Sveiki, guru!
Jautājums par braukšanas tehniku kalnā. Agrāk braucot treniņos, rāpjoties stāvumos centos max svērt svaru uz priekšu, kas reizēm pie mazākiem pārnesumiem lika izspolēt, un ķermeņa sanese max uz priekšu - ļāva uzbraukt nevis uzziet kalnā, bet rezultātā - kājas piedzītas līdz nemaņai, ka vajag pāris simts metru mierīgi atripināt, lai izdzītu “uguni” no muskuļiem un turpinātu savu ceļu, bet tagad, kad ļoti lielo mīnusu periodā, nolēmu aiziet uz bodybike, lai vnk turpinatu kājas kustināšanu, jo vnk braukāt uz parastā velotrenažiera palika boring.
Bodybike pirmās reizes imitējot kalnā rāpšanos, pieceloties kājās, sanāca atkal tas pats efekts, kāju muskuļi dega, sviedru jūra, pulss 190,bet blakus čika, kura jau to dara nez cik ilgi, tikai knapi iesilusi, rezultātā viņa pateica, lai atslābinos, un lieku svaru tā kā daļēji uz aizmuguri - tā kā virs beņķa, un jāligojas no sāna uz sānu, imitējot ‘‘lāčošanu’’… Pamēģināju, un tiešām bija daudz vieglāk.
Jautājums - veči, kā ir pareizāk rāpties kalnos dzīvē… gribas uzzināt pareizo tehniku, kā jāliek svars, vai rāpjoties kalnā stāvot kājās, svars jāliek uz priekšu, bet dakša daļu samazina, vai jātur pa vidam, vai tiešām, kā sanāca bodybike, uz aizmuguri???
Lūgums atbildēt tiešām zinātājiem un tiem, kas ir šo jau ''izpīpējuši!!! Protams pareizi ir tā, kā pašam viegli, bet kā ir pareizāk???
Netā nekur šo info atrast nevarēju, visur ir tikai pēdu pareizā darbībā, bet ne tehnika ilgos, stāvos uzbraucienos!!!
Aizbrauc uz Poliju Beskidy mtb trophy un sapratīsi. LV kalnu nav, tikai pauguri!!! :)
tā bija atbilde uz jautājumu? vai tomēr “…man ir garāks pincītis, esmu bijis Polijā…”
Man šķiet kaut kur foruma topikos šis jau tika apspriests. Piedod, Kazha, man slinkums Tev meklēt…
Man jau gan šķiet ka katram sava recelte kā pievarēt kalnu. Un te uzrakstīt principus kā ar (sesto prātu) sajust kurā brīdī izspolēs, un kurā brīdī uz kuru pusi smagums jāpārnes - nu tas gan nebūtu viegli.
Kalni ir dažādi: gari mocītāji, īsie pauguriņi, un “sienas”. Pirmos jābrauc ar prātu, otros ar ātrumu, trešos uz izjūtām…
Youtubē arī šo to var atrast…
Bet es jau ieteiktu, pavasarī aizbrauc uz Siguldu, tur Tu dabūsi visa veida un garuma kalnus. Un tad pats mēģini (ar prātu, ātrumu vai jūtām) uzbraukt. Ja nesanāk kalnu pieveikt, atpūties un sāc no jauna, … bet mēģini, kamēr saproti kādā veidā kuru kāpumu uzveikt.
P.S. Bet līdz tam treniņi (īpaši jau stāvot kājās) protams palīdzēs sagatavotes:)
Viss " atkarājas" no seguma. Ja ir stavs garš bet asfalta tipa segums, tad loki to ricuku cik gribi, ka tik augsā. Bet kad sākas kas slidenaks, sauraks, tad nakas to savu masu mētāt no prieksas uz aizmuguri.
Lai uztrenetu" nepiedzīt kajas" uz bodybaika liec vidēji smagu parnesumu, pievelcies tuč tuvak sturei un imitē braukšanu stava kalna. Pie tam lai abas kajas strada pilnu apli(viena spiež, ūtra velk) Vidēji ātra tempa. Piemeram 5 piegajieni pa 2-3 min, starpa 5 min atlaid līdz pulsam110-120. Ar laiku piegajienus var pagarinat, vai palielinat slodzi.
