„Gaujas Bāziens” pa Ventu 2007.
[gadu vecu notikumu apraksts. drīz būs bildes un tad publicēšu arī šā gada piedzīvojumus]
Nē, cienījamais lasītāj, es neesmu auzās ar ģeogrāfiju! Līdzīgi kā Olimpiskās spēles jau sen nenotiek Olimpa pakājē, tā arī „Gaujas Bāziens” slapina airus dažādās Latvijas upēs.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Nesen mani sazvanīja agatelo un piedāvāja piedalīties „Gaujas Bāzienā”, šoreiz pa Aivieksti. Pasākums paredzēts 27.septembrī. Nešauboties piekritu! Prātā nāk pagājušajā gadā redzētais un piedzīvotājs. Tā nu (ne bez labas paziņas iedvesmas) nolēmu uzrakstīt reportāžiņu, kā tad gāja 2007. gada 29.septembrī. Uzdevums nav no vieglākajiem, jo pagājis nu jau gads. Bet atmiņa man ir laba un fotogalerija arī palīdzēs!
Pasākumā „Gaujas Bāziens 2007” nonācu kā supporta cilvēks: šoferis, fotogrāfs, atbalstītājs un līdzjutējs. Bija pagājušas tieši četras nedēļas, kopš saķēru smadzeņtrīci Vienības riteņbraucienā un airēties vēl nevarēju. Bija vēl viens supporta cilvēks riexc, kam bija svaigi izņemtas skrūves no rokas. Tā, ka par laimi airētājiem, bijām divi neairētāji-šoferi.
Pienāca piektdiena 28.septembris, septiņi vakarā un tikšanās vieta pie Mola. Debesīs vazājas mākoņi, bet nelīst, ir samērā silts. Savācās pina mašīna ar skaistu uzrakstu uz aizmugurējā stikla „Adrenalīns”. Auto īpašnieks īsts adrenalīnists–paraplānists (bet par paraplāniem jau ir citā stāstā). Mani palaida pie ruļļiem, lai pārējie jau laicīgi varētu „sagrimēties” pasākumam. Tikuši līdz Skrundai, piestājām pie bodes papildināt pārtikas krājumus un sagaidīt Jura ekipāžu. Pulkstens pāri desmitiem vakarā, Skrundā tumšs un kluss, ja neskaita vienu vietējo bembistu, kas spēlē paslēpes ar policijas mašīnu. Sagaidām Jura auto un dodamies uz Nīgrandes pusi. Tā kā sākotnēji saņemtie norādījumi par ceļu aiz Skrundas bija aptuveni šādi: aiz lielā ozola pagriezties pa kreisi… labajā pusē būs balts šķūnis, 15m aiz tā griezties pa kreisi… un tad blakus būs liela monstrozā celtne…, tad ceļa meklējumi 11 vakarā pa tumsu negāja viegli.
Taču pusceļā līdz Nīgrandei sākās pats interesantākais. Mēs apstājāmies un daži varoņi gāja mežā mastu cirst. Te jāpaskaidro, ka mūsu ekipāžai bija paredzēts laivot 13 vietīgajā Voyadger kanoe. Nu, man vismaz šķiet, ka tas bija liels, liels kanoe. Un mastus vajadzēja divus: mastu un šķērsmastu. It kā vajagot bērzu. Uz jautājumu, kāpēc nesagādāt mastus uz vietas, saņēmu atbildi, ka nakšņošanas vietā koku nebūšot. Mastam pakaļ gāja džeks ar cirvi un agatelo ar lukturīti. Nu labi, gaidām un klausāmies, kā mežā cirvis skan. Nu, bet ilgu laiku jau skan… Sameklēju vēl vienu lukturīti un gāju skatīties, kas tie par bērziem tādiem? Piegāju. Nu jā, smukas divas priedītes nocirstas, zari arī apcirsti. Uz aizrādīju, ka šīs priedes pēc bērziem neizskatās, saņēmu pretargumentu, ka tā vajag! Ok, bet nu lielais jautājums. Kā aizgādāt divus 5m kokus 10km attālumā ar divām vieglajām mašīnām, kurām nav jumta bagāžnieku? Tauta izdomā, ka jāpiesien ar striķi un jāvelk pa ceļu. Aizrādījumi, ka striķi pārrīvēsies vērā netika ņemti. Piesējām un uzmanīgi braucām. Mūsu mašīna pirmā velk, otra mašīna aizmugurē brauc un pieskata. Pēc kāda kilometra striķi, protams, pārrīvējas. Līdz galam vēl kādi 9km, bet šādi lieta ies ļoti ilgi. Te rodas fantastiska doma: labajā pusē taisām vaļā logus un priekšējais un aizmugurējais pasažieri paņem koku rokā un braucam! Kad ienāca prātā, ka var koku atbalstīt elkoņa locītavā un ar plaukstu saķert rokturi, kas ir virs durvīm, tad koks tika nekustīgi nofiksēts. Braucām tālāk. Pabraucām lielajam ozolam garām. Pabraucām baltajam šķūnim garām. Monstrozo celtni neredzam. Te pretim pa ceļu nāk vietējais džekiņš. Un tagad kā tas, laikam, izskatījās viņa acīm.
