Jāņi 2008. Kandavas SEB - Irbe 2008 - Irbenes radiolokators - Užavas alus darītava - Užavas bāka.
Pastāstīšu īsumā, kā man šogad sanāca Jāņus sagaidīt un nosvinēt.
Viss sākās ar to, ka vēlējos braukt fočēt Kandavas SEBa posmu. Par laimi riexc taisījās piedalīties un viņa lielajā universālajā mašīnā bija brīva vieta līdzjutējam-fotogrāfam. Kā papildus megabonuss, bija iespēja izmantot viņa spoguļkameru. Pēc paplašinātā ziepjutrauka bliezt ar spoguleni tīrais prieks! Bet mani uzreiz brīdināja, ka atpakaļ uz Rīgu nevedīšot, jo paredzēts pēc velosačiem pievienoties laivotājiem pasākumā Irbe 2008. Viņam brīvas vietas laivā, diemžēl neesot, bet es varu ņemt savu. Pie tā arī palikām. Pirmais trauksmes zvaniņš nozvanīja, kad saņēmu laivotāju saraksti, kur mani raksturoja „mīklains pilsonis ar piepūšamo laivu”. Jo izrādās visi dodas ar smailēm vai kanoe, tikai es vienīgais ar pūsli. Nu nekas, es nodomāju, gan jau kautkā pa to upi aizkulšos… Sakravāju somu, pārbaudīju laivu.
Pienāk svētdiena. Atbrauca riexc ar agatelo. Autiņam uz Jumta laiva (tik pat gara cik pati mašīna), blakus tai kalnu divritenis. Salikums tik interesants, ka izbrīna pilni skatieni mūs pavada līdz pašai Kandavai. Kandavā viss pa vecam, sportisti gatavojas, brauc un finišē. Līdzjutēji stāv un klusībā veģetē. Laikam jau piepes mežā spētu lielāku atbalstu un uzmundrinājumu sniegt nekā mūsu letiņi… Kad es fočēju pie tiem dīķiem, blakus stāvēja kādi 20 cilvēki. Un visi klusē. Parādās viens vai divi pazīstamie, tiem kautko pakliedz un atkal klusē. Tā nu es tur fočēju, centos katram kautko iedvesmojošu pakliegt. Bija bariņš ar sīkajiem uzradies, tie mēģināja man piebiedroties. Bet vecāki ātri ieviesa kārtību bērnu rindās un turpināja klusībā baudīt šovu. Finišā līdjūtējiem arī liela bauda bija klusumā skatīties uz puskomatoziem braucējiem. Prieks, ka daži mazliet atžirga, kad viņiem uzkliedzu, ka pēdējie metri! Daži pat mēģināja beigās kādu apdzīt. Nofinišēja mani šoferīši, pārģērbās, uzēda putru un devāmies uz Talsiem, lai tur satiktu vēl vienu velobraucēju mašīnu, kas arī taisījās piebiedroties laivotājiem. Pa ceļam līdz Talsiem apkārtējo izbrīnītie skatieni paliek arvien izteiksmīgāki, nodomājām, ka šeit laivas uz jumta ir liels retums. Apstājoties Talsu Staķikā saprotam, ka šoreiz iemesls bija mazliet cits. Viena drošības saite, ko piesien pie aploka un jumta stieņa, pa ceļam pazuda un ričuks atradās nevis ierastajā horizontālajā stāvoklī, bet 45grādu leņķī. Tas ir, aizmugurē esošais ritenis ir uz mašīnas jumta, bet priekšā esošais pacēlies gaisā par metru. Interesantākais, ka neviens neko neaizrādīja, tikai izbrīnīti bolījās.
Sagaidījām otru auto un devāmies uz Irbeni, kur agrāk bija sverhsekretnaja vojennaja časķ. Pabraucam garām spoku pilsētiņai, kur kādreiz dzīvoja speciālistu ģimenes, kas apkalpoja Irbenes radiolokatorus. Tagad pilsētiņa izdemolēta un kopējais skats pabriesmīgs. Pabraucam garām „šķīvim” (http://www.vietas.lv/index.php?p=2&id=7541) un nonākam pie veca tilta. Vispār jau vārds vecs nespēj pilnībā raksturot pussabrukuša un pussapuvuša kādreiz koka tilta stāvokli. Iespējams cars Nikolajs to ir redzējis savām acīm, jautājums tikai kurš no Nikolajiem? Prātīgi, pa vienam pārstiepjam mantas otrā krastā, kur paredzēta nakšņošanas vieta. Praktiski uzreiz parādās arī laivotāji, 4 divvietīgie kanoe un 1 kajaks. Laivotāji izsēžas krastā, viņiem līdzi ir 120 litri Užavas alus. Nopietna tauta. Nav jau arī tā, ka mēs esam ar tukšām rokām. Uzceļam teltis. Pārdzenam mašīnas uz finišu, atgriežamies. Mēģinām kaut ko ieēst, bet sanāk vairāk iedzer alu. Aizejam pafotografēties uz radiolokatora šķīvja fona. Pa ceļam satiekam vietējos aborigēnus, kas parādās no nekurienes un ar lielām pūlēm turoties pie veca divriteņa pazūd nezināmā virzienā. Strauji tuvojas nakts, saskrien mākoņi un sāk līt. Te es sapratu, ka esmu aizmirsis paņemt guļammaisu. Tāpēc nākas