Pēc izlasītā sāku šaubīties, vai izprotu, kas ir bodybike. man kaut kā liekas, ka nav īsti saprātīgi salīdzināt reālu kalnā braukšanu ar riteni ar tās imitēšanu uz bodybike. vai arī bodybike mēdz atrauties priekšējais ritenis, kā rezultātā sanāk apgāzties uz muguras??? mana pieredze ir tāda:
- ja ir īss un stāvs paugurs, tad ņemam ar ātrumu;
- ja ir garš (un stāvs) kāpums, ja vien tas liekas braucams, laicīgi izvēlamies priekšā piemēroto zobratu (esmu sēne un mēdzu lietot arī mazāko) un tinam, pie tam es cenšo maksimāli pieliekties pie stūres, sēžamvietu pavirzu uz beņķa priekšējo galu un, ja vien iespējams, cenšos necelties kājās. kā pirms pāris gadiem tepat rakstīja LOOK, kājās ir vērts celties, ja zini, ka pieceļoties vienā rāvienā būsi kalnu pievarējis, pretējā gadījumā - sēžam, turam līdzsvaru (lai priekša neceļas un pakaļa neizspolē) un tinam.
lai kājas mazāk piesitas, treniņos vairāk jābrauc pa kalniem, nevis pa šosi (kā tas Latvijā ir iemīļots).
Kaut gan braucot ar velosipēdu galvenais mērķis ir holesterīna un citu tauku dzenāšana, tomēr interesē arī uzbraukšna kalnā. No paša pieredzes niknākais kur nācies stumties augšā ir Drusku pilskalns,kurā uzbrauca Gints Jakovels un Didzis Slaidiņš, varbūt viņi var padalīties tehnikas niansēs.
jo lielāka jauda kājā, jo augstāk tiksi.
man jau liekas, ka nekādas tehnikas nianses tur nav, bet ir klasiskais “ko tu stipram padarīsi…”. tas ir līdzīgi, kā te forumā apsprieda, kā var uzbraukt TREK kausa Riekstukalna trasē stāvajā kalnā aiz Observatorijas - ja ir spēks kājās, tad var “vingrot”, bet ja nav tā spēka, tad nekā…
Uz velo trenažiera nevar atstrādāt pareizas kalnā braukšanas pozas, ja vien tas trenažieris kā karuseļa zirgs nesasveras ar purnu augstāK (bet tikai uzliek lielāku mīšanas slodzi)! Tas izmaina visu šī jautājuma būtību.
Man te ievilcies tāds CTS Climbing treniņ-DVD, tajā tiek rādīts, ka šādā nolūkā trenažierim ar fiksēto aizm.ratu, priekšējais rats tiek novietots uz apm 20cm paaugstinājuma. Tātad teorētiski varētu…
tā bija atbilde uz jautājumu? vai tomēr “…man ir garāks pincītis, esmu bijis Polijā…”[/quote]
Tur bija domāts- kamēr pats nebrauksi un neizkodīsi kā pašam labāk uzbraukt neviens to tev nepateiks.
Taisnība ir Ansim par par to, ka braucot pa līdzenumu (horizontāli) kalnos stiprs nebūsi. Pēc paša pieredze vienu gadu it kā biju diezgan normāli pabraucis pa līdzenumiem, bet aizbraucot uz sacensībām, kā kalns, tā man garām. No tā seciināju, ka nepieciešami tieši kalna treniņi, vai biežākas sacensības, kur parasti ir kalni.
Vēl parasti kalnā braucot sēžu uz sēdekļa, jo man ir sajūta, ka tā es ietaupu spēkus. Iespējams, ka stāvus var pabraukt ātrāk, bet tam noteikti (vismaz man) ir nepieciešams lielāks spēks, piepūle.
