Tiem, kuri krieviski brīvi nelasa, un tāpēc vēlas īsāk - pirmā ierēcamā vieta ir, kur PSRS 1988.g. Seulas OS laipni uzdāvināja Starptautiskajai antidopinga komitejai stanozolola diagnostējamo iekārtu - ar mērķi atmaskot AVS sportistus, taču iekrita Karla Luīsa (ASV) sīvākais konkurents Bens Džonsons (Kanāda), jo ASV jau bija pārgājusi uz ko citu. Tā rezultātā ļoti prestižajā 100 m disciplīnā par uzvarētāju pasludināja tieši to, ko krievi visvairāk gribēja “novākt” - Karlu Luīsu.
Turpmākā teksta zīmīgie teikumi:
Неужели кто-то всерьез думает, что никем никогда не пойманные чемпионы готовятся без допинга? Да нет же — им просто немереные средства, выделяемые государством либо спонсорами, позволяют его скрывать.
B профессиональном спорте борьба с допингом если и присутствует, то только для того, чтобы на время вывести из игры некоторых неугодных спортсменов.
Šonakt bija sapnis, kurā man kāds prasa, vai es ticot tam, ka LA nav lietojis dopingu. Un atbilde, ka “sportisti sacenšas, ievērojot visiem vienādus spēles nosacījumus.”
''Par to, kas sportistiem tiek barots un špricēts, jautājumus nebija pieņemts uzdot un atklāti par to neviens nerunāja. Un, ja kādreiz kāds ar viltu vai pie šņabja glāzītes centās no dakteriem izvilināt, tad šie mēģinājumi tradicionāli beidzās neveiksmīgi. Šajā sakarā Jānis atceras kādu gadījumu: “Sacensībās Vācijā lode norāvās nost, un, tā kā aizgrūdu pāri 21 metram, tad pamatīgi apskādēju pēdējos divus pirkstus. Viss piepampa, un sāpes bija tādas, ka nevarēju karoti rokā noturēt. Atbraucu mājās un domāju, ko darīt, jo drīz bija paredzētas svarīgas sacensības. Aizgāju pie daktera, kurš pateica, lai sacensību rītā stundu pirms starta pieskrienu pie viņa. Aizgāju, dabūju špricīti un nobrīnījos, ka dakteris saka, lai eju un droši startēju. Ātri vien organismu pārņēma tāda kā tirpoņa un sāpes pazuda. Pats par lielu brīnumu uzgrūdu 21,36 metrus, kas bija gandrīz vai sezonas labākais rezultāts. Tad mani pasauca uz dopinga kontroli. Sēžu un dzeru vienu alu pēc otra, bet ārā nekas kā nenāk, tā nenāk. Beigās tas visiem apnika, un man pateica, lai atnāku nodot analīzes no rīta. Dodos uz izlases autobusu un jūtu, ka tūlīt kaut kas nav labi. Visu ķermeni pārņēma tādi kā krampji. Komandas biedri māj ar rokām, sauc mani, bet es jūtu, ka līdz autobusam varu arī netikt. Šie tik smejas, jo domā, ka dopinga kontrolē esmu pamatīgi piesūcies alu. Kaut kā tiku līdz viesnīcas istabiņai un uzreiz zvanu dakterim. Saku, ka man ir baigi sūdīgi. Šis pārvaicā, vai man ir šņabis. Es saku: kāds šņabis, es mirstu nost. Ielaidu vannā aukstu ūdeni, kāpju iekšā, bet man liekas, ka tas ir karsts. Atnāk dakteris ar diviem polšiem, ielej pilnu graņonku un saka, lai maucu iekšā. Es tā daru, bet viss uzreiz nāk atpakaļ. Šis ar varu man iedabū iekšā vēl vienu divsimtnieci, bet es atkal vemju. Dakteris lamājas un saka, lai es kaut kā to šņabi cenšos noturēt iekšā. Tā ar ceturto piegājienu man tas izdevās. Ātri vien “izrubījos” un nogulēju kādas 20 stundas. Pēc tam kādā banketā dakterim prasīju par to, kādu brīnumzālīti viņš man bija iešpricējis. Solīju balzamu un citus mūsu labumus, kas krieviem bija delikateses, bet šis nebija pielaužams.”
Tas protams 80 tajos gados.
Tai pat rakstā Bojāra kungs atzinis, ka mūsdienās sports vairs nav cilvēka spēju atspoguļojums, un uzvaras nepanāk cilvēki, bet gan tās komandas un valstis kuras ir tikušas tālāk medicīnā
Ja kāds nezin, tad Bojāra kungs ir Latvijas rekordists lodes grūšanā
No pirmā acu uzmetiena ļoti tuvs raksts tam ka sbia publicēts Teh best magazine:
rakstu izlasīju, interesanti. bet atkal no otras puses - ja jau visi lieto, tad ko tur iespringt? sacenšas ne jau dopingotais ar “tīro”, bet gan bars ar dopingotajiem un tur tāpat ir svarīga ķermeņa fiziskā attīstība…