Visādi novatorismi bija manīti, taču šāds risinājums bija paslīdējis garām: http://www.spinergy.com/Bicycle/tech_specialFeature_PBO.html
Savukārt Mavic iet gluži pretēju ceļu, šogad testēs 5 mm karbona spieķus. Tie darbojas ne tikai uz stiepi, bet arī uz spiedienu. Šāds risinājums ļauj samazināt aploces stingrību (līdz ar to arī svaru).
Tie Spinergy rati ir redzēti jau labu laiku. Viens šosejas komplekts man stāv mājās, izbraucieniem brīvos brīžos. Rati ir viegli un ripo labi, bet nedod dievs saplēst kādu spieķi.
Šie rati, mazliet citādā izskatā ir Topā pie invalīdu sporta ratiem. Spinergy laikam ir vienīgais nopietnais spēlētājs šajā tirgus segmentā.
Nez ko Ansis saka par šādu risinājumu: http://www.activespoke.com/Concept.html
Vo vo, arī es gribētu redzēt te Anša atbildi!
“Why hasn’t someone thought of this before?!!”
Cilvēki ar zināšanām attiecīgajā lietā ir par to domājuši un nonākuši pie slēdziena, ka šī tehniskā ideja ir nerentabla…
Autors retoriski jautā “who wants a heavy rim while going uphill?” Jā, neviens, bet jāpiebilst, ka šai jautājumā subjektīvās izjūtas daudz atšķiras no reālās ekonomijas. Ja brauc kalnā vienmērīgi, ir pilnīgi vienalga, vai aploki + riepas sver 1 kg un pārējais ritenis 9 kg, vai otrādi. Tas tāpēc, ka riteņu rotēšanas ātrums ir konstants - cik enerģijas rotācijā tikai ieguldīts “ar švunku” kalna pakājē, tik paliek vislaik. Tikai paātrināšanās kāpumā otrajā gadījumā ir jūtami smagāka. Taču, smagāk paātrinoties, lielāka ieguldītā rotācijas enerģija nekur nepazudīs, jo uz tās rēķina piem. kalna virsotnē varēs mazliet ātrāk izlaist brīvgaitā, saglabājot ripošanas ātrumu (subjektīvais faktors strādā tā, ka to mēs sajūtam mazāk!). Tātad enerģētiskā bilance vienmēr saglabājas, vienīgais objektīvais ir arguments, ka mēs negribam smagāku paātrināšanos tad, kad mums jau tā ir grūti - proti, braucot kalnā.
„feel the surge of added momentum when coming out of a downhill”. Arī principā pareizi, tikai jāatceras, ka nobraucienā rotācijas enerģija sastāda ap 1,5-2,5% no visas kinētiskās enerģijas. Šeit notiek tikai šo apm. 2% uzlabošana.
„1” un „2” braucējam uzlabo (ievērojami?) subjektīvās izjūtas, kurām nāk līdzi arī maza objektīvisma daļa. Varam uzskatīt, ka tik tālu mēs esam plusos. Taču, tikko mēs apsveram arī paātrināšanos līdz lielam ātrumam un bremzēšanu, uzreiz nokļūstam mīnusos.
Rotācijas dinamikas klasikais skolas eksperiments ir iegriezt cilvēku uz diska. Kad cilvēks izpleš rokas, viņš rotē lēnāk, kad sakļauj, ātrāk. Ar šiem riteņiem notiek tas pats.
3a. Kad mēs uzņemam ātrumu, mēs parasti nebremzējam:) Bet tieši tai fāzē smagumi aizbīdās tuvāk aplokam (tiek izplestas rokas), kas nozīmē, ka rotācija tiecas palēlināties. Tiek “apzagts” vēlamais paātrinājums! (Starta un finiša spurtā jebkurš spēkos līdzvērtīgs konkurents tādu braucēju apsteigs).
3b. Vienmēr, kad mēs bremzējam, mēs samazinām ātrumu. Šai fāzē smagumi aizbīdās tuvāk rumbai (tiek sakļautas rokas), kas nozīmē, ka rotācija tiecas paātrināties. Bremzēm tiek radīta lielāka slodze. Bremžu sistēmas ātrāku nolietošanos var uzskatīt par sīkumu… bet nelaime tāda, ka šis papildus bremžu darbs ir braucēja sūri grūti iepriekš ieguldītā papildus enerģija! Un to vairs atpakaļ nekādi nedabūsi:(
Nu ko Perpetum Mobile nesanāca, paldies Ansi, viss skaidrs (uz spēles ir 2% ).