Klasiska kļūda ir nepareizu pārnesumu izvēle. T.i. neatbilstoša kadence. Labāk, pēc manām domām ir ar lielāku kadenci kalnu pieveikt, nekā stampāt uz priekšējā lielā zobrata un pēc tam lielīties ar to. Un ja pulss ir 190 un tiek lēnām stampāts, tad loģiski, ka kājas piedzenās. Pamatā jau protams viam ir treniņš. Un tam pašam Body Bike varbūt vienkārši jānogriež mazāka pretestība ;)
Neatkārtošos par trenētību…
Man personiski lielos garos kāpumus ir vieglāk pieveikt sēžot un ar krūtīm max. tuvu sūrei un ar diezgan lielu “kadenci” minam augšā, sajūta tāda, ka priekša kuru katru brīdi atrausies no zemes, šādā situācijā max. svars uz aizmugurējo ratu labākā saķere un mazākā iespēja izslīdēt. ātrums mazs, normālos kalnos ir gana daudz akmeņi saknes dažreiz dubļi, līdz ar to perfekta līdzsvara sajūta nāk tikai par labu.
Ļoti bieži censoņi netiek kalnā augšā dēļ sliktā līdzvara nevis spēka trūkuma…
Daži manis iemīļoti līdzvara treniņa paņēmieni.
- nekad nepielikt kāju pie zemes (krustojumos pie sarkanā, apgriešanās šaurās vietās, stāvēšana uz vietas ne vairāk kā 1m/min)
- meža takās braucot augšā apstāties un pēc tam atsāk braukt nenokāpjot
3)… (vieta fantāzijai)
parakstos zem katra Kārļa vārda.
…Latvijas kalnus (domāts kkas salīdzinoši īss un iespējams, ka stāvs) ļoti bieži pievarēt palīdz ieskriešanās pirms kalna, vienīgi, tad ne vienmēr ir iespējams saslēgties tā, lai varētu beigas uztīt…bet ja ar inerci ir tikts līdz pusei vai tālāk, tad jau arī var mazliet grūti pamīt…
Ar to inerci (un kalnā braukšanu vispār) ir tā, ka nevar jau pirms kalna (vai inerces dzīts kalna vidū) ielikt vienu robu, un domāt ka tiksi augšā. Es parasti kalnā braucot slēdzu ātrumus vienu pēc otra, lai tikai noturētu optimālu kadenci … Te kautkur tika pieminēts tas līdzsvars - jā tas arī svarīgs, un tur jau arī tā nevarēšana uzbraukt sākas, kad kadence par lēnu (pārnesums par smagu), ātrums krīt, līdzsvara turēšanai tiek raustīta stūre, tas ātrumu vēl vairāk samazinua… un cauri.
Vēl, man šī gada atklājums - stāvo kalnu (ja atļauj ceļa platums) braukt zigzagā… T.i. ja krītas ātrums, pagriežos nedaudz šķērsām… un uzreiz kļūst vieglā, iespēja uzņemt ātrumu. izmēģināju Baložu krosā pēdējā smilšainajā kalnā, tā visos 3 apļos uzbraucu… Iesaku izmēģināt.
Kalnā braukšana, viss ir atkarīgs no paša psihaloģiskā stāvokļa (protams arī no fiziskā) ja tu būsi noskaņojies tam , ka tev kalns ir jāpieveic tad 92% ka to izdarīsi. Ja kautmazākā nodoma būs par to ka sevi pažēlot un ka tas nav iespējam, tad kalns netiks pievarēts. Protam saslēdzot pareizos zobratus. Vai piekrītat…
Kad pedālē kājās stāvot, tad centies katrā minienā kaut uz brīdi atslābināt muskuļus – attiecīgi kad kāja ir lejā, tad tas brīdis ari pienāk tam muskulim kas kājai priekšā, virs ceļa (nezinu kā to sauc). Tāpat ar pārējiem muskuļiem – var atrast kādu brīdi iekš pedālēšanas cikla, kad atbrīvot muskuļus. Paprovē un sapratīsi. Lai minoties sevi nenogalētu ir jāmācās savu rumpi saprast.