Piektdiena. Tuvojas pusnakts. Nīgrande. Blakus upe Venta. Tumsā var dzirdēt, ka pa ceļu brauc vieglā mašīna. Tā ir vēl aiz līkuma, bet lukturi jau izgaismo pagriezienu. Pagriezienā parādās miets… Tas ir kādu pusotru metru garš un lido paralēli zemei. Aiz mieta brauc mašīna. Mašīna piebremzē, izrādās, tas nav miets, kas lido lukturu gaismā, bet baigi garš koks, ko rokās tur pasažieri. Pats koks ir stipri garāks par mašīnu, tāpēc sākumā likās, ka mašīnai pa priekšu lukturu gaismā lido miets. Un tad mašīnas šoferis uzdod jautājumu: Vai mēs pareizi braucam uz Gaujas Bāzienu, lai laivotu?
Pēc ļoti ilgas pauzes džeks pasaka, ka vot tur pļavā ir daudz laivotāju sabraucis. Mašīnā visi sapriecājas, ka ceļš pareizi atrasts un brauc tālāk. Bet tūlīt pat no mašīnas atskan sirsnīgi smiekli. Kāds izteica domu, ka tūlīt tas džeks satiks vēl vienu mašīnu ar pa priekšu lidojošo mietu un viņam atkal prasīs: Vai pareizi brauc uz Gaujas Bāzienu? Nu, bet esam veiksmīgi tikuši līdz starta vietai. Visapkārt ir citu dalībnieku mašīnas, teltis, laivas. Mums parāda vietu, kar varam izvietoties. Kaut kur tur tumsā esot tā monstrozā celtne. Labi, to apskatīsim no rīta. Ir pusnakts, jāceļ teltis un jāsāk sliet mastus. Joprojām ir samērā silts un labi, ka nelīst. Pēc kāda laiciņa starp mākoņiem var saskatīt mēnesi, kas izskatās kā tāds dūmakains balts kleksis. Blakus pļavai, kurā esam apstājušies vijas melna Venta.
Cīņa ar mastiem ir sīva. Tad vertikālais neder, tad horizontālais. Bet ap pusdiviem naktī cīņai liek mieru. Liekas, ka varētu jau iet gulēt. Tā vismaz nodomāju es un līdu teltī… Nekā! Viens dabasbērns, kas neatzīst teltis un parasti guļ zem atklātās debess (nu, guļammais vēl esot pieļaujams), sāk jaukt ārā mastus. Viņš izjauc mastus. Atbalsta vienu galu zemē, otru pret lielo laivu. Iegūto konstrukciju pārklāj ar buru, palien apakša un guļ. Tas jau tā izklausās ātri un vienkārši. Viņš jau to darīja tumsā un viens pats. Līdz ar to troksnis nemitējās kādas 15minūtes. Kad spriežot pēc skaņām sapratu, ka džeks ir ielīdis zem savas konstrukcijas, sapratu, ka nu varēšu aizmigt. Nekā! Līdz šim es domāju, ka zinu, kas ir skaļš krāciens. Bet nu tas bija dubultrekords. Gan aizmigšanas ātruma ziņā, gan trokšņainajā krākšanā, ko tas džeks paveica!