Visam pamatā ir tas, ka lai ar kādiem dinamikas knifiem apgādātu riteni, tas paliek kā noslēgta sistēma: tam netiek NO ĀRPUSES pievadīta ne enerģija, ne masa. Tāpēc kur autors raksta “and yet feel the surge of added momentum when coming out of a downhill or entering an uphill” kvalificētam fiziķim uzreiz ir skaidrs, ka pretējos trases apstākļos - t.i., kalna virsotnē notiek tieši pretējais.
Ja mēs gribam ievinnēt reālus kilodžoulus, jāiet ārpus noslēgtas sistēmas rāmjiem. Piemēram, jābrauc ar uz rāmja uzmontētu cauru spaini. Uzbraucam kalnā ar tukšu spaini, kalna virsotnē līdzjutējs ātri piegāž to spaini pilnu ar ūdeni. Brāžamies lejā ar lielāku masu - pārvarot rites un vēja pretestību, mazāk zaudējam ātrumu. Spainim jābūt cauram, lai līdz nākamajam kāpumam viss ūdens no tā būtu iztecējis, un kalnā varētu atkal braukt “pa vieglo”.
foršs uzskatāms piemērs!
Vēl paliek atklāts “placebo” efekts, bet tā jau vairāk nav fizika.
p.s. Ansi, vai nav nācies parēķināt spēka zudumus tieši gultņos (tīrā veidā), cik lielu % tas sastāda no pārējiem pretestību spēkiem?
Rēķināts nav, bet tam ir jābūt tīrajam niekam salīdzinājumā ar vēja pretestību un riepu-zemes rites pretestību.
Ar reaktīvo mašīnu ir pārsists jau skaņas ātrums. Šādai mašīnai varbūt ir super-duper vakuuma gultnis - neesmu interesējies, bet katrā ziņā fakts ir tāds, ka līdz kādiem 500 km/h var braukt ar “parastiem” riteņiem, kuru gultņi kritiski daudz nesasilst - no kā var secināt, ka nav problēma izveidot ļoti labus gultņus. Jādomā, ka labiem sporta divriteņiem ražotāji notrāpa performances/cenas balansu, lai gultņi nebūtu pārāk slikti…
Iegrieztu riteni bez lielas slodzes vairāk nobremzē smēra viskozitāte. Tas ir lielums, kas nepieaug ar slodzi, pat otrādi, kad smērs gultnī uzsilst, tā viskozitāte kļūst mazāka.
Maldīgs ir uzskats, ka ķēdes spriegotāja skritulīši uz lodītēm ir viennozimīgi labāki nekā bez. Tie darbojas bez lielas slodzes, griežas pietiekoši lēni, lai to labumu vairāk noteiktu smēres viskozitāte u.c. īpašibās (mitruma atgrūšana…) nekā papildus vēl lodīšu klātbūtne.
Nu,lūk,puikiņas!!!Šis bija jautājums,ko vērts apskatīt un komentēt…Man jau gan kā pieredējušam braucējam viss tass jau bija zināms.Vienīgi saņēmu zinātniski autoritatīvu apliecinājumu.Vienīgi,gribu vērst uzmanību uz tādu lietu…mēs cenšamies braukt ar viegliem ratiem bet uzmontējam 1/2kg smagu riepu!!!Un vēl riktīgi biezu kameru iekšā…Bet tieši riteņa aploce ar riepu ir tā,ko mums distancē jāiegriež neskaitāmas reizes…Te ir lauciņš taktikas iespējām…Un vēl…:)))))Es vienmēr priecājos par savu lieko svaru braucot no kalna:))))Bet braucot pret kalnu!!!Eh…Gadās pat parunājos krieviski…:)))Lai visiem veicas!!!Riteņbraukšana ir brīnišķīgs sports!!!Lai visiem veicas!!!
Lai tev ar veicas TEET vella pēdās! Jā un es saku - ja nevar pabraukt ta stum pie rokas!