!
Ansis ir sapratis dzīves jēgu! Grozies kā gribi - visu dzīvi var attiecināt uz sportu! Vai gluži otrādi - sports sagatavo tevi visām dzīves situācijām!
Galvenais jau, lai tas pedalēšanas process sagādātu prieku, arī braucot tikai ‘tāpat vien’, ar motivāciju noskaidrot ‘a diez kur pa šito taku var aizbraukt’, ‘cik ilgi jāminas līdz Siguldai’, ‘šajā kalnā tak var uzbraukt’ utjpr. Tad arī radīsies kilometrāža, regularitāte un varēs stādīt treniņprogrammas. Uzstādīt mērķi - iebraukt kādā simtniekā (desmitniekā, trijniekā) kādās sacīkstēs, vai nobraukt n tūkst. km sezonā, un tad zobus griežot realizēt - manprāt, ilgtermiņā apriebsies, ja sports nav maizes darbs un riteņbraukšana - vienīgais dzīves saturs. Rezumē - nevajag sevi spiest, lai pro sportisti spaida sevi, šis tomēr ir mūsu dārgā brīvā laika pavadīšanas veids.
Kamēr ir prieks mīties un motivācija ar jautru prātu var maukt prom no mājas cik vien tālu var aizmaukt, a atpakaļ jau būs jābrauc jebkurā gadījumā - ar vai bez motivācijas… :)
Nu ja rezultāts nav svarīgs, tad es pat nezinu, ko ieteikt…
Man palīdzēja tas, ka es pamēģināju treniņus ar IEVĒROJAMI stiprākiem braucējiem. Kaut kāda līdzība ar šahu: Jo stiprāks pretinieks, jo ātrāk un vairāk pieaudz Tu pats.
Ja ir interese varu izklāstīt, kādas manā gadījumā notika “pārmaiņas”. Bet tas ir pagaršs stāsts. Līdz ar to īsumā: pabrauc treniņus ar stiprākiem braucējiem. Nevis visus, bet dažus treniņus.
Par vēlmi kvalitatīvi izkustētie treniņā. Liels “motivators” ir mērķis, kāpēc vispār esmu izgājis uz treniņu. Ja apzinies to, tad arī motivācija izpildīt plānoto ir gana liela. Iespējamais paligs varētu būt vispārēja izpratne par to, kā tad cilvēkam veidojas trenētība (spēks, izturība, ātrums), kas attiecīgi nodrošina iespējas pašapliecināties sacensībās.
Pēc piemienētajiem piemēriem treniņos es ieteiktu pamainīt pašnovērtējuma kritērijus. Proti, neskaitīt nobrauktos apļus vai km (mazināsies vēlme nogriezt stūrīti, vai pavizināties pa asfaltētu ceļu tā vienā, lai pastrādātu kalnā vai pa meža takām), bet skaitīt kvalitātīvā darbā pavadīto laiku.
Es pēc dabas esmu diezgan slinka un pret pienākumiem vispār ar lielu bezatbildību attiecos, ja šie pienākumi ir tikai man paredzēti. Tāpēc treniņus mēģinu neuztvert kā treniņus, bet izklaidi. Piemēram, aizbraukt kautko jaunu apskatīt, izpētīt kādu man nezināmu meža nostūri.
Vai arī spelējos ar sevi - vai man izdosies 40 min laikā aizbraukt līdz darbam, cik kalniņos es spēšu uzmīties netaisot pauzes. Un katur braucienu uz darbu mēģinu uztaisīt par spēli - Mežciemā noskatīt, piemēram, trolejbusu un aizbraukt ātrāk par to līdz centram. utt.
Nu un protams papildus motivācija ir nebraukt vienai. Vienai, protams, ir grūtāk saņemties.
nu man, piemēram, arī rezultāts nav tas svarīgākais, kāpēc es braucu. Šogad, piemēram, es gandrīz nemaz nebraucu sacensībās, bet noripināti kilometru skaits ir krietni vien pamatīgs.
vislabākais motivātors ir salauzta mugura.
viss iepriekšpiedzīvotais kļūst par spļāvienu jūrā :D
bet ja nopetni, tad ja nu braukšana nav tavs darbs, tad vislabāk jau daŗit to ar prieku.
tad pat īsti motivāciju nevajadzēs ;)
Apņēmību varam mācīties no pašiem mazākajiem:
http://picasaweb.google.com/juris.riekstins/Trek3Posms2007/photo#5103230778033623922