Kautkur ap pulkstens sešiem pamodos no trokšņa. Kāds montēja atpakaļ mastus. Ārā rīta vēsums, mākoņi. Visapkārt sākās rosība. Visi gatavojās bāzienam, jo 8 jau ir starts. Beidzot bija saredzama arī monstrozā celtne, kas ir Alšu kaļķu ceplis.
Kautkas neaprakstāms, liels, vecs un pamests. Visapkārt notika pamatīga rosība. Mūsu Voyagerim pat tapa uzraksts uz buras „Stresa nav”. Pienāca startu laiks. Kanoe, kajaki, vienvietīgie, divvietīgie, četrinieki. Mūsu Vojagers mazliet aizkavējās, bet nu visbeidzot 8:15 tika nolaists ūdenī. Un divpadsmit airētāju „jauktais koris” sita pa Ventas ūdens bungām ar saviem airiem! Mēs ar Juri steidzām uz Skrundu, lai uzēstu brokastis un ar fočukiem sagaidītu laivotājus uz tilta.
Krodziņā satikām divus vīrus, kas izrādījās arī nāk no Gaujas Bāziena, taču kautkādas neveiksmīgas sagadīšanās dēļ nav tikuši pie izīrētās laivas. Paši ieradušies, bet laiva gan nē. Toties viņiem bija līdzi Captain Morgan, kas praktiski bija zaudējis savstarpējā trīscīņā. Pabrokastojām un kopā ar tiem vīriem devāmies uz tiltu. Sameklējām labākās fotografēšanas vietas, gaidījām. Laiks iet. Vajag kautko izdomāt! Un tad es piedāvāju, ka vajadzētu no tilta striķī nolaist laivotājiem kautko, kas būtu bonuss par pirmo pozīciju. Tas tikai bija jādzird tiem vīriem! Šie uzreiz sameklēja alpīnistu trosi, kas iztur 2t. Piesēja pie tilta margām, un nolaida lejā… alus pudeli. Pirmie airētāji veiksmīgi piebremzēja un saņēma bonusu.
Pārējiem gāja smagāk. Citi nespēja sabremzēt, citi piestūrēt, trešiem pietrūka pirkstu veiklības. Kāds pa vidu kliedza, ka palīdzība no malas esot aizliegta. Uz ko mūsu vīri braši atbildēja, ka noteikumi nav pārkāpti – šī esot palīdzība no augšas! Un tad aiz līkuma parādījās mūsu vikingu kuģis.
Tā kā mūsu kuģim ekipāža bija vislielākā, tad arī iesējām uzreiz trīs alus. Kad līdz tiltam palika kādi 30m, varēja dzirdēt frāzi: Eu, viņi ir kautko nolaiduši striķī… Eu, tas ir Tērvetes alus! Tad nu divpadsmit airi iegriezās upes virsmā, saceļot putas un viļņus. Vikingu kuģis piebremzēja un pirāts-adrenalīnists veiksmīgi atsēja palīdzību no augšas.
Devāmies uz Kuldīgas pusi. Nākamā vieta, kur piestājām, lai fočētu bija netālu no Kārkliem. Gaidot, kādu pusstundiņu sanāca nosnausties. Parādījās pirmie laivotāji. Un pēc laika aiz līkuma arī mūsu vikingu kuģis ar paceltu buru. Varens skats. Saņēmām no kuģa pārtikas pasūtījumu, ko mēģinājām nodot Raņķos. Tālāk devāmies uz Kuldīgu, uz kontrolpunktu. Kontrolpunktā visiem bija jāpiestāj un jāatrāda, ka līdzi ir rezerves drēbju komplekts, mobilais un sūklis. Debesis noskaidrojas un saulīte mūs patīkami sildīja. Var redzēt, ka daudzi ir saguruši, bet airēšanas monstri raujas uz priekšu cīņā. Nākamā pietura – Ventas rumba. Dari, ko gribi, tur nāksies laivu stiept ar rociņām.