savilkt visas iespējamās drēbes un gulēt tāpat . Agri no rīta pamostos no tā, ka viena kāja ir ūdens peļķē. Izrādās, ka pa ventilācijas sietiņiem mana telts ir pielijusi. Grozoties uz otru sānu, ar otru kāju trāpu citā peļķē. Gulēšana paliek manāmi neomulīga. Pulkstens 9:00 pamostos no skaļas sirēnas gaudošanas. Pirmā doma – aviācijas uzlidojums. Troksnis kā filmās par karu, nenormāli skaļš un skan pa visu mežu. Pēc brīža pielec, ka troksnis nāk no lokatora puses, līdz kuram ir kāds kilometrs. Ceļamies augšā un pēc laiciņa dodamies ekskursijā uz lokatoru. Pa ceļam gāž kā no spaiņa. Radiolokatorā mūs sagaida meitene, kas saka, ka ekskursija ir iespējama tikai ar noteikumu, ka mēs neesam dzēruši. Mēs, protams, apliecinām, ka parīt būs trešā diena, kā beidzām dzert alu. Atstājam ārā savu mazo 5-litrīgo kanniņu un ejam iekšā. Mums izdala ķiveres un varam kāpt augšā. Fundamentāla celtne! Atstāstīt visu redzēto un dzirdēto vienkārši nav jēgas. Tas ir jāpiedzīvo pašam! Bet pasteidzieties, pašlaik notiekot liels darbs pie tā, lai lokators pēc 2 gadiem nonāktu tikai zinātnieku rīcībā un ekskursijas būtu pārtrauktas uz visiem laikiem. Atgriežamies nometnē un mēģinām sagatavot ko ēdamu. Pa nakti puse no paikas salijusi, sausas malkas nav, ik pa brīdim gāz kā no spaiņa. Ar lielām mokām izdodas uzvārīt makaronus po flotski, kas drīzāk līdzinās biezputrai. Bet garšo labi. Pēcpusdienā nedaudz noskaidrojas un ap pulksten diviem dodamies pa upi. Laiks strauji uzlabojas un drīz jau saulīte cepina ne pa jokam. Upe ļoti skaista. Līkum-līkumi, ik pa brīdim smilšaini atsegumi, kāpas, pļaviņas. Nemitīgi cenšos panākt grupu. Vispār jau to ka kopējais ūdens ceļš ir 25km es uzzināju tikai tad kad izkāpu galapunktā. Sākotnēji gāja runa par 10km. Bet es tomēr tiku līdz galam. Ceļā pavadu 6 stundas. Beigās spēka nav vispār, pat kājās knapi varu nostāvēt. Man visi saka, ka esmu monstrs – šitā sadūšoties un arī aizairēties, tur jābūt riktīgi dūllam. Sabrauc mašīnas, sakrāmējam laivas un dodamies uz Miķeļbākas kempingu nakšņot. Pārģērbjamies, uzceļam teltis, sakuram ugunskuru, taisām lieku kopējo galdu. Jautri sagaidām Jāņus. Ap pusnakti sāk līt. Ejam gulēt, jo spēki visiem izsīkuši. Pa nakti var dzirdēt, kā jūra nikni šņāc un stiprais vējš plosa kokus. Visu nakti līst. Bet tā kā šoreiz ir mašīnas (un daži pavada nakti komfortā), tad tieku pie labākas telts. Šoreiz nakts paiet sausumā.
No rīta savācam mantas un dodamies uz Ventspili uzēst. Pulksten vienos mums jābūt Užavas ražotnē uz ekskursiju. Esam līdz riebumam punktuāli – tieši 13:00 klāt! Visādas ražotnes ir redzētas. Bet šis ir kas īpašs. Arhitekts pastrādājis ļoti nopietni. Kārtējo reizi grūti aprakstīt redzēto. Visvairāk palika atmiņā neparastā fasāde ar milzīgiem logiem-iluminatoriem, spirālveida celiņš uz 2 stāvu un konferenču telpa, no kuras var redzēt visas ražošanas stadijas. Nonākam līdz gatavās produkcijas noliktavai. Tam seko degustācija. Bet iepriekšējā dienā tā airēts, ka nespēj lāga pacelt pilnu kausu. Pēc interesantās ekskursijas rodas piedāvājums apskatīt arī Užavas bāku. Aizbraucam līdz tai. Uzkāpjot 18m augstajā bākā paveras skats uz dusmīgu jūru, kas skaļi šņāc un puto. Jo pūš ļoti stiprs vējš. Neaprakstāms pozitīvo emociju lādiņš tiek sapūsts katrā, kas uzkāpis uz bākas augšējā klāja. Vēlāk nokāpjam arī līdz jūrai. Vējš tik stiprs, ka saceltās smiltis skrāpē seju kā smilšpapīrs. Mazliet pastaigājamies, safočējamies un dodamies uz Rīgu. Pagājušas trīs dienas. Bet ir tik daudz apceļots, apskatīts un piedzīvots!
Fantastiski Jāņi šogad sanāca! Aktīvi, mazliet ekstremāli, piesātināti ar ceļojumiem, ekskursijām, ar ilgu airēšanu, spēka izsīkumu, lietu, vēju un sauli. Varētu padomāt, ka mājās atgriezos pēc nedēļas ilga atvaļinājuma.
Paldies riexc un agatelo!
EdgarsJ
PS: te dažas bildes, lai varētu labāk saprast, par ko iet runa: http://picasaweb.google.com/edgars.jaudzems/JI2008