Te citā sadaļā daži minēja par bremžu lietošanu nobraucienos. Es gribu pajautāt viedajiem:
Kā pareizi izpildīties, lai braucot smiltīs nenorautu uz muti. Un vispār kā viņām cauri izbraukt. Kā darīt, ja nobrauciens ir pa smiltīm. Kas svarīgs būtu jāievēro nobraucienos. Un protams, kā izņemt asu līkumu.(piemēram starp kokiem uz sakņainas taciņas). Kaut kāda tehniskā izpildījuma fīča taču ir. Ceru, ka ķiķināšanu šis topiks neizsauks un vietējie guru dalīses ar padomiem, iemetīs kādu video linku, vai pat pieteiksies dabā nodemonstrēt! Paldies!
Es smiltīs nebremzēju, jo ātrāk un taisnāk tiec ārā, jo labāk.
Asu līkumu uz saknēm var iziet ja precīzi paceļ priekšu pirms saknes un mēģina trāpīt aiz tās zemē. Fiziku neapmānīsi un neviena riepa (izņemot ar radzēm) neturēs slīpi uz (izbraukātas) saknes, ja iesi autopilotā.
cauri smiltīm maksimāli taisni stūre jātur. Un jā, jāmin lai max ātri izbraukt. Smilšainajos nobraucienos nebremzēt
Tas jau bišku atkarīgs no cik daudz to smilšu ir - bedre vai visā nobraucienā un cik garš, stāvs tas nobrauciens. Es, ja vajag, uzmanīgi piebremzēju ar aizmuguri vai abām. Galvenais - stūrēt cik var taisni - kā pa ledu.
ja smilšains nobrauciens vai smiltīs iebrauc ar “švunku” noteikti ir vērts atslogot priekšējo ratu un pārnest smagumu vairāk uz pakaļējo.
Šitais ir svarīgi, taisna stūre ne vienmēr sanāks, līkumi jāizņem un objekti jāapbrauc. Šī ir tā reize, kad jāizlīdzas ar aizmugures bremzēm, ja vajag. Neuzmanīgi lietojot priekšējās, var sanākt brīvais lidojums pāri stūrei, jo priekšējais ritens gribēs ierakties un sagriezties.
Jāmāk apstāties stāvā un ļoti stāvā nobraucienā.
Bremzējot jālieto priekšējā bremze, jo tā ir efektīvāka (fizika)
Treniņā nevis braucam, jo braucam, bet ietveram kādu tehnikas elementu. Mēģinam līkumus izņemt, turot riteni taisni. Vai slīpi.
Jātrenē līdzsvars, pa laikam patrenējoties “track stand”.
Mācamies skatīties nevis pāri stūrei, bet nolasīt trajektoriju un skatīties ar acīm tur, kur brauksim, nevis tur, kur varam nokrist.
Domājam! “Smilšains” un “nobrauciens” pēc tam ir pakārtoti jēdzieni.
pēc ieteikumiem nez vai tā izdosies iemācīties, jākrāj kilometri ne tikai uz ruļļā, bet arī uz kalniņiem, lai nebūtu tā kā vienam otram kājās spēcīgam braucējam, kad jau ātrums pārsniedz meistarību(vietējās SEB bildēs var labi to redzēt).
IMHO vienīgais, kas jāņem vērā ir jāiemācās bremzēt ar priekšējo bremzi, lai nepārrautu pāri stūrei. Ja nobrauciens ir ļoti nelīdzens, tad es priekšējo tikpatkā nelietoju, jo priekšējam ratam zaudējot saķeri(palecoties no nelīdzenuma) tas nobloķēsies un nākamajā kontaktā ar grunti var izslīdēt.
Lai arī es veiklībā nevaru mēroties ar labākajiem jaunajiem, kaut ko uzrakstīt par braukšanas tehniku man patīk… jo es ar MTB cik braucu, tik patrenēt tehnikas elementus.