Piebraucam pie Ventas rumbas. Apkārt kāzinieki. Atslēgu apkārtas margas. Saule un rumbas šņākoņa. Tā kā nebija precīzi skaidrs, kurā vietā mūsējie kāps ārā, tad ierašanos palaižu garām. Bet laivas stiepšanu paguvu safočēt. Vēlāk visi atdzīsies, ka šis bija smagākais pārbaudījums – laiva esot baisi smaga. Mūsu brašie laivotāji mazliet atvelk elpu, iekož. Saņemas ar spēkiem un turpina ceļu. Nākamā pietura – finišs. Pa to laiku mēs Kuldīgā uzēdam novēlotās pusdienas.
Dodamies uz kempingu pie Nabes ezeriem. Laiciņš fantastisks. Sēžam uz piestātnes un gaidām finišētājus. Saule, skaidras debesis, patīkams silts vējiņš. Apkārtējais dabas skaistums sagādā sen nepieredzētu mieru un harmoniju sirdī un dvēselē. Sveicam finišētājus. Viņi ir malači! Airējuši 100km. Neticama apņēmība. Laiks iet, saules zelta disks pielavās pie koku galotnēm un paslēpjas aiz apvāršņa.
Sāk krēslot. Lai airētājiem tumsā būtu vieglāk atrast īsto pagriezienu un Nabu, kas savieno Ventu un Lielo Nabes ezeru, nepieciešams aizairēties līdz Ventai un iespraust zemē lāpu. No organizatoriem ir viens airētājs, vajag vēl vienu. Piedāvā man. Eh… Mēnesi esmu nosēdējis bez fiziskām aktivitātēm, bet gribas jau. Piekrītu. Airējam ar divvietīgo kanoe. Brīdī, kad nonākam līdz Ventai, satiekam Vikingu kuģi. Mūsējie ir malači, 14 stundas airējušies! Voyadgers sāk savu ceļu pa šauro Nabu. Mēs ar savu kanoe zogamies aizmugure un vienu skaistu brīdi uzsākam apdzīšanas manevru. Vojadgerī kāds iekliedzas, ka viņus mēģina apdzīt! Visi sāk haotiski sist ar airiem, viņiem pat ātrums nokrītas. Mēs esam jau paralēli, vēl nedaudz un būsim priekšā! Te vikings, kas sēž pie stūres skaļi iesaucās: Visi reizē! Divpadsmit airi sāk sinhroni atsperties pret ūdeni. Mums nav izredžu, Vojadgers aizmūk prom. Nu jau ir pavisam tumšs. Izsēžamies krastā.
Visus vieno pozitīvo emociju jūra! Visi laimīgi, saguruši, izsalkuši un mazliet nošmulējušies. Savācam mantas, nomazgājam lielo laivu, izjaucam mastus. Visus gaida pirts, karsta soļanka un apbalvošana. Apbalvošana paiet ēdot soļanku ar milzīgu pozitīvo emociju lādiņa piedevu. Apsveicam visus uzvarētājus, visus finišējušos. Mazliet atpūšamies un dodamies uz māju pusi. Mājupceļa visi guļ. Viņi to ir pelnījuši. Es izdomāju, ka nākamgad obligāti jāpiedalās šajā pasākumā!
Un lūk, esmu uzaicināts šogad iet pa Aivieksti ar 13 vietīgo Vojadgeru. Patīkami, ka vācot airētājus, kas airēs, nevis slinkos, iedomājās par mani. Kā gan savādāk, pēc šī gada Jāņu airēšanas! Bet par to jau atkal varēja izlasīt citā stāstā.
EdgarsJ
PS: fotogalerija ar pasākumu šeit: http://picasaweb.google.com/edgars.jaudzems/VentasBZiens
PPS: fotogalerija ar dabas skatiem šeit: http://picasaweb.google.com/edgars.jaudzems/VentasBZiens2007KlusDaba#