Jau sen mani nomoka tāda doma. Vai tas sanāk pareizi, ka pirms gonkas nevis kādu 1/2h ripina ar velo, bet 10min paskrien?
Skrienot tomēr daudz aktīvāk organisms iekustās. Vai nav tā ka paskrienot ātrāk un dziļāk var iesildīt tos kāju muskuļus (visus muskuļus jakas), nevis ar velo ripinoties kautkur - parasti jau netālu ap sac centru, kur pilns ar ļaužiem kalnu tāpat nav. Karoče man rodas tāda sajūta, ka paskrienot to pašu iesildīšanās efektu var dabūt ātrāk, pamatīgāk un elpošanu arī uzreiz ielikt normālā ritmā. Nu varbūt pēctam var 10min paripot ar velo, lai pierastu pie velo, kājas ielocītu pareizajās kustībās, dibenam atgādinātu sēdekli, nu tā… Citādi tā ripošana apkārt man personīgi liekas ne silts ne auksts priekš manis. No 20 pietupieniem starta koridorā liekas lielāka jēga.
Patreiz vienīgo mīnusu paskriešanā es varbūt saskatu ka tiek nodarbināti drusku citi muskuļi, bet kamoon - kājas paliek kājas…
Ak jā - ar velo apaviem, nepaskriesi, jāņem līdzi arī botiņas ;)
Normāla iesildīšanās ir 25-40 minūtes. Pa to laiku var arī paspēt pabraukt nost no sacensību centra. Vēlams tikai to sildīšanās vietu nostāk neaizvilkt par tālu, bet riņķot pa kādu aplīti. Kapēc? Pēdējā brīža tehnikas problēmais, mīkstais piemēram. Paspēsi salabot, nenokavēsi startu.
Nu vo - kā uz taisnes, asfalta var dabūt riktīgus sviedrus? Tad tev kā velna plēstam jānesās ir vai jāmeklē kāds vietējs kalniņš kurā tad 10x jābrauc augšā lejā? A pirms sačiem arī negribas itkā tērēt spēkus, kas finišā var tev atmaksāties…
A paskrienot kaut vai pa taisnu gabalu sviedrs izsitīsies gana ātri. Man tas kautkā liekas daudz energoefektīvāk…
Nez ko Ansis par to iekomentēs…
P.S. Jā atzīšos, sildīšanās uz tieši velo man baigi nepatīk. Citos sporta veidos to itkā daru aktīvi un cītīgi (jo izpildāmie vingrinājumi ir vismaz daudzveidīgi), bet uz velo nepatīk, sēdi un monotoni mīņā, bez azarta bez kā…
Nu atkarībā kāda distance. Šosejā vai garos maratonos, kur cilvēki nenesas 0-40mph 1.3 sekundēs, tad nevajag nemaz sildīties. Profiem šosejā pirmie ~50% distances vispār ir lēna vizināšanās. Pirms īsām grupām, kritērijiem, un īpaši ITT, ir jāsildās ilgi un dikti, kā jau Ints teica, vismaz pusstundu un tā lai kāju muskuļi būtu kārtīgi silti. Vismabāk sildīties uz stanoka, nebūs nekur tālu jābrauc. Bet tādu metodi, diemžēl nepiekopsi Latvijas maratonos, kur jāstāv vismaz pussunda pirms starta lai tiktu daudzmaz normālā starta vietā.
Sildīšanās notiek tādēļ, lai kājas un visa ķermeņa muskuļi būtu kārtīgi iesiluši un būtu gatavi uzreiz no vietas bliezt. Ja neesi iesildijies, tad no ātra starta var sākt raut krampjus u.t.t.
Sildies tā, lai netērētu spēkus, bet iesiltu. Neviens jau neliek ar 180 pulsu nesties pret kalnu.
Kā jau teica, skrienot iesilst citi muskuļi, braucot vajag citus. Nu par sliktu jau neliels skrējiens nebūt nenāks, bet iesildīties uz riteņa būs efektīvāk.
Šis jautājums ir ticis cilāts arī triatlona treniņu forumos. KKTK un Kaspars pareizi raksta - iesilt vajag efektīvi, bet LV to bojā ilgā nīkšana starta koridorī.
Ja MTB mačos grib uzreiz no starta braukt ātri, efektīva iesildīšanās ir vajadzīga. Šai lietā labi der arī daži vieglatlētikas iesildīšanās vingrinājumi: kāju izšūpošana, kāju muskuļu pastiepšana, muguras locīšana, dzirnaviņas vingrinājumi pleciem. Ja gribas vēl ko vairāk, tad 60 m atkārtoti skrējieni ar asiem palēcieniem, lai pieradinātu iekšējos orgānus kratīšanai. Pulsa paraustīšanai jau ir faktiski vienalga, vai kaut ko intensīvi padara paskrienot vai uz velo. Bet tāds puslīdz nopietns iesildīšanās skrējiens neattaisnojas - tomēr citas muskuļu grupas un cita kāju darbības tehnika. Pamata iesildīšanās vingrinājumu (10+ min) vajag veikt konkrētajā disciplīnā. Ja starta tusa vietā tam nav apstākļu (bet parasti jau atrod, kur pabraukāt) , tad jāmeklē rullīši…
Lēna pabraukāšana nekādā gadījumā nav pilnvērtīga iesildīšanās. Tik vien kā pieradināt dibenu pie sēdekļa un pārbaudīt, vai ritenim viss ir kārtībā.