Par asajiem pagriezieniem - gribot negribot sanāk iemest akmeni to gudrinieku dārziņā, kuri apgalvo, ka rāmim ar īsāku bāzi ir labāka “manevrēšanas spēja”. Ar to tiek domāts, ka slaloma gadījumā aizmugurējā riteņa trajektorija mazāk atšķiras no priekšējā, un tas ir labāk, jo nenobrāzīsi plecus gar koku stumbriem. Tā ir taisnība, bet realitātē daudz biežāk par slalomu nāk priekšā asa pagrieziena izņemšana, ko paveikt ir vieglāk, ja aizmugurējais ritenis noripo pa lielāku rādiusu - tātad garāka bāze. Ar priekšējo riteni, kā jau te raksta, ir jāizvēlas trajektorija un jāprot izgriezt. Grūtākā vietā to var paraut gaisā (veikls braucējs paspēs ar ieklipsētām kājām to izdarīt arī ar aizmugurējo).
Aizsēžoties aiz sēdekļa, var nobraukt no ļoti stāva kalna, tikai jāsaprot, ka tad uz priekšējo riteni iznāk tik mazs uzspiediens, ka tas, pat viegli bremzējot, bloķējas un šļūc. Attiecīgi jābremzē vairāk ar aizmugurējo. Tikko kalns ir mazāk stāvs, un tas tiek nobraukts, sēžot uz sēdekļa, bremzēšanas balanss krasi mainās. Saņemot drosmi tādiem treniņiem, jāatceras, ka, sēžot uz divriteņa un piebraucot pie stāvās nogāzes, ir tāds brīdis, kad nogāze šķiet stāvāka un bīstamāka nekā patiesībā ir. Ja tajā vietā apstājas, nokāpj no riteņa un pietupjas, tad redz īsto nogāzes stāvumu - kas parasti vairs nešķiet draudīgs:)
Piekritīšu Ansim par to “stāvuma brīdi” kalna galā, un realitātē ir tā, ka sacenīsībās nav laika izdomāt braukt vai nebraukt vai nobīties. Kad nonāc kalna galā, un saproti ka priekšējais rats jau ir uz leju, tad nekas cits natliek kā doties lejā.
Par to garo riteņu bāzi - no pieredzes, ir tā ka garais velo tomēr šķiet flegmatiskāks un ļempīgāks", un tehniskās, "pumpainās un līkumainās takās tā smagnējā sajūta besī ārā. KAd atgiezos pie īsāka rāmja, tad atkal bija līkumi, kur sanāca stūri saraut pa strauju, šķet ka ritenis ir "pārāk ass… un pilnīgi nožēloju ka vairs nav garais rāmis.
Tā kā viss pēc personiskajām izjūtām.
Ja ir liels ātrums, tad iebraucot smiltīs jābūt gatavam ievērojamam pretspiedienam. Tas nozīmē, ka jāiztaisno rokas un mazliet jāsasveras uz aizmuguri. Tas, ka drusku panēsā ir sīkums. Parasti, ja saness, nevajag paniski mēģināt iztaisnot. Jo šur tur smiltis dziļākas, šur tur kāds ir šķībi pirms tam izbraucis, bet ir kautkāda vidējā trajektorija pa kuru velo tad arī izbrauks.
Kopīgo tehnikas treniņu? Es par. Ja tikšu, protams.
Galvenais tādās situācijās ir daudz nedomāt un ļaut, lai smadzenes darbojas zemapziņas līmenī. Tur visa domāšana notiek automātiski un nesalīdzināmi efektīvāk. Cauri smiltīm ir jāmin kā zvēram, laicīgi pārslēdzot ātrumus uz mazāku, ja jūti, ka iet arvien lēnāk, stūre taisna un pastāvīgi meklē izdevīgāku ceļu priekšējam ratam, atpūtīsies pēc tam. Tas vienkrši ir jābrauc un jābrauc vairākas reizes, lai dažādas pieredzes nogulsnētos atmiņā un ar laiku iesi cauri kā tanks. Profesionāli golferi neatgriezeniski sabojā savu labāko sitienu, kad mēģina izskaidrot, kā viņi to dara. Tie knifi iestrādāsies automātiski, vajag vienkārši braukt, krist un atkal braukt, cita īsceļa šeit nav.