Hmm - iekšējo orgānu pakratīšana skan sakarīgi, jo reāli gadās ka trešajā kalnā sāk nākt paceļam uz sačiem apēstā snikerīša atraugas :)
Paldies par komentāriem.
Izdomāju, lai iesildītos ar velo jālieto ir gumijiņa, kas viegli piespiež hēbeli pakaļējām bremzēm, tad var vecmāmiņas robā tīt un pīt un iesvīst :D
Bez muskuļu iesildīšanas ne mazāk svarīgi ir panākt ka plaušas darbojas ar pilnu jaudu un man šo procesu izdodas panākt ar 5-6 spēcīgiem kāpinājumiem katrs ap 1min. anairobās zonas apkārtnē. Pēc tam ir tāda patīkama fiziska sajūta un liekas plaušas kļuvušas 2x lielākas. Ideālā gadījumā šā tipa iesildīšanos veikt ap ~5 min pirms starta, lai startā varētu strādāt tuvu 100%. Iesildīties ātrāk kā 30min pirms starta manuprāt nav īpaši lietderīgi.
lai pieradinātu iekšējos orgānus kratīšanai
šis ir labs Ansi!
laikam jaunākās zinātnieku atziņas???:))
jāpajautā motokrosostiem kā tur iekšas pieradina kratīšanai…
Nu ja, citādi nokraties lejā pa pirmo bedraino nobraucienu un jūti, ka no tā vēderā tāda riebīga sajūta paliek.
Varbūt pareizāk nevis “pieradināt kratīšanai”, bet ievingrināt vēdera muskuļus, lai tie pareizi slāpētu kratīšanos.
Vieglatlētiem ir vingrinājums paskriet, liekot uz priekšu pilnīgi taisnas kājas, t.i., necik neieliecot tās celī. Sanāk asi atsitieni no zemes, kas liek nospriegot vēdera muskuļus un ievingrina to, par ko šeit iet runa.
nu nezinu gan …
Anša pieminētais vingrojums bija mana ikdiena 5 gadus kamēr trenējos orientēšanos.
Un atļaušos apgalvot ka riebīgu sajūtu vēderā izraisa drīzāk nepareizs uzturs pirms starta un neiroloģiskais aspekts.
Vingorjums ir vairāk muskuļu stiepšanai nekā vēdera spriegošanai ;)
Iesildīšanās mērķi varētu pa lielam sadalīt divās daļās 1) organisma vispārējo funkciju sagatavošana gaidāmajam darbam 2) to org.sistēmu aktivizēšana, kas specifiski vajadzīgas gaidāmajam darbam. Kas attiecas uz 1) sadaļu - sirds, asinsvadu sistēma, elpošanas sist, tad manuprāt nav izšķiroši vai iesisldīšanās notiek uz velo vai skrienot. Svarīgi, ka tā notiek atbilsošu laiku un intensitātē. Kas attiecas uz 2), tad neapšaubāmi labākais priekš velo būtu iesildīties uz velo. Ja pārzin biomehāniku, tad arī spec.sist. (lasi muskuļu) iesildīšanai var izmantot kādus vingr.attiecīgajām muskl grupām. Ja pēc būtības ir skaidrs iesildīšanās mēŗķis, tad jau var individuāli piemeklēt sev piemērotāko un patīkamāko veidu, kā to sasniegt.
wrongway, manā izpratnē tas ir vingrinājums, kurā var likt akcentu gan uz muskuļu t.sk. pēdas stiepšanu, gan uz vēdera kratīšanu - pēdējais, ja ar taisnām kājām asi atsperas no zemes, nedarot max to kājas stiepšanu (vārds “kratīšana” šeit nav veiksmīgs, jo, tieši otrādi, tiek iekustināti vēdera muskuļi, lai tie slāpētu iekšējo orgānu kratīšanu). Es ticu, ka orientieristiem ļoti aktuāls ir pirmais, pats esmu skrējis OS (kaut vai š.g. Sportlat Inčukalnā), man likās, ka kaut kur es tiešām izstaipīšu pēdas saites, neskatoties, kur lieku kāju (jo lasu karti).
Nepareizs uzturs - protams, bet tas ir kas cits. Zinu vienu meiteni, kura pirms sava pirmā triatlona starta izvēlējās paēst pankūkas ar sēnēm!:))
nu tā iekšējo orgānu kratīšanas slāpēšana man liekas kkas pilnīgi čau.
nu nav nekas tur jāiesilda, jāiekustina.
iekšējie orgāni kā bijuši tā palisk savā svietās un šķidrais nepiemetīsies.
jā reizēm sametās zarnas…bet ta sparasti notiek tādos triecienos, ka cilvēks ir kirdik. bonusā nāk arī liesas plīsums un atsistas nieres :D