Dazhas svarigas lietas:
1.rokas elkonos vienmeer ari ne smiltis nedaudz ieliektas
2.Atbrivota plecu dalja braucot ar richuku
3.Smiltis/nobraucienos richuku vadam ar savu smaguma centru(dibenu+ljoti noder treneta prese/muguras jostas dalja),ja smiltis sakam sturet tad nekas labs nesanaks…plecu dala saspringst un ja zudis atrums tad kritiens garantets,jo priekshas rats bus skersaam(ljoti liidzigi notiek ziemaa kad braucam pa sniega putru)
4.pa saknem skiet jatnieki visabak macetu braukt,jo dibens nemitigi ir japiepacel nevis jaceljas kajas.Un ja ir speks tad var iemest lielaku parnesumu.Lielaaks tas nozime prieksha uz lielajiem un aizmugure uz mazajiem vai tuvu mazajiem,ja pret kalnu tad cits stasts.
p.s.
izbraucu Smiltenes trasi kad vel bija sauss(3dien) ar CX velo,man ljoti patika nobraucieni.
90 % no vellobraukshanas tehnikas notiek starp ausiim
10% atkariigi no velosipeeda konstrukcijas
Braukshanas poza tehniskaas sekcijaas:
Vieglas rokas, smagas peedas (vienmeer!!!)
Straadaa augshstilba UN dibena muskulji (lai straadaa Tavas stipraakaas atsperes)
Zodu augshaa un uz priekshu (pareiza kjermenja poza un pareizs skatiens)
Liikumi:
Tev nabaa ir prozhektors - izgaismo savu liikumu!
Visaa visumaa:
Pacel luupu kaktinjus uz augshu! (tas ir JAUTRI)
Stāvi nobraucieni man gluži sveši nav, bet kā ir gonka, man nostrādā iekšēja bremze, jo kāds vienmēr ir trasē blakus, it sevišķi ja nobrauciens ir pa smiltīm vai dubļiem. Pa pašām smiltīm un dubļiem taisnē, nelielu posmu varu izbraukt pat ar cienījamu ātrumu.
Interesanti, kā var piemēram Burtnieku gonkā to garo smilšu vannu izbraukt. Es vienmēr brīnos kā tas augšgals nesās pa turieni, ja vidējais ir ap 30km/h. Respect.
Un kā var izslidinot pakaļratu ieiet līkumā? Tā jau laikam ir augstākā pilotāža…
Jāsataisās tiešām izbraukt kādas “tehniskas” vietas, jo ar pliku mīšanu vien nepietiek. Gribās tā skaisti braukt arī pa mežu!
Paldies visiem par ieteikumiem un padomiem! ;)
Piebildīšu no savas puses arī to, ka reizēm ir svarīgi radīt sev pārliecību “es šo vietu varu izbraukt”, neietekmējoties no priekšā esošiem braucējiem, kas kāpj nost vai kuriem tehniskā vieta sagādājusi problēmas.
Piemēram, Smiltenē apļa sākumā bija mālainais kāpums, kurā pirmajā cilpā (runa ir par sporta klasi) visi priekšējie stūma, tad nu es arī kāpu nost. Otrajā aplī neviena tuvumā nebija, un nolēmu pamēģināt uzbraukt. Izrādījās, ka tas bija vienkārši izdarāms.
Vai arī otrādi, kur viens esmu raustījies braukt lejā, tad barā, redzot, ka priekšējie veiksmīgi tiek lejā, arī es esmu nobraucis.
Piekrītu, ka stāvot kalna galā, tas izskatās stāvāks.
Par līkumu izbraukšanu uz šaurākām un platākām taciņām vēl vien būtiska lieta - jābrauc ar galvu burtiskā un pārnestā nozīmē - tas nozīmē , ka pirms līkuma ar skatienu pēc tam galvu pagriežot (noliecot) plānotajā līkumā kustības virzienā (Ķermenis un ričuks vel nav sākuši pagriezienu), pēc galvas ķermenis, rokas sekos un līkumu izbraukšana būs krietni precīzāka un vieglāka. Sākumā būs jāpierod, vēlāk tas būs automātiski. Lai veicās!
Šo vajag grafiski uzzīmēt. Kautkā nepielec. :) Pēc MotoGP izklausās.
Parasti iekšmalā aug koks, krūmi zari. Nu tad lūk, stūre iet līdz ar koku, vai zem zariem, bet ķermenis atvirzīts vismaz taisni vai arī pretējā leņķī, sabalansējot kustību.